Iesaki rakstu: 
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
Tad nu gribas pajautāt: vai Rīgai šobrīd vispār ir mērs? Varbūt viss tiešām ir kārtībā un viņš var snauduļot ar labi padarīta darba izjūtu? It kā neizskatās... Rīgā ir problēma problēmas galā… Bet pēc tās 16. oktobra sēdes Kleinbergs ir gluži kā pazudis. Nu labi, sēdē viņš izgāzās, jo tieši viņa dēļ sēde ilga teju 15 stundas, jo izpildirektora ziņojums, Namu pārvaldnieka vadības atstādināšana un Ētikas komisijas izveide tika iekļauti, kā pēdējie jautājumi.
Jautājums ir arī medijiem!? Pagājušas jau vairāk nekā 100 dienas, kopš Viesturs Kleinbergs tika ievēlēts par Rīgas valstspilsētas domes priekšsēdētāju. Parasti šādā brīdī “ceturtā vara” – prese – aktīvi “cepina” jebkuru jaunu amatpersonu: ko esi izdarījis, ko plāno, kādi mērķi? Bet šoreiz – pilnīgs klusums. Ne viņš ko dara redzami, ne arī prese ko jautā. Ideāli, vai ne?
Ja par Rīgas mēru būtu ievēlēts, piemēram, Ainārs Šlesers, esmu pārliecināts – pie viņa kabineta durvīm katru dienu stāvētu žurnālistu bari, kas uzmācīgi un neatlaidīgi bērtu “Latvijas pirmajā vietā” pārstāvjiem provokatīvus jautājumus. Nu jā, zinot, ka ar SIF mediji ir korumpēti, laikam jau “Vienotība” Kleinbergu “ piesedz”…
Nē, meloju – vēl vienu reizi gan esmu redzējis mūsu mēru. Precīzāk – viņa pašbildi X platformā kopā ar Eiropas Parlamenta deputātu Mārtiņu Staķi. Bildi rotāja Viestura paša pievienots uzraksts: “Es ar bijušo.” Jāsaka, ka tas radīja zināmu apmulsumu X sekotājos – jo abi kungi pārstāv vienu un to pašu partiju, “Progresīvos”. Turklāt jāatceras, ka Staķis, būdams Rīgas mērs (2023. gada jūnijā), Praida laikā pie Rīgas domes ēkas izkāra varavīksnes karogu, publiski atzīstot, ka lēmums pieņemts, solidarizējoties ar praida un LGBT kopienas dalībniekiem.
Noslēdzot savas rīta pārdomas, jāsaka – izskatās, ka mūsu “Rīgas staršina” (ceru, viņš neapvainosies par šo klasikas motīvu) rūpējas galvenokārt par publiskiem pasākumiem. Drīzāk – par to, lai tajos pulcētu pēc iespējas vairāk savu atbalstītāju, kuru priekšā varētu mazliet pagozēties.
Taču būtu labi atcerēties, ka “Progresīvie” nemaz nav partija ar lielāko atbalstītāju loku Rīgā – to skaidri parāda deputātu skaits domē.
Nabaga Rīga… Izskatās, ka attīstība mums vēl kādu brīdi nespīd – tikai tukšs populisms un priekšvēlēšanu zīmēšanās. Žēl gan. Cerams, ka NA un AS šī situācija vienreiz piegriezīsies, jo cerība mirst pēdējā…
Seko mums 
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts. ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.
