Pozīcija ir bankrotējusi. Opozīcija imitē. Kāds varētu būt scenārijs izejai no situācijas?
Guntars Vītols02.03.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pozīcija ir bankrotējusi. Opozīcija imitē. Kāds varētu būt scenārijs izejai no situācijas?
Pirmais (un to esmu nepubliski aicinājis) ir opozīcijai beigt imitēt un gaidīt, kad sabruks valdība un tikai tad tiks pārdalīti krēsli. Runcīši ar svarīgām sejām pašapmierināti ievelsies krēslos.
Nē, ne tā. Esmu aicinājis, lai opozīcija TAGAD uzliek galdā savu Ministru kabineta piedāvājumu, deklarāciju un īsu, konkrētu darbu sarakstu. Aizsardzība, liekēžu padzīšana, finanšu stabilizācija. Aptuveni tā. Un parakstās tie deputāti, kuri to visu atbalsta.
Ja piedāvātais kabinets būs tradicionālie televizora lācīši, universālie nespējnieki runātāji, tas būs signāls, ka risinājuma nav, ka vienīgais risinājums ir rīkojums nr.2.
Tad daļa lācīšu tomēr varbūt saņemas un izvirza publisku aicinājumu prezidentam tādu izsludināt un atteikuma gadījumā noliek mandātus.
Ja neko no šitā lācīši nedara, jo saņem algu, tad viņi mierīgi turpina ipsēt un uzskatāmi par līdzvainīgiem valsts bojāejā.
Seko mums 
Šodien esam nonākuši jaunā eskalācijas pakāpē. Šoreiz vairs neviens nevar aizbildināties, ka “ielidojis draudzīgs drons”. Ir noticis mērķēts uzbrukums Latvijas stratēģiskam objektam - degvielas rezervēm.
Krievijas karaspēks turpina uzbrukumus Ukrainas frontē un vietumis pat virzās nedaudz uz priekšu. Raķetes un droni turpina postīt Ukrainas infrastruktūru, gandrīz ik dienas nogalinot mierīgos iedzīvotājus dažādās pilsētās. Krievija turpina plosīties. Un tomēr pamazām, bet arvien tumšāki mākoņi sāk plesties arī Krievijas pusē.
Katrs ceļotājs un arī mājās sēdētājs ar saviem nodokļu maksājumiem ir gadiem ilgi atbalstījis aviosabiedrību airBaltic. Šis kopējais atbalsts jau ir pārsniedzis pusmiljardu eiro, taču kompānijai joprojām neiet labi un bez valsts atbalsta tā gaisā noturēties nevar.
Mazajiem uzņēmumiem Latvijā jau gadiem ilgi ir jāstrādā apstākļos, kur katrs papildu administratīvais pienākums nozīmē ne tikai laiku, bet arī reālas izmaksas. Tāpēc Ekonomikas ministrija ir nākusi klajā ar priekšlikumu atteikties no obligātajām gada pārskatu revīzijām mazajiem uzņēmumiem. Tas nav radikāls solis – tas ir loģisks nākamais posms uzņēmējdarbības vides sakārtošanā.
Diskusija par “ārējo skatījumu” birokrātijas mazināšanā atklāj dziļāku problēmu – nevis ideju trūkumu, bet drīzāk nespēju tās īstenot sistēmiski un konsekventi. Pēdējo divdesmit gadu laikā Latvijā ir uzkrāta plaša pieredze ar reformām, auditiem un rīcības plāniem, turklāt tā tiek sekmīgi nodota citām Eiropas Savienības (ES) kandidātvalstīm. Tomēr gandrīz visos vērtējumos atkārtojas tie paši secinājumi: procesi ir formāli, atbildība ir izkliedēta, un iniciatīva netiek atalgota.
1796.gadā Eiropas domātāji ar pārsteigumu un satraukumu atklāja, ka pašā kontinenta sirdī eksistē "pelēkā zona" – sabiedrība, kurā cilvēks dzīvo bez tiesiskas aizsardzības un bez reālas iespējas ietekmēt savu likteni. Garlībs Merķelis savā manifestā Latvieši nevis vienkārši aprakstīja tautas "raksturu", bet gan veica nežēlīgi precīzu sistēmas sekciju. Viņš dokumentēja dzimtbūšanas iekārtu – mehānismu, kurā indivīds bija pakļauts absolūtai varai bez jebkādiem drošinātājiem vai līdzsvara.
Latvijas publiskajā telpā netrūkst organizāciju, kas drosmīgi runā “tautas vārdā”. Dažām pat nosaukums to sola jau iepriekš. Piemēram, “Drosme darīt”. Drosme – tas, protams, ir labi. Jautājums tikai – darīt ko tieši un kā interesēs?
Es diezgan kategoriski nepiekrītu tam, kā Alvis Hermanis raksturo Progresīvos. Man viņi nesaistās ar Sibīriju vai totalitāriem režīmiem — tā ir cita laikmeta un citas sistēmas traģēdija. Bet tas nenozīmē, ka man viņu politika ir pieņemama. Tieši pretēji.
