Pasaulē piešķir Darvina balvu, Latvijas politikā – Levita medaļu
Bens Latkovskis02.11.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pēc ziņas, ka četriem ļoti jau nu šaubīgas raudzes 13. Saeimas deputātiem piešķirta Egila Levita vārdā nosauktā medaļa, galvenais jautājums bija – kāpēc valsts prezidents atļāvies tā apkaunot savu vārdu? Kas viņu uz to pamudinājis?
Ar zināmu piespiešanos var aizfantazēties, ka tā bijusi caur valsts prezidentu izspēlēta ārkārtīgi smalka Kariņa atriebība Artim Pabrikam par pirmsvēlēšanu laikā mugurā iedurto dunci. Atrasties vienā kompānijā ar dzērāju, sievas sitēju Kaimiņu, dīvaino Bordānu un caurlaižu Pūci (par Taureņu pirti smalkjūtīgi paklusēsim) liels gods nav nekādā gadījumā. Tagad caur šādu pārbaudījumu Pabrikam atgādināts, pret ko viņš atļāvās pacelt roku.
Tas, protams, ir tikai joks, bet bez jokiem. Kāpēc? Kas rosināja pasniegt prezidenta medaļas tieši šim četriniekam, ņemot vērā, ka nepārvēlēto deputātu skaits ir 75. Ja šo savā vārdā nosaukto piekariņu Levits būtu izsniedzis visiem 14. Saeimā nepārvēlētajiem deputātiem, tad jautājumi nerastos. Tāds simbolisks atvadu mierinājums līdztekus nesimboliskajiem, gluži praktiskajiem 9000 eiro.
Varbūt lai nākamvasar, kad Levitu nepārvēlēs, galma politologi varētu ar gudru seju pilnā nopietnībā skaidrot, ka tas par to, ka pārpratuma pēc iedeva medāli Kaimiņam? Nevis par to, ka bijis nekāds. Gļēvs bezmugurkaulnieks. Tāda gandrīz vai attaisnojoša atruna. Paslīdēja kāja. Uz mirkli aizmiglojās prāts, un še tev - otrais termiņš vairs nespīd. Taču šo versiju varētu pieņemt ar vēl lielāku piespiešanos. Visiem taču jau pirms medaļu izsniegšanas bija skaidrs, ka Levitam nav cerību uz otru termiņu. Pārāk jau viņš neizteiksmīgs.
Tad kas gan cits? Pusgadu pirms termiņa beigām tā apkaunot savu vārdu? Kaut kādam risinājumam jābūt. Tad nu jāatceras, ka pasaulē balvas pasniedz ne tikai par dižiem sasniegumiem. Tās pasniedz arī par negatīvo piemēru. Tā līdztekus Nobela prēmijai tiek pasniegta tā dēvētā IG-Nobela prēmija par visnevajadzīgākajiem izgudrojumiem. Līdztekus kinoakadēmijas “Oskariem” tiek piešķirtas “Zelta avenes” utt.
Levita balva no visām pasaulē pazīstamajām antibalvām pēc savas idejiskās būtības vistuvākā ir Darvina balvai. Darvina balva ir nosaukta evolūcijas teorijas tēva Čārlza Darvina vārdā. Tā tiek piešķirta cilvēkiem, kuri izdarījuši pakalpojumu cilvēcei, īpaši muļķīgā veidā zaudējot dzīvību vai vairošanās spējas, tādējādi atbrīvojot cilvēci no sava “muļķības gēna”.
Levita balvas laureāti savu dzīvību gan nav zaudējuši, toties viņi ir upurējuši savu politisko karjeru, lai Latvijas politisko vidi attīrītu no sev līdzīgiem. Citiem par mācību. Lai Latvijas politiskajā vidē pazustu viņu nēsātais politiskā cinisma un ārprātīgas nekaunības “gēns”, kuru iemieso šī četrotne.
Kā vienmēr, kāds var domāt, ka ne visi no šiem četriem pelnījuši Levita balvu. Tā varbūt vairāk pienākusies citam. Bet kompetenta žūrija Sarmītes Ēlertes vadībā šogad lēmusi šādi. Šis lēmums var patikt, var nepatikt, bet tas nu ir tāds, un tas jāpieņem. Acīmredzot valsts prezidents iedzīvina jaunu tradīciju. Jautājums vienīgi - vai turpmāk Levita balvas tiks pasniegtas katru gadu vai arī tikai reizi četros gados, kad ar to tiks aplaimoti daži uz nākamo Saeimu nepārvēlēti deputāti?
No savas puses gribētu ieteikt Levita balvas kapitulam parūpēties, lai šis vērtīgais apbalvojums netiktu devalvēts kā viens otrs ordenis un beigu beigās netiktu piešķirts katram, kurš kādreiz sevi par politiķi nodēvējis.
P. S. Var rasties jautājums, bet kāpēc balvu nav saņēmis Gobzems? Pirmajā brīdī varētu domāt, ka tieši viņš vairāk nekā jebkurš cits 13. Saeimas deputāts būtu pelnījis Levita balvu. Taču tikai pirmajā brīdī. Atcerēsimies Gobzema milzīgo pienesumu “Vienotības” un Kariņa valdības stiprināšanā, ar savu rīcību graujot jebkuras opozīcijas reputāciju un radot fonu, uz kura Kariņš varēja projicēties kā politiskais gigants. Par šo palīdzību Latvijas politiskajai šķirai Gobzemam šoreiz jāpaliek bešā.
Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
