Iesaki rakstu: 
Kad cilvēks raksta vai saka ko savā klausītāju lokā pateikšanas vērtu, viņš to dara ar nodomu izmainīt notikumu attīstību. Viņš cer, ka pasacītais vārds nepaliks bez sekām. Bērni, kuri no dabas plēš jokus un ar vārdu izaicina pastāvošo kārtību, parasti visai ātri atklāj, ka par runāšanu var arī norauties. Dažreiz tā ir iecerētā notikumu attīstība, biežāk tās ir neparedzamas un nekontrolējamas sekas. Pareizā mācība no rūgtās pieredzes NAV runāt tikai to, par ko nedabūs trūkties. Tādu mācību sev ir iegalvojuši daudzi padomju laikā un tagad politkorektuma laikā augušie. Pareizā mācība ir runāt to, par ko ir vērts norauties. Un tāda lieta ir tikai viena — patiesība.
Tā kā cilvēks ir un vienmēr paliks tikai ceļā uz patiesību un klausītāju vidū ir tādi paši nepilnīgi patiesības soģi, bez pārpratumiem neiztikt. Par brīvām uzskatītās sabiedrībās tāpēc ir atklāts, ka kopīgā labuma vārdā nav vēlams vienlīdz smagi sodīt par katru novirzi no sabiedrības priekšstatiem par patieso. Jo var gadīties, ka pasacītais var izrādīties tuvāk patiesībai, nekā pirms tam par tādu uzskatītais.
Soda mēru spektrs brīvā sabiedrībā ir plašs: reakcija var būt neverbāli signāli, piemēram, aizskatīšanās, klusēšana, var būt joks, atklāts iebildums, novēršanās no runātāja, kaunināšana citu priekšā, un var arī būt aktīva konfrontācija, arī emocionāla un fiziska vardarbība. Tiesībsargājošās institūcijas tiek iesaistītas tikai tad, ja sodu neizdodas piemērot ar paša pārkāpuma konstatētāja spēkiem. Ne tikai visu sodu atstāšana varas iestāžu ziņā ir praktiski nerealizējama, bet arī mēģinājumi to darīt rada totalitāru, melos slīkstošu sabiedrību, kurā pilsoņi zaudē uzticību viens otram un iespējamo represiju dēļ baidās iestāties par patieso (un tātad taisnīgo).
Ar brīvo gribu apveltīts cilvēks nevar dzīvot domas un darbus ierobežojošā krātiņā, kurā viņam nav iespēju kļūdīties. Ja fiziski nav iespējams izdarīt neko nepareizu, tad pēc definīcijas izvēle darīt pareizo jeb nedarīt nepareizo nav brīvās gribas izpausme. Šādā krātiņā cilvēks pārstāj būt cilvēks.
Arī tad, kad cilvēks, piemēram, piektdienas rītā publiski pauž atziņas, ko kāds varētu aplami nolasīt kā vardarbības aizstāvību vai attaisnojumu, viņš rēķinās ar iespējamo reakciju. Jebkurš, kurš ir jelkad internetā atklāti bez īpaša klausītājus saudzējoša iepakojuma (un reizēm arī par spīti tam) izteicis ko nozīmīgu, rezultātā ir komentāros lasījis un savā personīgajā dzīvē izjutis nosodījumu, rupjības un ņirgāšanos.
Bet patiesības meklētājs zina, ka reakcija nav jāuztver burtiski. Tieši ar to pašu labticību, ar kādu autors cer, ka klausītājs uztvers viņa sacīto, viņš uzklausa klausītāja reakciju. Kas izskatās pēc personīga uzbrukuma, var arī būt spoguļattēls runātāja šķietamajam uzbrukumam lasītājam (kurš to tā ir uztvēris). Kas izskatās pēc personīga uzbrukuma, var arī būt vienkārši neartikulēta pretestība paustajai idejai.
Ad hominem argumenti par sliktu toni tiek uzskatīti ne jau tāpēc, ka aizskart cilvēka personību ir netaisnīgi (nav), bet tāpēc, ka cilvēki dzīvo vērstībā uz patiesību. Objektīvā, cilvēku kopienai kā veselumam pieejamā patiesība ir atklājama neatkarīgi no konkrēta indivīda personības īpatnībām un vēstures. Norma, ka ad hominem ir sliktais tonis, uzliek pienākumu ne tikai teicējam, bet arī klausītājam. Ja klausītājs sadzird uzbrukumu savai personai, tad viņa kā patiesības meklētāja pienākums ir projicēt to bezpersoniskās dimensijās. Viņa pienākums ir nedzirdēt un savā replikā uz reakciju nepieminēt ad hominem dimensiju. Kas visbiežāk, ja starp saziņas partneriem nav iepriekšējas vēstures, nozīmē tulkot to kā intuitīvu nepiekrišanu rīcībai, paustajai idejai vai savstarpēju neuzticēšanos.
Uz Rietumu vērtībām balstītā sabiedrībā personības neaizskaramība ir pakārtota augstākām vērtībām. Tikumīgs cilvēks grib tikt sankcionēts, ja viņam gadās noiet no šaurā, viņam saprotamā pareizā ceļa. Tikumīgs cilvēks vēlas, lai viņa persona tiktu aizskarta, ja tam ir pamats, jo viņa persona ir tieši tas, kas reizēm savā uzpūtībā un vientulīgajā neaizskaramībā ir galvenais vaininieks noiešanai no pareizā ceļa.
* Trešā daļa rakstu sērijā par 24. oktobra raidījumu “Aizliegtais paņēmiens”
Seko mums 
Sabiedrībā rezonansi izsaucis Ernesta Rieksta video: “Es ceru, ka Krievijas armija ienāks Latvijā.” “Sprādzienu” izraisīja tieši šis teikums. Pārējo vēstījuma daļu aizņem pašreiz piekoptās politikas kritika un konstatācija, ka Dievzemītē viss pagalam. Delfi gan cenšas Riekstu rečekot, ka citur, t. sk., Krievijā ir vēl sliktāk, taču “reņģēdājiem” no tā vieglāk nepaliek.
Kārtējo reizi kārtējā Saeima ir ievēlējusi jaunu (sic!) valdību. Ko mēs varam sagaidīt no šī piedzimušā brīnumbērna, kurš mums sola piena upes un ķīseļa krastus tuvākajos gados, proti, Eiropas Savienības valstu vidējo dzīves līmeni? Skeptiķi teiktu – blēņas! Cik valdības nav nākušas un gājušas, kas nav solīts, bet, kur bijām, tur esam!
Katrs veselības ministrs nāk ar sev vairāk vai mazāk draudzīgu politiķu uzstādījumiem, kurus tad pirmajās darba dienā pamanās paust tautai, atbildot uz nesagatavotu žurnālistu nesagatavotiem jautājumiem. Ar laiku ministrs saprot spēles noteikumus, sāk solīt mazāk, bet prasīt vairāk.
Saņēmu Jūsu e-pastu ar aicinājumu veikt papildu iemaksas Pensiju fondā! Varbūt Jūs tomēr varat mani nomotivēt to izdarīt, atbildot uz maniem jautājumiem un varbūt sniedzot papildu informāciju!
Kā jau parasti, ja Ogres novadā top kaut kas jauns, vajadzīgs un skaists, no tumšiem stūriem uzrodas personāži, kas izplata dažādus melus un puspatiesības par šīm iecerēm. Slēpjoties aiz skaistām frāzēm par attīstību un novada interesēm, tiek bīdītas politiskās intereses un personīgi motīvi.
No 2000. gada marta līdz 2022. gada maijam Slovēnijā ierosināja ~62 000 lietu par antikovida noteikumu pārkāpumiem, piemērojot naudas sodus vairāk nekā 5,7 miljonu eiro apmērā. Vēlāk Slovēnijas Konstitucionālā tiesa atzina pretkovida pasākumus par antikonstitucionāliem. Iepriekšējiem vadīkļiem šādas negantības maksāja varu.
