Iesaki rakstu: 
Principā man nav nekas pret prēmijām kā darbiniekus labāk strādāt motivējošu mehānismu, taču Aknīstes domē vismaz otro sasaukumu pēc kārtas prēmiju izmaksām nav nekāda sakara ar darbinieku motivēšanu. Drīzāk tās darbojas kā labāk strādāt demotivējošs faktors, jo tie, kas strādā slikti, var saņemt tikpat lielu prēmiju kā tie, kas strādā labi. Šo prēmiju piešķiršanas kārtību varētu nosaukt vienkārši par brutālu ikgadēju naudas “izkāšanu” no pašvaldības budžeta.
Pirms biju iedomājies, ka šogad šis ikgadējais pirmssvētku cirks izpaliks, jo ir taču pandēmija, krīze uzņēmējdarbībā, vajadzētu solidarizēties ar tiem, kam iet sliktāk. Tāpat daļai pašvaldības darbiniekiem ir būtiski samazinājies darba apjoms, taču maldījos, jo novada lēmējvaras vairākums dzīvo savā bezatbildības un bezkaunības burbulī, izliekoties neredzam to, kas notiek ārpusē.
Interesants ir arī pats prēmiju naudas sagādāšanas process, ko citādi kā par savdabīgu shēmošanu nenosauksi. Kādreiz tas notika apmēram tā - tiek apstiprināts gada budžets, kurā katrai struktūrvienībai tiek iedots nedaudz vairāk naudas kā nepieciešamākajam vajadzībām, bet gada beigās “nejauši” parādās lieki pārdesmit tūkstoši, kuri tiek izmaksāti prēmijās. Ja kāds šai sistēmai nepiekrīt, tad uz šo darbinieku tiek izdarīts psiholoģisks spiediens.
Konkrēti 2016.gads. Gārsenes pilij uz gada beigām budžetā palicis aptuveni 1000 eiro, ko varētu izlietot kādai no daudzajām vajadzībām, taču naudu izmantot neļauj, jo jātaupa prēmijām. Kopā šajā gadā prēmijās izmaksāja vairāk nekā 40 000 eiro.
Šogad gan nedaudz cita shēma. 20 000 eiro prēmijām bija paredzēti gada sākumā, taču ar to ir par maz, tāpēc budžetā iestrādā algas tūrisma koordinatoram, vēl vienam pašvaldības policistam, kā arī vēl vienai amata vienībai, iespējams, būvniecības speciālistam. Šos darbiniekus, protams, neviens necentās pieņemt, toties ietaupīto varēja izmantot lielāku prēmiju izmaksām.
Aptuveni tādā veidā prēmijām sagādāti nepieciešamie aptuveni 49 000 eiro. Lieks ir jautājums par to, kāpēc jau labu laiku Aknīstē nevar uzcelt tirgu. Deputātu vairākumam ir pilnīgi citas prioritātes. Atsevišķiem darbiniekiem Covid-19 laikā darba apjoms nemainās, iespējams, pat pieaug. Te es domāju - šoferi, sociālais dienests, izglītības iestādes, saimnieciskie darbinieki.
Tāpēc potenciālie prēmiju saņēmēji varbūt būtu jāmeklē no šo cilvēku vidus, objektīvi izvērtējot katra ieguldījumu, nevis jāmaksā visiem pēc kārtas, tai skaitā arī kultūras dzīves vadītājai, kura oktobrī un novembrī nav noorganizējusi nevienu ievērības cienīgu pasākumu. Te jāņem vērā arī tas, ka kultūru Aknīstes novadā “organizē” vairāki darbinieki. Ar saņemtajiem vairākiem simtiem par gandrīz neko ir par maz. Nepieciešama arī prēmija. Par ko? Par kafijas krūzītes staipīšanu pa domes kabinetiem?
Šī sistēma, kuru jau daudzus gadus atbalsta domes vairākums, ir ņirgāšanās par nodokļu maksātājiem, bet, kā ciniski izteicies viens no domes vadošajiem darbiniekiem, „galvenais, ka “piķīts” nāk”.
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
