Pedagogu algu aprēķina sistēma ir sarežģīta, un tam ir gan vēsturiski, gan pavisam objektīvi, gan diemžēl arī politiski iemesli

Algu aprēķina sistēma ir sarežģīta, un tam ir gan vēsturiski, gan pavisam objektīvi, gan diemžēl arī politiski iemesli.

Trūkst godīgas sarunas par to, kā tad īsti ir (un kurš gan vispār saprot līdz galam, kā), un kāpēc lai pēc tās meklētu tikpat godīgus risinājumus vienkāršošanai.

Divas būtiskas lietas - ne visi, spriežot par algām, atceras, ka vairumā gadījumu pedagogu algām ir divi avoti - valsts UN pašvaldību mērķdotācija.

Otrs, kas mēdz piemirsties, ir pedagoga slodze un stundu skaits nedēļā pilnai slodzei (atšķirīgs no klasiski pieņemtajām 40h/ned.).

Viedoklis - piemirstot iepriekšminētos priekšnoteikumus, labā ticībā iecerētai, godīgai sarunai par to, vai algas mazas/lielas un kurš pie tā "vainīgs", pievienojas vispārināšana jeb nesalīdzināmu lielumu salīdzināšana.

Valsts uzdevums ir noteikt godīgu, taisnīgu zemākās (!) algas likmi par pilnu slodzi (no šī gada 36 h, iepriekš 30h nedēļā), no valstij pieejamajiem budžeta līdzekļiem šim mērķim. Par maz vai daudz - tas ir citas sarunas jautājums.

Valsts mērķdotācijas aprēķina formulas pamatā ir skolēna izmaksa (sākumskolas, pamatskolas un vidusskolas) + programmu koef. (padziļinātās, speciālās, ģimāzijas utml.) + reģionālie koeficienti (pamatā atkarībā no apdzīvotības blīvuma) + kvalitātes %, ja skolēnu-skolotāju proporcija virs vidējās valstī.

Valsts nosaka zemāko algas likmi pedagogam par pilnu slodzi, nosaka, cik skolēnu konkrētās pašvaldības izglītības iestādēs mācās, sarēķina papildu koeficientus konkrētajās "+" izglītītības programmās, vecumposmos, pievieno reģionālo koeficientu un pārskaita X naudas summu pašvaldībai.

Pašvaldības kā izglītības iestāžu dibinātāji ir tās, kas pieņem lēmumu - atvērt, slēgt skolu, cik un kur, kādas skolas pašvaldībā vajadzīgas, tāpēc, manuprāt, loģiski, ka valsts mērķdotācija nonāk katras pašvaldības rīcībā, nevis kā senāk, kad nauda tiešā veidā sekoja skolēnam.

Nesaku, ka šis ir ideāls modelis, bet pirms 10+ gadiem igauņi ieviesa un viņiem izdevās resursus, ko Latvijas pedagogu algām no valsts atvēl lielākus (šis kādam var būt pārsteigums), caur pašvaldību atbildības iedarbināšanu aizvirzīt uz skolotāju maciņiem, ne ekonomiski neefektīvām skolām.

To ņemot vērā, pašvaldības rīkojas dažādi: kāda uztur skolas ar proporciju - 6 skolēni uz 1 skolotāju, nespējot samaksāt pat cienīgu algu vai nodrošināt pilnas slodzes darbu, kādi optimizējas, spējot pierobežā maksāt Rīgi līdzvērtīgas algas, kādi dreifē, gaidot, kad valsts pieliks naudu.

Teorijā pašvaldībā drīkstētu pastāvēt arī skola ar 10 skolēniem, kamēr izglītības līmenis ir kvalitatīvs:

A) spējot pārējās skolas efektivizēt izmaksu ziņā, lai arī šīs uzturēšanai resursu pietiktu;

B) maksājot no pašvaldības līdzekļiem.

Te arī slēpjas atbilde, kāpēc īsti neticu skolēnu skaita (klasē/izglītības posmā) noteikšanai kā panākumu atslēgai uz labāku izglītību. Valstij jādomā par sistēmu lielajos rāmjos un nosacījumos, kamēr pašvaldībām ir spēja vērtēt un pielāgot individuālus gadījumus.

Pašvaldību mērķdotācija.

A) veids, kā radīt konkurenci (manuprāt, vairāk +, jo konkurence stimulē uzlabojumus un attīstību);

B) veids, kā kompensēt pašas pašvaldības lēmumus vai to nepieņemšanu;

C) rīks, kas sakropļo priekšstatus.

Nepareizo variantu nav.

Un slodzes... Pilna no šī gada tuvināta 40h (36), bet ilgu laiku bija 30h nedēļā. Nu, kā var godīgi salīdzināt 900 eur par 30h nedēļā pret vidējo algu valstī (abas vairs neaktuālas vienības, ja kas) 1200 eiro par 40h? Ne emocionāli šoreiz. Nevar.

Punkts.

Tāpat nedrīkst iedomāties, ka, ja zemākās algas likme ir, piemēram, 1450 eur par slodzi, tad visi tā saņem. Kāds strādā 0,3 slodzes (paša izvēle vai priekšmeta specifika), kāds 1,2 slodzes. Kādam tikai valsts mērķdotācija, bet kādam palaimējies ar pašvaldības piešprici. Salīdzināt nevar.

Un visbeidzot - šis ieraksts. Tik gari, jo, ja būtu pavisam vienkārši, būtu vieglāk, saprotamāk un izsekojamāk, un arī dažam politiķim nebūtu jāsamudžinās līkločos, bet, ja gribas vienkāršāk:

A) pārņemt visu valstij - lemšanu, kvalitāti, uzturēšanu (nedomāju, ka var atļauties);

B) turpināt strādāt ar pašvaldībām par "iedalīto" resursu efektīvu un uz kvalitāti vērstu izglītības nodrošināšanu, sagaidot, kad esošais finansēšanas modelis īstenosies pilnībā, analizēt rezultātus un pilnveidot, ja nepieciešams.

C) valsts daļu tiešā veidā uzreiz skaitīt pašvaldībām un valstij atstāt tikai satura, kvalitātes un kontroles jautājumus (ne izmisuma risinājumus LIZDA prasību izpildei vai pašvaldību piespiešanai optimizēt tīklu). Par daudz laika tam velta ministrija.

Tādas, lūk, pārdomas.

Novērtē šo rakstu: