Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Ikviens no mums zina, ka Saeimā nodarbojas ar likumu pieņemšanu. Mazāk zināms, taču tikpat būtisks Saeimas pienākums ir kontrole. Pat darinot likumus vai strādājot pie budžeta, deputāti komisijas sēdēs tincina atbildīgos ierēdņus, ministrus, parlamentāros sekretārus un ekspertus. Izvērtējot kontrolējošo institūciju (piemēram, Valsts kontroles, prokuratūras, Valsts drošības dienesta, Latvijas Bankas, Satversmes aizsardzības biroja u. c.) ziņojumus, uzklausot iestāžu vadītājus par paveikto, deputāti analizē, kā norit darbs attiecīgajā iestādē.

Kritizējot slikto veikumu, deputāti norāda virzienus, kādos iestādei būtu jāstrādā. Saeimas frakcijai prasot finanšu ministram skaidrot par VID darbu, frakcija norāda uz savu neapmierinātību. Saeimā apstiprinot Valsts prezidentu, ministrus, Valsts kontroles padomes locekļus, tiesnešus un citas augstas amatpersonas, ir bijuši gadījumi, kad deputāti nenobalso par kādu kandidatūru. Tāpat Saeima var atstādināt ievēlētās personas no amata vai pieņemt likumu par pašvaldības atlaišanu vai patstāvīgas iestādes likvidēšanu. Visas šīs politiskās darbības ir parlamentārās kontroles izpausmes, kas ir demokrātiskas un saistās ar varas dalīšanas principa realizāciju.

Parlamentārā kontrole (parliamentary control) ir Saeimas uzdevums, kas ir ne mazāk svarīgs par likumu pieņemšanu. Pagājušās nedēļas Saeimas 15. marta ārkārtas sēde, kurā deputāti lēma par neuzticības izteikšanu aizsardzības ministrei Inārai Mūrniecei un plaši debatēja par šaubīgo bruņoto spēku loģistikas līgumu vairāku simtu miljonu eiro apmērā, ir spilgts parlamentārās kontroles izpausmes piemērs. Gadījums ir gana komplicēts ne tikai tamdēļ, ka, izskatās, varētu būt notikusi kliedzoša afēra. Jautājums ir par valdības spējām adekvāti rīkoties ar valsts budžeta līdzekļiem. Valdības, kuru jau piekto gadu vada viens un tas pats cilvēks – Krišjānis Kariņš. Tāpat, manuprāt, jautājums, kas aktualizējies, ir arī par Saeimas atbildīgo komisiju spējām vai gribēšanu veikt parlamentāro kontroli.

Vesela trešā daļa Saeimas deputātu ir iesaistīta Pieprasījumu, Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas apkarošanas, kā arī Nacionālās drošības komisijā. Visas šīs komisijas ir atbildīgas par simtiem miljonu vērtā iepirkuma izskatīšanu Saeimā. Tieši Pieprasījumu komisija noraidīja opozīcijas pieprasījumu par iepirkumu. Pārējās divas komisijas ir atbildīgas par ministrijas uzraudzību no valsts aizsardzības spēju un nacionālās drošības aspektiem! Varbūt es maldos un komisijās notiek aktīva parlamentārā kontrole, taču publiskajā telpā ne redz, ne dzird atbildīgo komisiju viedokli par notiekošo.

Zīmīgi, ka visu trīs komisiju vadībā ir koalīcijas cilvēki! Saeimas sēdē atsevišķi deputāti (piemēram, Ainārs Šlesers, Ieva Brante un Armands Krauze) aicināja atbrīvot no amata Aizsardzības ministrijas valsts sekretāru Jāni Garisonu. Tas bija parlamentārās kontroles ietvaros, un deputāti pauda savu redzējumu. Lai gan ministre saglabāja amatu, gan neuzņemoties politisko atbildību, jau dažas dienas pēc Saeimas sēdes KNAB uzsāka straujas kriminālprocesuālas darbības, arestējot vairākas aizdomās turētās personas. Ministrijā vairākas personas tika atstādinātas no darba pienākumu veikšanas. Šādi arī strādā parlamentārā kontrole, kad parlamenta aktualizētie jautājumi ir jārisina Ģenerālprokuratūrai un citām iestādēm. Kad jautājumi ir uzdoti tik nepārprotami, ka visiem ir skaidrs, ir steidzami jārīkojas. Jautājums ir valstiski svarīgs, jo cieši saistīts valsts spēju aizsargāties pret agresoru – Krieviju. Es izmantošu konkrēto gadījumu, lai palūkotos, kā strādā parlamentārā kontrole, jo, ja formāli palūkojas uz Saeimas 15. marta ārkārtas sēdes bilanci, tad opozīcijas rosinātais pieprasījums tika noraidīts, tāpat kā neuzticības pieprasījums ministrei. No otras puses, saceltā rezonanse raisīja notikumu attīstību.

Speciālā parlamentārā kontrole: jautājumi un pieprasījumi

Noziegumus izmeklē tiesībsargājošās iestādes, bet notiesā tiesa – parlaments īsteno kontroli, kuras mērķis ir panākt, lai sistēma strādā saskaņā ar parlamenta izvirzīto mērķi. Valdības darbības kontrole ir politiskās kontroles veids, ko īsteno ar visaugstāko tautas mandātu apveltīts konstitucionālais orgāns. Speciālā parlamentārā kontrole ir paredzēta vien opozīcijas darbam, tā savulaik skaidroja Egils Levits, būdams vēl tiesnesis. Viņš rakstīja – tā kā Saeimas vairākums ir "sakusis" ar valdību koalīcijā, tas gluži dabiski nespēj būt objektīvs, kontrolējot Ministru kabinetu, tamdēļ valdības kontroli īsteno tikai viena parlamenta daļa – parlamenta mazākums jeb opozīcija. Levits, pirms kļuva par Valsts prezidentu, tāpat atzina, ka ārpus šīs speciālās kontroles opozīcijai ir maz iespēju ietekmēt valdības darbu.1 Šim apgalvojumam var piekrist, kaut vai palūkojoties uz 14. Saeimā jau šobrīd noraidītajiem opozīcijas ierosinātiem, taču vairākuma noraidītiem likumprojektu kalniem. Ko vien vērts ir šī gada 9. marts, kad "budžeta diennakts pieņemšanas maratonā", neskatoties uz opozīcijas pūlēm, tika noraidīti pilnīgi visi opozīcijas priekšlikumi, pie viena samazinot arī laiku izteikties līdz nieka vienai minūtei pirmajai uzstāšanās reizei un vienai minūtei otrajā reizē. Pēdējā Saeimas prezidija un frakcijas sēdē visas četras opozīcijas frakcijas norādīja, ka nepieciešams Saeimas kārtības rullī (turpmāk – SKR) izdarīt grozījumus, lai nepieļautu šādu ņirgāšanos par Saeimas mazākumu.

Vispār parlamentāro kontroli es iedalītu divos pamatvirzienos. Pirmais virziens ir ikdienas (parastā) parlamentārā kontrole, ko var Saeimas darbā novērot, deputātiem komisijas sēdēs izprašņājot ierēdņus un lietpratējus. Arī pārskatot valdības sagatavotos likumprojektus un veicot citas raksta sākumā aprakstītās darbības. Šajā kontroles virzienā iesaistīti visi deputāti.

Otrais veids ir speciālā (opozīcijas, Saeimas mazākuma) parlamentārā kontrole, kas ietver pieprasījumus, jautājumus (interapelācija) un parlamentāro izmeklēšanu uzsākšanu. Likums, protams, nenosaka, ka šīs procedūras nevarētu izmantot arī koalīcijas deputāti, taču jau minētie Levita argumenti par dabisko neobjektivitāti, kā arī aizliegumi koalīcijas līgumos un frakciju nolikumos norāda uz to. Ieskatoties esošajā sadarbības (koalīcijas) līgumāvaram lasīt aizliegumu koalīcijas frakciju deputātiem rosināt un atbalstīt deputātu pieprasījumus, jautājumus vai izteikt neuzticību valdības ministriem. Sods par šādu pārkāpumu – izslēgšana no koalīcijas rindām. Arī frakciju nolikumos varam atrast aizliegumu deputātiem ko iesākt bez frakcijas atļaujas. Deputātam ir laikus jāinformē savs frakcijas vadītājs par likumprojektiem, ko tas gatavo, un jābalso, kā frakcija to paģēr. Sods par brīvdomību – izslēgšana no frakcijas rindām. Te nu slēpjas atbilde, kāpēc 15. marta sēdē tika noraidīts pieprasījums pret Ināru Mūrnieci un kāpēc viņa izturēja demisijas pieprasījumu. Ja kāds no valdību veidojošo frakciju deputātiem, piemēram, no "Apvienotā saraksta" deputātiem, Saeimas Pieprasījumu komisijā atbalstītu iesniegto opozīcijas pieprasījumu "Par simtiem miljonu lielu iepirkumu armijas pārtikas iegādei", viņš tiktu fiksi Saeimas zālē nosēdināts blakus Glorijai Grevcovai jau kā otrais 14. Saeimas neatkarīgais deputāts. Savukārt, ja pieprasījumu vai iepriekš minēto demisijas pieprasījumu Inārai Mūrniecei atbalstītu visa frakcija, tad kristu valdība. Tāpēc, protams, nevar brīnīties par to, ka starp jautājumu uzdevējiem ministriem vai ministru neuzticības pieprasītājiem, kā arī pieprasījumu parakstītājiem vai lēmumprojektiem par parlamentāro komisiju izveidošanu jūs nesameklēsiet nevienu koalīcijas deputāta parakstu...

Tomēr – kā ir opozīcijas iespējām izmantot speciālo kontroli, ja jau tā pilnībā ir nodota tās rokās, kā to atzinis pašreizējais Valsts prezidents? Es teiktu – līdzīgi kā ar tautas nobalsošanām – tiesības tās rīkot ir, bet reāli tās sarīkot nevar, jo likums to darīt faktiski neļauj. Lai gan tiesības saistībā ar pieprasījumiem Ministru prezidentam un ministriem ir nostiprinātas Latvijas Republikas Satversmē2, tās efektīgi realizēt ir kļuvis neiespējami, jo pieprasījumu komisijās par vadītājiem tiek iecelti koalīcijas deputāti, tamdēļ pieprasījumi tiek noraidīti visi bez izņēmuma. Pieprasījumu komisijas drīzāk būtu jāsauc par pieprasījumu noraidījumu komisijām. Praksē pieprasījumi vien nedaudz atšķiras no jautājumiem, kas padara absurdu pašu šo parlamentārā instrumenta idejas realizāciju.

Runājot par jautājumiem ministram un premjerministram, jāatzīst, ka Saeimas vairākums laika gaitā arī tos ir padarījis par visai bezcerīgu pasākumu. Ja pirmskara Saeimā ministriem uz jautājumiem bija jāspēj atbildēt kārtējās sēdes laikā, turklāt jautājumus varēja uzdot bez sevišķiem ierobežojumiem, tad šobrīd pasākums ir ticis "izdalīts" no kārtējām sēdēm un pārbīdīts uz vakarpusi, plkst. 17.00, kad Saeimā rosās vien apkopējas un lielākā daļa darbinieku dodas mājup. SKR "jautājumu uzdošanai ministriem" ir veltīta pat vesela IV nodaļa. Izlasot to, gan kļūst skaidrs, ka likumā vairāk domāts, kā ierobežot jautātāju un pasargāt atbilžu sniedzēju: uzdot var ne vairāk kā divus jautājumus, atbilde nedrīkst būt ilgāka par piecām minūtēm, papildjautājums nedrīkst pārsniegt vienu minūti, citi klātesošie ne vairāk par trim jautājumiem utt. Ir skaidrs, ka valdošā elite savus ministrus nevēlas mocīt ar neērtiem jautājumiem un pieprasījumiem, tamdēļ esošo kārtību nevajadzētu saukt par interapelāciju,3 kā to gudri sauc konstitucionālās tiesībās, jo tā ir visai savdabīga izprašņāšanas imitēšana. Man vienreiz gadījies būt šādā "jautājumu–atbilžu vakarā", un skats ir visai nožēlojams. Pasākums notiek vāji apgaismotā lielajā Saeimas sēžu zālē, kurā ministrs runā no tribīnes, kamēr deputāti (parasti kādi pieci) cenšas ievērot SKR striktos nosacījumus. Pasākums kaut kādā ziņā ļoti atgādina skolēnu palikšanu pēc stundām. Bieži ir gadījumi, kad ministri šos kaunpilnos pasākumus ignorē, un opozīcijas deputāti spiesti samierināties ar skopajām atbilžu rindiņām, ko ministru vietā ir rakstījuši ierēdņi. Premjers gandrīz vienmēr izmanto likumā noteiktās iespējas deleģēt uz jautājumiem atbildēt kādam citam. Viss minētais norāda, ka Saeimas vairākums caur praksi un SKR grozījumiem opozīcijas "plašās tiesības prasīt paskaidrojumus" ir ierobežojis būtiski, tamdēļ interapelācija Latvijas parlamentārismā pastāv vien "uz papīra", gluži tāpat kā tautas tiesības uz referendumiem.

Parlamentārās izmeklēšanas komisijas

Atsevišķi izskatīsim pašu pēdējo speciālo (opozīcijas, Saeimas mazākuma) parlamentārās kontroles instrumentu – parlamentārās izmeklēšanas. Šobrīd tas ir vienīgais un reālais opozīcijas darba instruments. Parlamentārā izmeklēšana ir nostiprināta Satversmes 26. pantā, un to regulē Parlamentārās izmeklēšanas likums. Būtiski, ka šādas komisijas izveidošanu Saeimas vairākums nevar, ja ir 34 deputātu paraksti un sabiedrību interesējošs skandāls (-i) komisija uzsāk savu darbu.

Šādas komisijas nav domātas, lai dublētu vai aizstātu prokuratūras darbu. Tāds arī nekad nav bijis nodoms mūsu Satversmes rakstītājiem, kas pamatoti uzskatīja, ka parlamentārā izmeklēšana ir "ārkārtīgs līdzeklis [..], jo kārtīga izmeklēšana var notikt tikai ar kārtīgām priekš tam radītām iestādēm".4 Galvenais šādu izmeklēšanu uzdevums ir pārbaudīt izpildvaras pieļautās kļūdas, nolaidību un sastrādātās nelikumības, sniedzot par tām politisku novērtējumu, kas var būt brīnišķīgs pamats kādas amatpersonas (piemēram, ģenerālprokurora) atstādināšanai no amata vai valdības politikas pārskatīšanai. Par tradīciju jāvērtē izmeklēšanas komisiju garie nosaukumi, kuros komisijas izveides iniciatori cenšas ietvert arī uzdevumus.

Labs piemērs ir mūsu acu priekšā tikko izveidotā komisija, kuras nosaukumā parādās veseli trīs banku nosaukumi un vēl iekļauta valdības politikas kredītiestāžu jomā pārbaude. Ja runā par šo komisiju, tad tās vadībā šoreiz ir ievēlēti opozīcijas pārstāvji – par priekšsēdētāju ievēlēts bijušais Ministru prezidents Vilis Krištopans ("Latvija pirmā vietā"), bet par sekretāru Harijs Rokpelnis (Zaļo un zemnieku savienība). Jāsaka, ka opozīcija izmeklēšanas komisijas vadībā ir pozitīvs notikums, jo bieži vien Saeimas vairākums izmeklēšanas komisijas darba paralizēšanai ieceļ koalīcijas cilvēku, kas dara visu, lai komisijas darbs nesekmētos. Labs piemērs ir 13. Saeimas izmeklēšanas komisija Covid-19 pandēmijas kļūdu izmeklēšanai, kuru vadīja "Vienotības" pārstāvis Rihards Kozlovskis, kas, protams, tā arī neatrada būtiskas Krišjāņa Kariņa valdības kļūdas un tā arī nenosauca atbildīgos politiķus, kas būtu vainojami kļūdās.

Nosaukumā gan opozīcija šo uzdevumu bija ietvērusi.5 Šeit nu vietā ir piebilst, ka "Vienotība'' arī agrāk, lai torpedētu PIK darbu, iecēla vadītāju, kurš sabotēja komisijas darbu, pat izgāžot komisijas gala ziņojumu. Saeimas vairākumam, kas saaudzis ar valdību, šādas komisijas ir liels, nepatīkams apgrūtinājums, un tas dara visu, lai to darbu visādi kavētu un apgrūtinātu. Piemēram, jau minētajai Viļa Krištopāna komisijai tika apzināti kavēta darba uzsākšanu par gandrīz mēnesi, tādēļ trīs mēnešu vietā komisija strādās vien divus.

Kāpēc netiek domāts par darba uzlabošanu Saeimā?

Par nožēlu, izskatās, ka, līdzīgi 13. Saeimai, arī 14. Saeimas vairākums nekādus uzlabojumus SKR šobrīd nav spējīgs iestrādāt. Darbības četros mēnešos jaunievēlētās Saeimas valdošā koalīcija ir paspējusi janvārī "norakt" 12. Saeimā izstrādātos apjomīgos SKR grozījumus, izstrādāt jaunus un februārī arī tos izgāzt. Šie SKR grozījumi paredzēja virkni vērtīgu novitāšu, tai skaitā arī jaunu kārtību valdības ministru iztaujāšanā. Jautājumus ministriem varētu izskatīt kārtējās sēdes laikā, un jautājumu un jautātāju loku bija doma paplašināt. "Pret" nebija neviens – visi opozīcijas deputāti balsoja "par", bet opozīcijas deputāti balsojumā "atturējās".

Izņēmums bija Juridiskās komisijas vadītājs Andrejs Judins, kas liekulīgi atbalstīja grozījumus, cenšoties šādi parādīt, ka "es jau ar jums opozīcija, bet ko es varu darīt...". Ņemot vērā, ka nekādi būtiski grozījumi SKR nav tikuši izdarīti jau desmit gadu, par visai senilu mūsu stagnējošā parlamentārisma notikumu jāuzskata pagājušonedēļ atklātā svinīgā izstāde, veltīta Saeimas kārtības ruļļa simtgadei. Kļūst skaidrs, ka Saeima likumdošanas procesa uzlabojumus ir atstājusi Satversmes tiesas ziņā (skat. 2019. gada 23. decembra spriedumu lietā Nr. 2019-08-01.), kas ir bēdīgi, jo runa ir ne tikai par Saeimas likumdošanas procesa kvalitāti, bet Saeimas spējām kontrolēt valdību.

Parlamentārajai kontrolei ir liela nozīme demokrātiskas valsts funkcionēšanā, tā neļauj pašplūsmā virzīties ne militārajam resoram, ne specdienestiem, ne tiesu varai. Saeimā ik gadu varam priecāties par smalkajām Saeimas ārpolitikas debatēm, taču būsim atklāti – tā ir vien rūdītā politiķa Edgara Rinkēviča performance ārvalstu vēstnieku kolēģu un savu vēlētāju priekšā. Saeima neļauj ko līdzīgu ieviest attiecībā uz citām sfērām, un, visticamāk, mēs nedzirdēsim šādas debates ne par Ekonomikas, ne Enerģētikas un klimata ministrijas, kur nu vēl Finanšu ministrijas veikumu. Izskatās, ka valdību veidojošo partiju deputāti iestājas pret parlamenta pienākumu kontrolēt valdību un uzskata valsts prezidenta Egila Levita piekopto strausa politiku par labu esam.

Noslēgumā

Ne tikai pie mums, bet arī citviet pasaulē kontroles lomai parlamenta darbā ir tendence pieaugt. Tas pirmkārt saistās ar to, ka lauvas tiesa no likumprojektiem, kas nonāk parlamentā, tiek izstrādāta valdības kabinetos. Ja palūkojamies uz komisijām nodotajiem likumprojektiem, tad nešaubīgi varam konstatēt, ka Saeima jau ir pārorientējusies uz ierēdņu sagatavotu likumprojektu pārskatīšanu. Ir juristi, kas situāciju raksturo kā parlamenta ietekmes mazināšanos,6 es drīzāk saskatu Saeimas likumdošanas darba pārvietošanos uz Ministru kabinetu, bet jēdziena "parlamentārā kontrole" tvēruma paplašināšanos.

Pieslīpēt, pilnveidot valdības sagatavotos likumprojektus nozīmē vien parlamentāriešu darba taktikas maiņu. Tā, protams, atbilst vairāk divpalātu parlamenta augšpalātas darbam, kas nozīmē veto tiesību un pārlūkošanas darbu. Tas, ka Latvijas parlaments ignorē kontroli, liecina par ļoti sliktu izpratni par parlamentāro darbu. Kritiskas domāšanas trūkums ir liels drauds Latvijas valstiskuma ilgtspējai kopumā.

1 Levits E. Demokrātiskā valsts iekārta, brīvas vēlēšanas un parlamentārā demokrātija. Parlamentārā izmeklēšana Latvijas Republikā. Parlaments. Parlamentārā kontrole. Prof. Ringolda Baloža zinātniskā redakcijā. – Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2016, 42.–43. lpp.

2 Satversmes 27. pants.

3 lat. interpelatio – runas pārtraukšana vai saukšana pie atbildības. Tas ir īpašs pieprasījums, ko parlamenta deputātu grupa iesniedz ministram, kādā noteiktā jautājumā. Skat. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Rīga: Avots, 2005., 314. lpp.

4. Saeimas deputāts Arveds Bergs (skat. Latvijas Republikas 2. Saeimas IV sesijas 1926. gada 26. oktobra sēdes (5. sēde) stenogrammu).

5 Parlamentārās izmeklēšanas komisija, lai izmeklētu Latvijas valdības kļūdaino rīcību Covid-19 pandēmijas pārvarēšanas procesā, kā arī nosauktu to politisko amatpersonu vārdus, kuras izraisījušas neatgriezeniski negatīvas sekas Latvijai,

https://www.saeima.lv/lv/13-saeima/komisijas-un-apakskomisijas1/parlamentaras-izmeklesanas-komisija-par-covid-19/?phrase=13.Saeimas%20komisijas

6 Pleps J., Kuzņecovs A. Parlamentārā kontrole Latvijas valsts iekārtā. Parlamentārā izmeklēšana Latvijas Republikā. Parlaments. Parlamentārā kontrole. Prof. Ringolda Baloža zinātniskā redakcijā. – Rīga: Latvijas Vēstnesis. 2016. 56. lpp.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

"Rail Baltica" projekts kā aklās zarnas izgriešana caur papēdi

Foto“Pašlaik nav kārtīga saimnieka “Rail Baltica” īstenošanai”, “Valdība nav iestāde, kas apmaksā rēķinus”, “Premjere Siliņa parāda nostāju – vēlas skaidru atbildību”, “Tā kā līdz šim – turpināt nevēlos” – lūk, virsraksti dažādos plašsaziņas līdzekļos. Visbeidzot, uzstājoties Saeimas ārkārtas plenārsēdē ar atskaiti par savas valdības paveikto, premjere sacīja vēsturiskus vārdus, ka “Rail Baltica” projekta pašplūsma ir beigusies.
Lasīt visu...

21

Vairums mikroģeneratoru īpašnieku būs spiesti pāriet uz dinamiskās enerģijas uzglabāšanas sistēmām

FotoApritējis vairāk nekā mēnesis, kopš ieviesta jaunā elektroenerģijas neto norēķinu sistēma un mājsaimniecībās uzstādīto mikroģeneratoru īpašnieki vairs nevar izvēlēties – ziemā atgūt vasarā tīklā nodoto elektroenerģiju vai arī to pārdot biržā par tirgus cenu. Turpmāk uzstādīto mikroģeneratoru īpašnieki visu saražoto elektroenerģiju varēs vai nu notērēt paši, vai arī pārdot biržā par aktuālo cenu, kas, būsim atklāti, ne vienmēr ir izdevīga.
Lasīt visu...

12

Vai bēdīgi slavenais Raimonds Lejnieks – Puķe mēģina apkrāpt tautu?

FotoJa pēdējos gados mēs esam uzmanīgi sekojuši līdzi gan politikai, gan masu mediju ziņām, tad mums droši vien nav palicis nepamanīts kāds jauns vīrietis ar dubultu uzvārdu – Raimonds Lejnieks – Puķe.
Lasīt visu...

12

Visa „Rail Baltica” projekta vadība precīzi līdzinās tam, ko rekomendē sabotāžas veikšanai

FotoKāds Jums palika iespaids pēc raidījuma „Kas notiek Latvijā” par Rail Baltica? Šoreiz bez cipariem, bet vienkārši novērojums. Pārsmējos.
Lasīt visu...

21

Ašeradens paziņo, ka grib celt nodokļus, un vēlētāji metas nobalsot par “Jauno Vienotību”: loģika te interesantāka nekā paši vēlēšanu rezultāti

FotoViens no nedaudzajiem negaidītajiem momentiem aizvadītajās vēlēšanās — “Jaunās Vienotības” pārsvars pār Nacionālo apvienību, kaut gan aptaujas konsekventi rādīja pretējo, turklāt tas notika pēc tam, kad JV pārstāvis Arvils Ašeradens informēja sabiedrību par iespēju celt pievienotās vērtības nodokli (PVN).
Lasīt visu...

21

Sabiedrības integrācijas fonds lūdz „Re:Baltica” atmaksāt neatbilstoši iztērētos valsts līdzekļus par radīto saturu svešvalodā

FotoŅemot vērā diskusijas publiskajā telpā par nodibinājuma “Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica” (attēlā - tā pārstāve Inga Spriņģe) projekta “Šķelšanās” vērtēšanu un mediju redakcionālo brīvību, Sabiedrības integrācijas fonds (Fonds) skaidro pieņemto lēmumu. Fonds ir konstatējis, ka projekts nav īstenots atbilstoši konkursa nolikumam, kas paredz veidot saturu latviešu valodā, bet daļēji īstenots svešvalodā. Aktivitātes īstenotas ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu (MAF).
Lasīt visu...

12

Es esmu kompetents ne tikai tajā, par ko jūs visi padomājāt!

FotoNesen klausoties ekonomiskās politikas debates par Latvijas Stabilitātes programmu 2024. - 2028.gadam, radās sajūta, ka Saeimas vīri un sievas dzīvo pasaku valstībā. Vairums runātāju kaismīgi klāstīja, kas būtu jādara, bet neviens nerunāja, kas to traucēja paveikt jau, piemēram, pagājušajā gadā.
Lasīt visu...