Iesaki rakstu: 
Politiskā partija Austošā Saule Latvijai jau iepriekš vērsa sabiedrības uzmanību uz Ekonomiskās ilgtspējas likumu, kā arī pastarpināti – uz Likumu par piesārņojumu, to patieso ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību un iedzīvotājiem, nosūtot atklātu vēstuli Latvijas Valsts prezidentam ar lūgumu šos likumus neizsludināt, kad tie būs nonākuši prezidenta darba kārtībā. Papildus šiem diviem likumiem klāt pievienojas arī trešais likums – Transporta enerģijas likums, kas attieksies uz “transporta enerģiju, kas tiek izmantota autotransportlīdzekļos ceļu satiksmē, autoceļiem neparedzētajā mobilajā tehnikā – dzelzceļa transportlīdzekļos, lauksaimniecības un mežsaimniecības traktortehnikā, atpūtas kuģos, kad tie nekuģo jūrā”. Tātad tas ietekmēs pilnīgi visus transportlīdzekļu veidus, kas izmanto iekšdedzes dzinējus.
Kopā šie trīs likumi ir vērsti uz “klimata neitralitātes mērķu sasniegšanu Latvijā līdz 2030. gadam”.
Ar Transporta enerģijas likumu tiek ieviesti mehānismi un prasības pret degvielas importētājiem, ražotājiem un tirgotājiem, lai, kā teikts pašā likuma anotācijā: “…veicināt cilvēku veselībai un apkārtējai videi drošu transporta enerģijas apriti un nodrošināt alternatīvo degvielu infrastruktūras attīstību un sabiedrības informētību par pieejamiem un izmantojamajiem transporta enerģijas veidiem, lai sekmētu ilgtspējīgu tautsaimniecības attīstību…”. Lai arī mērķis izklausās pēc rūpēm par līdzcilvēkiem un apkārtējo dabu, tā patiesā forma un ietekme ir daudz atšķirīgāka. Likums kalpo kā sankciju instruments pret degvielas importētājiem un tirgotājiem, nosakot obligātus biodegvielu piejaukuma apjomus visām “standarta” degvielām, kā arī prasības izbūvēt elektro uzlādes vai autogāzes ierīces uzpildes stacijās. Papildus uzņēmējiem tiek noteikts ikgadējs ziņošanas pienākums par šo likuma mērķu izpildi un vērā ņemamas soda naudas neizpildes vai nepietiekamas izpildes gadījumā.
Uzspiežot likuma prasību ieviešanu komersantiem, tiek sadārdzināta pakalpojuma un preces cena – degviela kļūs dārgāka, kas padarīs dārgāku arī jebkuru mobilitāti ar auto, resursu iegūšanu un to transportēšanu, lauksaimniecību un ikvienu citu saimniecisko procesu, kur nepieciešama izejvielu vai produktu mehāniska ieguve vai pārvietošana. Tas palielinās ikdienas izdevumus ikvienam valsts iedzīvotājam, ievērojami pasliktinot dzīves kvalitāti.
Ļoti specifiskas prasības ar šo likumu tiek noteiktas valstspilsētām – līdz 2030. gadam šajās teritorijās sabiedriskajam transportam jāizmanto vismaz 50% atjaunojamās enerģijas un “…tajās izmantoto transportlīdzekļu skaitā vismaz 50% ir tādi transportlīdzekļi, kuros izmanto atjaunojamo enerģiju vai elektroenerģiju.”
Šādi mērķi ir ļoti ambiciozi, pat nedaudz utopiski, bet, ja tos vēlas sasniegt nepilnu četru gadu laikā, tos var pilnvērtīgi saukt par nepārdomātiem un kaitnieciskiem. Kā jau iepriekš norādījām saistībā ar Ekonomiskās ilgtspējas likumu, ietekmes izpēte uz sabiedrību un tautsaimniecību ir nepilnīga, un sabiedrībai šie likumprojekti nav skaidroti vispār. Šie likumprojekti ir izstrādāti kopš 2022. gada, un valdība nav centusies pajautāt, un kur nu vēl uzklausīt, sabiedrības viedokli.
Mūsu valdībai ir bijusi brīnišķīga iespēja novērot un izvērtēt citu valstu pieredzi un rezultātus, kas jau pieņēmušas līdzīgus Parīzes līgumā balstītus likumus klimata mērķu sasniegšanai – Franciju, Vāciju, Lielbritāniju un citas. Pašas Klimata un enerģētikas ministrijas 2023. gadā veiktajā pētījumā “Klimatneitralitātes mērķu sasniegšanas izaicinājumi” tiek norādīts, ka vismaz 13 ES valstīm būs problēmas izpildīt nospraustos klimata mērķus līdz 2030. gadam. Šim jau vajadzētu kalpot par nozīmīgu signālu tam, ka šie mērķi un veids, kā tos izvēlēts sasniegt, var nebūt reālistiski izpildāmi.
Ja valdība būtu palūkojusies uz Eiropas, kā arī ASV un Japānas autoražotāju paziņojumiem, tad būtu skaidri saprotams, ka nospraustie mērķi ražot tikai elektroauto un pilnībā atteikties no iekšdedzes dzinēju auto ražošanas nav savietojami ar realitāti. To nu jau sāk apjēgt arī Brisele, negribīgi, bet tomēr atzīstot, ka iekšdedzes dzinēju auto nevar pilnībā aizstāt ar elektroauto. Šie ir nepārprotami signāli, ka fosilo degvielu aizvietošana ar atjaunojamajiem energoresursiem nav iespējama tik īsā laika posmā, un to izmantošanas uzspiešana ar mākslīgu sadārdzinājumu un sankcijām radīs tikai vēl dziļāku krīzi jau tā ar ekonomiskajām grūtībām apkrautajai tautsaimniecībai un iedzīvotājiem.
Uzspiežot uzņēmējiem savā darbībā izmantot tikai atjaunojamos energoresursus un vēršot nesamērīgas sankcijas pret tiem, kas nespēs iekļauties nospraustajos mērķos, tiks grauta Latvijas tautsaimniecība, kas jau šobrīd pārdzīvo grūtības atjaunoties pēc Covid un Krievijas kara Ukrainā radītajiem satricinājumiem.
Klimatneitralitātes likumi un to mērķu sasniegšana četru gadu laikā radīs nesamērojamu slogu iedzīvotājiem. Nav izprotama valdības vēlme Latvijas iedzīvotājus pakļaut nesamērīgiem un nepārdomātiem ierobežojumiem, īpaši tad, kad sabiedriskā transporta nozare jau vairākus gadus atrodas uz sabrukuma robežas. Netiek nodrošināti ne pilsētu, ne starppilsētu sabiedriskā transporta pakalpojumi, jo to izmaksas jau šobrīd nav samērojamas ne ar uzņēmēju iespējām, ne ar cilvēku maksātspēju tos izmantot. Reģionālie reisi tiek likvidēti vai netiek pilnvērtīgi apkalpoti, jau šobrīd padarot cilvēku mobilitāti neiespējamu. Ar plāniem četru gadu laikā apgriezt Latvijas tautsaimniecību kājām gaisā un sankcionēt ikvienu, kurš būs iedomājies izmantot personīgo transportu, – jo sabiedriskā transporta nozare visdrīzāk līdz tam laikam jau būs iznīcināta – valdība būs sasniegusi klimatneitralitātes “mērķi”: cilvēku neesamību. Nebūs vairs cilvēku, kuri brauks ar dīzeļauto, nebūs cilvēku, kas uzdrošināsies turēt mājlopus, nebūs cilvēku, kas izmantos plastmasas iepakojumus…
Novērst klimata piesārņošanu nebūs iespējams, iedzenot iedzīvotājus dziļākā nabadzības riskā un tajā pašā laikā iepērkot preces un pakalpojumus, ko vietējā industrija vairs nebūs spējīga saražot, no Ķīnas un Indijas, kuras ir galvenās klimata piesārņotājas.
Latvijai ir jāizvēlas citāds ceļš, lai uzlabotu dabas resursu saglabāšanu un mazinātu klimata piesārņojumu, vienlaikus uzlabojot Latvijas iedzīvotāju labklājību:
Jāpieņem spēcīgi un pārliecinoši soļi, lai pēc iespējas ātrāk piespiestu Krieviju izbeigt karu Ukrainā. Karadarbība ir radījusi ekoloģisku katastrofu, un ar katru dienu situācija tikai pasliktinās;
• Jāuzlabo cilvēku labklājību, jo tikai ekonomiski pārticis un drošs cilvēks sāks pilnvērtīgi izvērtēt savu ietekmi uz apkārtējo vidi un to, kā to uzlabot;
• Jādod cilvēkiem iespēja izvēlēties pakalpojumus un produktus, kas rada mazāku piesārņojumu, sniedzot informāciju un izglītojot, nevis mākslīgi sadārdzinot visu produktu izmaksas un gala patēriņa cenas;
• Jāļauj ražotājiem un uzņēmējiem izvēlēties ekonomiskākus un zaļākus risinājumus atbilstoši to spējām un reālajām vajadzībām, nevis aizliedzot jebkādu attīstību un investīcijas jaunos risinājumos, ja vien tie neizmanto atjaunojamos energoresursus;
• Jānodrošina labvēlīga augsne inovāciju attīstībai un vietējās ražošanas stiprināšanai, nevis jāfinansē trešo valstu industrijas, tādējādi palielinot klimata piesārņojumu.
Seko mums 
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts. ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.
