Iesaki rakstu: 
“Kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! — tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! — tas sodāms elles ugunī.” Šos vārdus Jēzus pasaka, komentējot, bausli Tev nebūs nokaut jeb precīzāk Tev nebūs slepkavot, atklājot tā dziļāko nozīmi.
Pirmajā brīdī varētu šķist, ka Jēzus pārspīlē nosaukšanu par muļķi saistot ar bausli, kurš aizliedz slepkavot. Bet, ja šos Jēzus vārdus attiecinām uz politisko procesu un ieskatāmies vēsturē, tad mēs ieraugām, cik Viņa vārdi ir skaudri patiesi.
Nereti tieši tā notiek ar politiskajiem oponentiem. Sākumā es savās dusmās nedzirdu savu oponentu, tad es saku, ka viņš ir dumjš jeb neizglītots un visbeidzot bezdievis, sekulārā kontekstā es teiktu - kolaboracionists, citas valsts aģents utt., respektīvi, tāds no kura vispār neko labu nevar gaidīt, un tad var sekot oponenta izslēgšanai no diskursa un viņa depersonalizācijai līdz pat fiziskai viņa iznīcināšanai.
Ar politisko oponentu es šeit nedomāju teroristus, revolucionārus un citādi pret mūsu valstisko kopienu naidīgus ļaudis. Ar politisko oponentu es domāju līdzpilsoni, ar kuru man kopā ir atbildība valstiskā kopienā iepretim iepriekšējām paaudzēm, vienam pret otru un nākamo paaudzi.
Jā, mūsu viedokļi kādās lietās atšķiras, bet mums ir jāatrod kopīgs veids, kā šo atbildību realizēt. Arī šeit šodien kādos jautājumos mēs esam politiskie oponenti, tāpēc sakot mēs, runājam par es un mans politiskais oponents.
Iznīcinoša attieksme pret oponentu ir raksturīga diktatūrās, bet nevar noliegt, ka arī demokrātiskās sabiedrībās oponentu apklusināšanas procesi notiek. Ne tik nežēlīgā veidā kā diktatūrās, bet karjera vai iespēja izteikties publiskajos medijos gan varētu tikt ierobežota.
Kā arī covidlaiks spilgti atklāja, cik viegli pat demokrātiskas sabiedrības var pārvērsties diktatūrai līdzīgās sabiedrībās, kurā notika cilvēku segregācija faktiski pēc vienas pazīmes “potēts pret C19”/“nepotēts pret C19”.
Pārsteidzošais tajā visā bija tas, ka pietiekoši lielai sabiedrības daļai tepat mūsu nelielajā Latvijā tas šķita pieņemami un atbalstāmi, piemēram, tas, ka vecāki nepotēšanās dēļ tika atlaisti no darba un tādējādi viņiem un viņu nepilngadīgajiem bērniem tika liegti iztikas līdzekļi. Visbiežāk tas tika panākts, ierindojot oponentus muļķu kategorijā. Kaut citos apstākļos šie paši cilvēki tieši šādu segregācijas atbalstīšanu uzskatītu par neiedomājamu muļķību, ko varētu aizstāvēt tikai muļķi.
Vācu teologs Dītrihs Bonhēfers, kurš savā laikā pretojās nacistiem un par to samaksāja visaugstāko cenu, no cietuma rakstīja vēstules, kur cita starpā viņš analizēja muļķības fenomenu. Viņš nonāca pie šādem secinājumiem: pirmkārt, muļķība ir morāla kategorija, nevis intelektuāla kategorija. Tātad tas ir gribas akts, ne tik daudz intelekta vai erudīcijas trūkums. Otrkārt, tas ir sociāls fenomens, kļūt muļķim ar kādiem kopā ir vieglāk nekā, esot vienpatim. Treškārt, mēs katrs esam atbildīgi, lai katrs pats pretotos savai muļķībai. Un tas, manuprāt, ir pirmais un svarīgākais darbs — pašam nekļūt vai nepalikt par muļķi.
Viena no muļķības raksturīgākajām pazīmēm ir iedomāšanās, ka es visu zinu, un tas ir muļķīgi, kaut vai tā iemesla dēļ, ka visziņas atribūts piemīt Dievam nevis cilvēkam. Tāpēc politiskā diskusijā es varu mācīties no oponenta, jo, iespējams, viņam ir perspektīva, kas man iztrūkst. Un pat, ja man šķiet, ka oponents nepareizi saprot lietas būtību, tad mans pienākums ir viņam skaidrot savu redzējumu.
Ne velti ir teiciens “ja tu nespēj kādu lietu izskaidrot septiņgadīgam bērnam, tad, iespējams, tu neesi vēl pietiekoši labi pats to sapratis.” Arī mācot mēs mācamies. Katrā ziņā politiskajam diskursam būtu jānotiek, pārliecinot par viedokļiem nevis tos uzspiežot.
Tāpēc, kad nākamreiz gribēsi savu politisko oponentu nosaukt par muļķi, atceries Jēzus sacīto: „Kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! - tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! - tas sodāms elles ugunī.”
* Mazirbes draudzes mācītājs zibensrunā Demos VIII sesijas dalībniekiem
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
