Iesaki rakstu: 
Ar 3,7 miljoniem eiro, ko valdība viltus žēlsirdībā izkratīja no jauno vilcienu iepirkuma krājkasītes, vēl uz gadu tiks tīšuprāt paildzināta Latvijas drukāto mediju neizbēgamā agonija.
Naudas nav žēl, to jau tāpat kaut kur izplederētu. Žēl kolēģu, kuri uz blaumaniskā "ledus gabala" turpinās dzīvot izmisīgās cerībās.
Droši vien ministriem un viņu pārstāvētajām partijām bija milzīgs kārdinājums atstāt lūdzējus bešā, ļaujot "tirgus neredzamajai rokai" ātri un loģiski likvidēt šo sīko un nekaitīgo, bet tik un tā politiķiem netīkamo traucēkli.
Prese šodien ir mazs odiņš, kas valsts varu vairs kaitina tikai ar savu apnīkošu sīkšanu. Tā gan joprojām lepni iedomājas/tēlo sevi dižu un sāpīgi kodīgu dunduru esam – gluži kā jau teiksmainajos un vairs neticamajos Voldemāra Krustiņa "Lauku Avīzes", Sarmītes Ēlertes "Dienas" un Jura Paidera "Dienas Biznesa" visvarenības laikos.
Iespējams, valdības pretimnākšanā dominēja tīri ārpolitiski, valsts reputācijas jautājumi – bailes noslīdēt zemāk kādā mediju brīvības indeksā... Ministru prezidents, būdams nesens eirodeputāts, šajās lietās mēdz būt klaji nervozs. Kādu citu gadu – un varbūt ar citu premjeru priekšgalā – valdība var sajusties drošāk un rīkoties ciniskāk, atminoties par nodokļu maksātāju naudas svētumu...
Pašas latvju "ceturtās varas" skaļām vaimanām un kusliem draudiem vairs nav varas pār tvitterministru un deputātu prātiem. Tikai TV, kā liecina ņemšanās ap NEPLP, tajos vēl saglabā nedaudz no savas "zombijkastes" maģijas.
Galu galā kas tad būs īsa brīža ieguvēji no valdības veiktās finanšu "morfija injekcijas"? Nacionālā mēroga laikraksti pieder un kalpo oligarhiem (vai viņu sāncenšiem – "kontroligarhiem"), kuri tagad ir atstumti no piekļuves varai. Tie cenšas vēl kaut kā ietekmēt notiekošo no šīm ļodzīgajām tribīnēm – vai vismaz gūt sev tādu ilūziju.
Tāpat arī daļa no reģionālās preses ir cieši sasaistīta ar kādu no galvaspilsētas "aizsmakušajiem ruporiem". Gan politiķiem, gan šo izdevumu vēl atlikušajiem lasītājiem par tiem viss ir skaidrs līdz mielēm. Ak jā, vēl ieguvējos būs krievvalodīgs laikraksts un tā atvasinājumi, kas "po žizņi" ir nelojāli latviski labējai valsts varai.
Dažu reģionālo avīzi arī piemeklēja "ēlertisma-ločmelisma" liksta. Tās īpašnieks vai redaktors akli iedomājās izdevuma lasītājus par savu "partiju" (vai dzimtcilvēkiem) un sevi – par novada vai pilsētas domes likteņa lēmēju.
Ieslīgstot "principu karā" ar pašvaldību un vadības ambīciju radītā apsēstībā, šāds laikraksts tikai paātrināja "džihāda" nogurdināto lasītāju aizplūšanu un pats gluži vai uzspieda vietvarai veidot savu oficiozu iedzīvotāju informēšanai.
Pašvaldības un ne tikai tās jau ir izkopušas efektīvas metodes "darbam ar masu medijiem". Ja no laikraksta (raidstacijas, TV programmas) vēl ir kāds labums, to var nedaudz piebarot – gluži kā nesen Nils Ušakovs vai ministrijas ar dāsniem PR budžetiem. Ja kož rokā, var radīt savu "kontrmediju".
Lai kādi Valda Dombrovska vai LŽA zibeņi un pērkoņi netika mesti Andra Rāviņa un viņa atdarinātāju virzienā, pašvaldību izdevumi ir kļuvuši par paliekošu un svarīgu Latvijas informatīvās telpas sastāvdaļu. Šur tur tikai tiem jau pieder klajš monopols uz pašvaldības informāciju vai pat fotoreportāžām no renovētām skolām.
Pat ne pārāk sabiezinot krāsas, patlaban kā drukāto mediju pamata auditoriju mēs varam iztēloties ļoti cienījama vecuma cilvēkus, kuri regulāri apmeklē sava pagasta vai pilsētas bibliotēku. Tur viņi bez maksas var sev ierastā veidā iegūt informāciju no sev ierastiem avotiem.
Viņiem droši vien savā starpā veidojas dzīvas diskusijas, rodas savi viedokļi, par ko tiek informēti radinieki un paziņas. Taču vai šis "kontingents" ir tik daudzskaitlīgs un ietekmīgs, lai politiķi ar to rēķinātos? Nebūsim naivi…
Preses brīvības svētums ir spēkā līdz tam, kamēr mēs – žurnālisti – to varam atļauties sev apmaksāt par mūsu pašu nopelnītu naudu. Ir viegli visās preses nelaimēs vainot internetu, viedtālruņus un klikšķu medijus. Un, ak jā, reģionu un valsts depopulēšanos. Tas ļauj "veiksmīgi" izvairīties no pašu avīžnieku pieļauto fatālo kļūdu atzīšanas – un ar tēlotu "4.varas" paštaisnību grūst valdībai sejā diedelnieka sauju.
Seko mums 
Vēlos padalīties ar sajūtām un lieliem novērojumiem par to, kas notiek, - par reālo situāciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) skandālā un to. kā jūtas studenti un arī nesenie/senie katedras absolventi
Drošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Deklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
Atsaucoties uz 2024. gada 18. aprīļa publikāciju "Aicinājums valsts amatpersonai Kristovskim: pirms publicēt ziņas par svešām algām, atklājiet savus ikmēneša ienākumus!" vietnē, informēju, ka saskaņā ar spēkā esošo likumu algu publiskošanas lietā Saeimas deputāti rāda priekšzīmi un Saeima Ģirta Valda Kristovska kā tautas priekšstāvja atlīdzību - tāpat kā visu citu tautas priekšstāvju Saeimā atlīdzības - publicē katru mēnesi internetā.
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
