Pārdomām novembra notikumu gaisotnē…

Arī tagad mūsu valsts nākotne, mūsu neatkarība un tālāka pastāvēšana ir apdraudēta. Un varbūt pat vēl vairāk nekā toreiz. Jo toreiz ienaidnieks un apdraudējums no tā bija skaidri redzams, un tas mobilizēja. Bija arī cīņas spars un ticība tam, ko darām. Un bija, kas ir gatavi vest kaujā, cīnīties un ziedot sevi Latvijas nākotnes labā.

Tagad daudz kas ir citādāk – naidnieks ir daudz viltīgāks un daudz izmanīgāks, un parasti mēs to pamanām tikai tad, kad tas ir jau izdarījis savu kārtējo triecienu. Un arī tad - tikai uz brīdi. Jo tie, kam vajadzētu cīnīties ar šo naidnieku, paši ir nokļuvuši tā varā, cenšas to slēpt un attaisnot. 

Šis naidnieks ir varas mazspēja, bezatbildība un visatļautība, un līdz ar to nespēja un nevēlēšanās atbildēt par savu rīcību un lēmumiem.

Rezultātā šajos gados mēs esam zaudējuši apmēram ceturto daļu savas tautas - kā visasiņainākajā karā: veseli Latvijas reģioni kļūst iztukšoti, ceļi brūk līdz ar nācijas veselību un izglītības sistēmu, pieaug sociālā nevienlīdzība, neiecietība un vienaldzība. Varētu jau turpināt aprakstīt šo “veiksmes stāstu”, bet tas katram no mums jau tāpat ir labi zināms.

Tiem, kuriem tā patīk piesaukt fiskālos un makroekonomiskos rādītājus, lai aizstāvētu šo “veiksmes stāstu”, es ieteiktu šos rādītājus paanalizēt dziļāk, un tad zem šiem virspusēji skaistajiem cipariem jūs ieraudzīsiet pavisam citu ainu. Šis “veiksmes stāsts” ir ticis veidots, nevis īstenojot pārdomātu attīstības politiku, lai tautsaimniecība kļūtu produktīvāka, vairāk spētu pelnīt, bet gan vienkārši cenšoties maksimāli izsmelt esošās iespējas, neieguldot ilgtspējīgai attīstībai nepieciešamajās jomās (zināšanās, tehnoloģijās, infrastruktūrā), bet cenšoties visur, kur vien iespējams (un neiespējams), apgriezt izmaksas, lai tādējādi vismaz uz laiku nodrošinātu savu konkurētspēju un “fiskālo skaistumu” – rezultātā cilvēkiem tas nozīmē zemu darba samaksu, bet valstij – zemus nodokļu ieņēmumus, nabadzību un sociālo nevienlīdzību, nespēju uzturēt valsts funkcionēšanai nepieciešamo infrastruktūru.

Tas ir novedis pie situācijas, kādā atrodas kalnā kāpējs, kurš nometis savu uzkabi ar mantām – telti, guļammaisu, pārtiku, “pa pliko” skrien augšup un tīksminās, ka to var izdarīt ātrāk nekā pārējie, kuri tādu neprātību neatļaujas, saprotot, kas pēc kāda laika ar šo pliko kalnā skrējēju notiks – tas nosals vai nomirs badā, vai arī būs spiests lūgties, lai kāds to paņem savā “aprūpē”, jo pats vairs neko nespēs. Tā ir realitāte, kas neizbēgami sagaidīs mūs (un tās elpu mēs varam jau sajust), ja tiks turpināts piekopt šo “veiksmes stāstu”, kas ir balstīts uz varas nīkulīgās rīcībspējas atbilstoši pieņemtajiem nekompetentajiem un nepārdomātajiem lēmumiem.

Kādēļ tas ir noticis? Kādēļ mūsu sabiedrību satricina jauni un jauni skandāli, kas apliecina varas mazspēju un nekompetenci (labākajā gadījumā), un tik un tā nekas nemainās?

Var, protams, turpināt šausmināties vai tīksmināties par notiekošo, un tas kādam var dot arī kādu labumu - vairot materiālo vai politisko kapitālu, bet, lai kaut ko reāli mainītu - ar to nodarboties ir bezjēdzīgi, jo svarīgi ir nevis cīnīties ar sekām, bet saprast notiekošā cēloņus un censties novērst, izmainīt tos.

Diemžēl pietiekami dziļas sapratnes līdz šim par to nav bijis - tā tiek bloķēta, jo kādam tā ir ļoti neizdevīga. Var, protams, turpināt censties to visu risināt seku līmenī – “uzlabot” likumdošanu, normatīvo aktu prasības, atbildīgo/uzraugošo institūciju kapacitāti, mediju darbu, atklātību, utt. – tas viss ir naivi un sekli, un, kā to var redzēt, tas neko pēc būtības nemaina. Ja nu vienīgais padara visu to pašu notiekošo daudz izsmalcinātāku, slepenāku un dārgāku – beigās vēl liekot sabiedrībai to visu apmaksāt.

Bez dziļākas sapratnes par notiekošā patiesajiem cēloņiem, nemainot tos, mūsu valsts ir nolemta traģiskam liktenim, līdzīgi kā tas kādā novembra vakarā notika ar Maximas lielveikalu Zolitūdē - traģiskāko notikumu atjaunotās Latvijas vēsturē.

Jo, raugi, līdzīgi kā ar Maximas lielveikala ēku tas pats ir izdarīts ar Latvijas valsti: pēc projekta – ēkas nesošajai konstrukcijai vajadzēja būt vienlaidus, lai tā būtu droša, bet kādam bija ērtāk, lai tā tiktu sadalīta divās daļās. Tas pats ir izdarīts ar Latvijas valsti – pēc Satversmes vara Latvijā pieder Latvijas tautai, kuru tā realizē, ievēlot savus priekšstāvjus. Bet kādam bija izdevīgi un joprojām ir izdevīgi šķelt Latvijas sabiedrību, sašķelt to divās daļās, lai daļai no tās priekšstāvjiem būtu tiesības uz varu, bet daļa būtu varai nepieskaitāmie.

Lai arī kādā cēlā mērcē tas tiktu sabiedrībai pasniegts, tas patiesībā ir darīts ar savtīgu mērķi – lai izveidotu sev ērtu varas monopolu.

Bet monopols līdzīgi kā ekonomikā arī politikā dod iespēju realizēt savas intereses, nerēķinoties ar sabiedrības vajadzībām. Tā galvenā motivācija - kā ērtāk apmierināt savas vajadzības, un tam nav nepieciešamības uzlabot savu pakalpojumu (lēmumu) kvalitāti. Esošais varas monopols to pat vairs necenšas slēpt, bet demonstrē atklāti, vispār pat nepiesedzoties. Vai esat ievērojuši – bieži uz jautājumu, nu kāpēc atkal ir ticis pieņemts kārtējais “dīvainais” lēmums, atbilde ir tieša – tāpēc, ka mēs tā esam vienojušies koalīcijas padomē. Lēmums vairs netiek pamatots ar valsts, sabiedrības interesēm, bet gan ar vajadzību salāgot savas savstarpējās intereses, lai saglabātu esošo varas monopolu.

Ja ir varas monopols, tad nav jāatbild par saviem lēmumiem. Un tad pie varas var būt jebkurš muļķis, nīkulis vai pat nelietis, protams, ja vien nav pieķerts. Vara var pieņemt jebkādus lēmumus ar jebkādu pamatojumu - un tas ir tas, ko mēs uzskatāmi varam redzēt caur tādiem notikumiem kā  Liepājas metalurga glābšana, Pasažieru vilciena iepirkums, Citadeles pārdošana, tagad arī AirBaltic sāga.

Šis monopols ir tik tālu degradējis varu, ka lēmumus var pieņemt arī vispār bez jebkāda pamatojuma – kā, piemēram, tas bija saistībā ar bēgļiem, kad valdība jau pirms pusgada paziņoja par savu lēmumu uzņemt 250 “bēgļus”, bet joprojām nav spējusi atbildēt, kā tad tos uzņems, kur izvietos, kā tos integrēs?

Vienkārši totāla bezatbildība, nekompetence, kas sakņojas varas monopola visatļautībā un līdz ar to pilnīgā demotivācijā īstenot uzņemtos pienākumus.

Savulaik, pēdējās Saeimas priekšvēlēšanas debatēs mūsu premjerei tika uzdots jautājums: vai kaut kas būtu mainījies, lemjot par Liepājas metalurgu, Pasažieru vilcienu, Citadeli, ja uzraksts Ministru kabinetā uz sienas “Viens likums – viena taisnība visiem” atrastos nevis aiz muguras, bet premjeres acu priekšā? Uz to atbilde bija : “Nē, nekas nemainīsies! Kamēr Saskaņas nebūs, nekas nemainīsies...”

Ironiski, bet Straujumas kundzes vārdos ir dziļa patiesība, ko uzskatāmi apliecina ne tikai tas, kas tagad notiek nu jau ap AirBaltic (vismaz šo pirmsvēlēšanu solījumu valdība ir turējusi: nekas tiešām nav mainījies – turpinās varas bezatbildība un mazspēja… ). Jo turpinās šis varas monopols.

Lai to saglabātu tiek izmantoti visnekrietnākie meli – piesaucot ģeopolitiskos draudus, kuri sagaida Latviju, ja tiks zaudēts esošais varas monopols. Lai gan, kā to uzskatāmi parāda pēdējie notikumi, kaut vai tajā pašā bēgļu jautājumā - vislielākais ģeopolitiskais apdraudējums Latvijas valstij nāk no pašas valdības. Esošās varas mazspēja un nekompetence ir lielākais drauds Latvijas valstij un Latvijas tautas nākotnei.

Kāpēc tomēr kaut kas beidzot var mainīties, kā to atzina premjere – ja Saskaņa būtu valdībā?

Premjerei ir taisnība, bet ne jau tāpēc, ka Saskaņa būtu labāka par saviem politiskajiem konkurentiem, ne jau tāpēc, ka sociāldemokrātija ir atbildīgāka politika pret savu tautu, nekā ilgstoši piekoptais liberālisms, bet, pirmkārt, tāpēc, ka Saskaņa ir vienīgais politiskais spēks, kas var radīt reālu konkurenci esošajām varas monopolu baudošajām partijām, un izjaukt šo monopolu, liekot politiskajām partijām konkurēt par savu vietu pie varas. Tādējādi partijām beidzot nāktos parādīt labāko, ko tās spēj (nevis pašas priekš sevis, bet gan valsts un sabiedrības labā) – tām nāktos atbildēt par saviem solījumiem vai zaudēt savu varas pozīciju.

Arī Saskaņai tā būtu iespēja un izaicinājums parādīt savu labāko sniegumu un pierādīt, ka tieši tā ir tas iztrūkstošais posms (nevis apdraudējums, kā to saprotamu iemeslu dēļ cenšas pasniegt varas partijas), kas ir vajadzīgs Latvijai, lai tā beidzot varētu īstenot patiesu veiksmes stāstu, saliedēt Latvijas tautu kopīgiem centieniem labākai Latvijas nākotnei. Bet Saskaņas nelabvēļiem tā būtu iespēja cerēt un pierādīt, ka tā nav uz to spējīga, un aizsūtīt to politiskajā mēslainē.

Uzskatāms piemērs ir mūsu ziemeļu kaimiņi – Igaunija. Tai ir izdevies pārvarēt šo politisko Rubikonu – tur politiskā konkurence notiek pa visu spēles laukumu, tur nav malā noraidīto. Līdz ar to arī lēmumi tiek pieņemti pārdomātāki un atbildīgāki, jo par tiem ir jānes lielāka politiskā atbildība – var pazaudēt savu varas pozīciju.

Savukārt, ja par pieņemtajiem lēmumiem būs jāatbild, tas veicinās politisko līderību (kuras tā pietrūkst mūsu valstī) – partijas būs spiestas virzīt amatos tos, kas ir spējīgi arī ko paveikt, nevis tikai aizpildīt vietu un netraucēt patiesajiem “darboņiem” aizkulisēs īstenot to, par ko valdība uzzina (ja vispār uzzina) pēdējā brīdī, bet sabiedrībai tas viss ir jāapmaksā. Pēc būtības pie varas Latvijā politiķi – cilvēki, kam ir vīzija par valsts attīstību, un vismaz vēlme (ja ne gatavība) to īstenot – gandrīz nemaz nav atrodami. Jo vajadzīgi ir tikai izpildītāji un, vēlams, paklausīgi, vēlams, tādi, kas īsti neapjēdz, ko dara. Tāpēc tik daudz par “politiķiem” ir iecelti bijušie ierēdņi. Rezultātā Latvijas politika ir saindēta ar nīkuļu filozofiju – nevis kā kaut ko paveikt, bet kā tikai neko nedarīt, lai neradītu problēmas (sev).

Pieminot Latvijai zīmīgos novembra notikumus, rodas pamatotas pārdomas - ja toreiz Latvijai būtu bijusi tāda pati valdība kā tagad – vai tā celtos, lai aizstāvētu Latviju, vai arī ar trīcošām rokām un drebošu lūpu ar cipariem un tabulām mums pārliecinoši  pierādītu, ka mēs neko nevaram darīt? Ar tādu valdību mums tagad nebūtu savas valsts…

Mēs bijām stipri, kad mūs vienoja vīzija un kopīgs mērķis, kad mēs ticējām tam, ko mēs darām, lai to sasniegtu, un tāpēc mēs to paveicām, lai cik tas kādam likās neiespējami. Tad kāpēc mēs tagad ļaujam visam notikties citādāk?

Novērtē šo rakstu: