Pārdomas par mūsdienu pasauli, ilūzijām un kolektīvo domāšanu
Vilors Eihmanis24.11.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šīs ir dažas pārdomas par to, kā mainās sociālās mijiedarbības un viedokļu veidošanās mūsdienu digitālajā un pārlieku informētajā pasaulē.
1. Sirreālais “abonēšanas laiks” un digitālā piederība
Mēs dzīvojam sirreālā un pilnīgi neīstā pasaulē, kur sociālo mediju rādītājiem tiek piešķirta nesamērīga nozīme. Vidusmēra cilvēkam prioritāte ir cipari, kas atspoguļo viņa digitālo popularitāti — tas, cik cilvēku viņu ir “abonējuši” (seko). Šī virtuālā statistika nereti kļūst svarīgāka par reālu, kvalitatīvu saziņu ar šiem cilvēkiem.
Sekojumu cipars vs. Emocionālā saikne. Ja jūs kādu “atabonējat” (pārtraucat sekošanu), tas var tikt uztverts kā personīgs apvainojums vai noraidījums. Šis aizvainojums rodas pat tad, ja jūs nekad neesat normāli komunicējuši. Sāpina nevis dziļas emocionālas saiknes saraušana vai interesantas sarunas izbeigšana, bet gan cipara maiņa – tas, ka statistika ir samazinājusies.
Abonēšana kā piederības zīme. Atšķirībā no agrīnajiem sociālo tīklu gadiem (piemēram, Draugiem.lv sākumā), kur vismaz tika imitēta “draudzība” un notika kaut kāda mijiedarbība, mūsdienās “sekošana” bieži ir tikai tukšs formāts. Tās ir tikai aukstas, anonīmas abonēšanas, kas pašas par sevi nenozīmē neko būtisku. Tomēr indivīdam šis cipars kļūst par piederības apliecinājumu un sociālā statusa mēru viņa digitālajā pasaulē.
2. Pūļa viedoklis un individuālās domāšanas apspiešana
Vēl satraucošāk ir tas, kas notiek, ja tu uzdrošinies domāt citādāk.
Ja tu mēģini paust vai aizstāvēt savu viedokli, kas ir pretrunā ar valdošo (vispārpieņemto) naratīvu, uzreiz seko mēģinājums tevi apspiest. Bet mērķis nav atspēkot tavu viedokli; mērķis ir marginalizēt tevi pašu kā indivīdu.
Vienveidības kults. Cilvēku, kurš spēj argumentēti un loģiski izskaidrot savu pozīciju, kolektīvs bieži vienkārši izsmies, stigmatizēs vai ignorēs. Iemesls tam ir primitīvs: “viņš nav kā visi”.
Kas patiesībā ir “vispārpieņemtais viedoklis”? Tam nav nekāda sakara ar patiesu kolektīvo domāšanu. Tas nav pūļa paša radīts viedoklis. Patiesībā tas ir konkrētas reģionālās vai globālās elites, vai interešu grupas uzspiests un caur medijiem kultivēts naratīvs. Lielākā daļa sabiedrības locekļu fizioloģiski un psiholoģiski nav spējīgi patstāvīgi domāt kritiski un veidot savu neatkarīgu viedokli.
Tad kāpēc mēs uzskatām šo kolektīvi pieņemto pozīciju par būtisku vai patiesu atskaites punktu?
Bioloģiskais instinkts pret brīvību. Mūsu aizspriedumi ir dziļi iesakņoti. Bioloģiski agrākos laikos izdzīšana no cilts nozīmēja gandrīz drošu nāvi. Šis izdzīvošanas instinkts – būt daļai no bara – joprojām spēcīgi ietekmē uzvedību. Taču mūsdienu industriālajā un informācijas sabiedrībā tu esi brīvs sekot savām idejām.
Individualitātes spēks. Ja tev ir sava skaidra ideja, ja tu esi pārliecināts par savu taisnību un proti to loģiski izskaidrot, tev nevajadzētu ņemt vērā pūļa viedokli. Jo pūlim kā tādai bezzobainai, vadāmai masai nav sava oriģināla viedokļa.
3. Emocijas pirms loģikas
Viduvējais cilvēks vispirms sajūt, ka dzīvei un pasaulei jābūt tieši tādai, kā viņš to uztver (bieži vien balstoties uz savām emocionālajām vajadzībām vai iegūto informāciju). Tikai tad viņš atrod vai piemeklē argumentus, lai attaisnotu šo jau gatavo, emocionāli iekrāsoto sajūtu.
Tāpēc tu, izmantojot loģiku un faktus, nekad mūžā nepārliecināsi kādu par pretējo, ja tas ir pretrunā ar viņa emocionālo pamatu.
Galvenais jautājums paliek: vai vispār ir nepieciešams pārliecināt? Varbūt pietiek ar to, ka tu domā pats par sevi un saglabā savu integritāti?
Seko mums 
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts. ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.
