Procesa virzītāja un uzraugošais prokurors faktiski spīdzina apcietināto sievieti, lai tā liecinātu "kā vajag", nevis "kā bija"

Rokasgrāmatā starptautisko standartu piemērošanai pirmstiesas apcietinājuma procedūrās norādīts, ka pārāk plaša pirmstiesas apcietinājuma piemērošana bieži vien liecina par kriminālās justīcijas sistēmas disfunkciju kopumā. Šī disfunkcija praksē var izpausties kā tiesību aizsardzības iestāžu pārslodze (pārlieka noslodze), kas laika gaitā kļūst par traucēkli šo iestāžu pamatfunkciju veikšanai, tai skaitā kriminālprocesā iesaistīto personu tiesību efektīvai nodrošināšanai. Tieši šo iemeslu dēļ apcietinājums kā būtisku pamattiesību ierobežojums personām piemērojams tikai kā “galējs līdzeklis” (ultima ratio).

Brīvības atņemšana var tieši un negatīvi ietekmēt personas iespējas īstenot daudzas citas cilvēktiesības, piemēram, tiesības uz pārvietošanās brīvību, tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, tiesības uz veselību un pienācīgu aprūpi. Turklāt brīvības atņemšana var palielināt risku, ka persona cietīs no spīdzināšanas vai cita veida vardarbības. 

Pastāv prezumpcija, ka ikvienam ir tiesības uz brīvību un personai brīvību var atņemt tikai izņēmuma gadījumos uz laiku, kas nedrīkst pārsniegt absolūti nepieciešamo. Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru persona, kura apsūdzēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, vienmēr ir jāatbrīvo pirms tiesas, ja vien valsts nevar pierādīt, ka pastāv “būtiski un pietiekami” apsvērumi, kas attaisno turpmāko apcietinājumu.  

Ir vairāki kritēriji, kas ECT ieskatā ļauj identificēt patvaļīgu valsts iestāžu rīcību. Patvaļas elementi parādās tad, kad iestāžu rīcībā ir saskatāmas maldināšanas vai nelabticības pazīmes. Piemēram, kad apcietinājuma lēmums un tā izpilde neatbilst patiesajiem ierobežojuma mērķiem, kas uzskaitīti ECK 5.panta 1.punktā; kad nav redzama saistība starp apcietinājuma piemērošanas pamatu un apcietinājuma vietu un apstākļiem; kad apcietinājuma piemērošana ir nesamērīga, ņemot vērā pamatu, kas izmantots tā piemērošanas pamatojumam.

Kriminālprocesa likuma 272. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka apcietinājumu var piemērot tikai tādos gadījumos, ja ir pamats uzskatīt, ka cita drošības līdzekļa piemērošana nevar nodrošināt, ka persona: 

- neizdarīs jaunu noziedzīgu nodarījumu; 

- netraucēs pirmstiesas kriminālprocesu un iztiesāšanu; 

- neizvairīsies no pirmstiesas kriminālprocesa, tiesas vai sprieduma izpildes.

No Pietiek nesenajām publikācijām kā arī no nesen notikušajiem individuālajiem piketiem pie Ģenerālprokuratūras izriet, ka smagi slima sieviete, kurai ir 2. grupas invaliditāte un kurai ir nepieciešama nekavējoša medicīniskā palīdzība, tiek turēta apcietinājumā pavisam ne tāpēc, ka ir konstatējami jebkādi pamatoti riski, bet gan pavisam citu iemeslu dēļ. 

Vērtējot eventuālo risku iespējamību, jānorāda, ka šī sieviete dzīvo un strādā Latvijā, maksā nodokļus, nav bijusi agrāk tiesāta vai pat administratīvi sodīta. Līdz ar ko nav konstatējams jauna nozieguma izdarīšanas risks. Turklāt viņa tiek turēta aizdomās par 2023. gada sākumā veiktu naudas pārskaitījumu "nepareizajam" cilvēkam. Pēc šī pārskaitījuma nekādas citas darbības sievietes uzvedībā nav konstatētas.

Savukārt kriminālprocesa traucēšana un/vai izvairīšanās no tā vispār nav iespējama, jo sieviete ir sadarbojusies ar izmeklēšanu, sniegusi liecības, braukusi piedalīties procesuālās darbībās. Kā norādīts, kriminālprocess uzsākts 2023. gada sākumā, visas procesā iesaistītās personas atrodas brīvībā. Tādējādi nav pamata uzskatīt, ka, paejot vairāk nekā gadam, sieviete pēkšņi sāks saskaņot liecības vai ietekmēt citus lietas dalībniekus. Turklāt nekas neliecina pat par šādu iespējamību. 

Sievietei ir dzīvesvieta Latvijā, darbs, ģimene. Sievietei ir smags veselības stāvoklis, nepieciešama medicīniskā palīdzība un regulāra uzraudzība. Viņa līdz aizturēšanai tika nozīmēta uz vairākām dzīvībai svarīgām procedūrām, kuras nevar apmeklēt. Nav konstatēts neviens apstāklis, kurš norādītu uz izvairīšanās varbūtību. Sieviete ar grūtībām pārvietojās, ciešot sāpes. Viņas vienīgā doma ir nenomirt ieslodzījumā, nevis bēgt, slēpties vai ietekmēt kādu. 

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija vairākkārt atzinusi, ka citu kriminālprocesā iesaistīto personu esamība un kriminālprocesa sākumstadija, izmeklēšanas nepieciešamība, kā arī nepieciešamība iegūt un nostiprināt pierādījumus pati par sevi neveido drošības līdzekļa − apcietinājuma − piemērošanas pamatu. Šāds apcietinājuma pamats nav paredzēts Kriminālprocesa likuma 272. pantā. (sk., piemēram, Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas tiesneša 21.05.2018. lēmums kriminālprocesā Nr. 11840000518. Nav publicēts.) 

Stingrus drošības līdzekļus nedrīkst piemērot preventīvā nolūkā - proti, nekonstatējot faktus, kas apstiprina attiecīgo drošības līdzekļu piemērošanas nepieciešamību. Pastāvot drošības līdzekļa piemērošanas pamatam, procesa virzītāja tiesības izvēlēties drošības līdzekli nav absolūtas. Drošības līdzekļus nedrīkst piemērot „ar rezervi” - proti, uzskatot, ka papildu represija personai nekaitēs, bet kriminālprocesa gaitu tomēr atvieglos. 

Jebkādā gadījumā procesa virzītājs nedrīkst apzināti izraudzīties stingrāku, nekā objektīvi nepieciešams, drošības līdzekli, lai mudinātu personu aktīvi piedalīties kriminālprocesā apmaiņā pret drošības līdzekļa atcelšanu vai grozīšanu. 

Konkrētajā gadījumā ir saskatāms procesa virzītājas un uzraugošā prokurora savtīgs nolūks - panākt nevis patiesas liecības, kuras sieviete jau ir sniegusi un pilnībā sadarbojusies, bet gan sev vēlamas un faktiskajiem apstākļiem neatbilstošas liecības. Sieviete faktiski tiek spīdzināta nolūkā teikt "kā vajag", nevis "kā bija". 

Nolūkā izbeigt šādu ilgstošu visatļautību un saukt pie atbildības vainīgos, ja Jūsu rīcībā ir informācija par pilnvaru pārsniegšanu un/vai citām nelikumībām, kuras veikuši 1) Kurzemes reģiona pārvaldes inspektore Renāte Lagzdiņa un 2) Dienvidkurzemes prokuratūras prokurors Atis Dzērvēns, lūgums to nosūtīt uz e-pastu: [email protected]. Konfidencialitāte un rīcība saistībā ar pārkāpumiem garantēta.

Novērtē šo rakstu: