Prezidents Egils ir jocīgs un galīgi neciena ģimenes vērtības un tradīcijas
Linda Liepiņa13.11.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kad tad atkal ir noticis. Un ar Egilu un viņa kanceleju notiek. Čalis ar savu kundzi aicina valsts augstākās amatpersonas un nozīmīgus ļaužus uz koncertu un pieņemšanu Nacionālajā teātrī par godu 18.novembrim. It kā jau glauni, BET… minūtīti… viņš aicina PA VIENAM BEZ OTRĀM PUSĪTĒM! Ērglis atradies.
Iedomājieties tagad. Es sēžu un svinu svētkus ģimenes lokā, te pēkšņi lecu kājās un skrienu pasvinēties pie Egila un Andas, jo tas tak glauni pie prezidenta šampi ieraut.
A tas mans mīļotais vīrietis lai tā arī sēž mājās viens, kā duraciņš bez dāvaniņas. Galu galā pats vainīgs, ka nekandidēja vēlēšanās un netika ievēlēts!
Es jau pati diez vai būtu šādam niekam pievērsusi uzmanību, bet Saeimā baigais “kipišs” sācies. Nu neviens negrib iet pie Egila un Andas vieni! Un neies arī! Visiem taču ir daudz interesantākas lietas, ko darīt, nekā aiziet vienītī tipa uz gada krutāko ballīti.
Nu šogad neies. Kas to lai zina, varbūt tāds ir Egila mērķis. Baudīt visus labumus divatā kopā ar Andu. Arī ir okei. Lai taču tiek.
Katram gadījumam uzzvanīju uz Egila kanceleju. Tur kādu stundu vismaz neatbildēja neviens no diviem norādītajiem RSVP numuriem. Pēc tam laipni aprunājos ar vecāko lietvedi Katrīnu Briedi, izstāstot visu šo garo penteri.
Bažās par to, ka Egils svinībās var attapties viens ar Andu, lūdzu Katrīnai aprunāties ar Egila padomnieku Teikmaņa kungu. Viņš tur sakarīgākais, manuprāt.
Katrīna Briede man nākamajā dienā pārzvanīja. Egils savu neģimenisko lēmumu mainījis nebija.
Zīmīgi, ka 11.novembrī krustojumā, ceļā uz Saktas puķu tirdziņu, Egila limuzīns pueripoja blakus manai necilajai raviņai. Logs man vaļā, laiciņš silts, uzvilku dūmiņu, un ar pilnu jaudu automašīnā dārdēja Raimonda Paula “Vecais zābaciņš”… Es uz Egila pusi neskatījos, tomēr pie sevis kārtējo reizi domāju: „Ak Tu, Egil! Ak, Tu, vecais zābaciņ!”
Lieki droši vien piebilst, ka Egila rīkoto balli neapmeklēšu. Man būs pašai sava. Daudz foršāka. Daudz ģimeniskāka.
Un vēl. Manuprāt, ir diezgan dīvaini atsūtīt 18. novembra apsveikumu 10. novembrī un parakstīt to it kā 18.novembrī. Bet nu tas ir Egils un viņa komanda.
P.S. Lai gan es bieži mēdzu jokot par Egilu, ir jāsaprot viens. Šis ir ļoti nopietni un ilgi tā turpināties nevar. Dažreiz man šķiet – tā ir diagnoze.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
