Pārbūves mantojums: jubilejas asaras vai līksme

Jubilejas datums, protams, ir 27.janvāris. Todien PSKP ģenerālsekretārs M.Gorbačovs nolasīja slaveno referātu „Par pārbūvi un kadru politiku”. Referāts tiek uzskatīts par „perestroikas” pamatdokumentu. Padomju sabiedrībā referāts ieguva simbolisku auru. Arī pēcpadomju laikā jebkura analītiskā saruna par „perestroiku” sākās ar Gorbačova referātu.

Gorbačova referātā nav nekas teikts par vēlākajiem notikumiem. Nav runa par „perestroikas” patieso mērķi un odiozo finālu. Referātā ir norādīta PSKP CK vēlēšanās valstī pārvarēt stagnāciju ekonomiskajā un sociālajā sfērā, garīgajā kultūrā un valsts kadru politikā. Gorbačovs gari un plaši runāja par partijas un valdības pieļautajām kļūdām, vadošo darbinieku aplamajiem subjektīvajiem risinājumiem.

Referātā detalizēti apskatīta atpalicība visās sfērās. Uzsvērta nepieciešamība paātrināt sociāli ekonomisko izaugsmi, prasmīgi savienojot zinātniski tehniskos jaunumus ar PSRS plāna ekonomiku. Lai to panāktu, esot jāiedarbina sociālisma potenciāls demokrātijas vispusīgai nostiprināšanai, sociālistiskās pašpārvaldes stimulēšanai, padomju darbaļaužu iniciatīvas atbalstīšanai, disciplīnas un kārtības uzlabošanai, katra cilvēka personības cienīšanai.

Pārbūve esot objektīva nepieciešamība. Cita ceļa neesot. Tas ir vienīgais ceļš valsts attīstības paātrināšanā. To saprotot PSKP CK, Politbirojs, padomju valdība. Turpmāk pats galvenais uzdevums esot panākt padomju tautas atbalstu „perestroikai”. Reāli padomju tautas zombēšana bija plašāka nekā konkrēti risinājumi ekonomikā. Padomju tautas zombēšanas avangards bija t.s. radošā inteliģence. Tā tas bija arī LPSR. Pie mums par to vislabāk lietas kursā ir Gorbunovs, Peters.

Diemžēl „perestroiku” joprojām nevar analizēt nopietni; t.i., bez personiskā viedokļa klātbūtnes. Tā tas ir bijušajās padomju republikās. Tā tas ir ārzemēs. Pagājuši tikai 30 gadi, un ļoti daudziem „perestroika” ir viņu mūža sastāvdaļa. Daudziem – mūža visnozīmīgākā sastāvdaļa. Notikums ir nesens. Arhīvi nav atvērti. Turklāt galvenais mērķis un taktiskie paņēmieni nemaz netika fiksēti uz papīra. Noteikti vēl kādu laiku „perestroika” būs t.s. gonzožurnālistikas priekšmets. Žurnālistikas šajā variantā autors vēsturiskos notikumus apraksta nevis emocionāli un leksiski distancēti, bet gan emocionāli kaismīgi un subjektīvā stilā, nekautrējoties pasvītrot savu līdzdalību attēlotajās norisēs.

Interesanti būs vērot „perestroikas” 30 gadu jubilejas atzīmēšanu Latvijā un citur. Tam ir kārdinošs iemesls. „Perestroika”, tās izraisītais PSRS un sociālisma sistēmas sabrukums Austrumeiropā, ir vēsturiski neordināra (neikdienišķa) izdarība. Tai nav precedenta cilvēces vēsturē.

PSRS bija impērija. Pagātnē sabruka daudzas impērijas. Vienmēr sabruka ārējo spēku ietekmē. Turpretī PSRS sabruka neparasti. PSRS sabrukumu noorganizēja tās valdošā kliķe, rafinēti izdomājot un rafinēti realizējot fantasmagorisku speckombināciju - „perestroiku”. Precīzi to savā laikā raksturoja Armēnijas prezidents Levons Terpetrosjans: „Centrs izdarīja pašnāvību.”

  „Perestroikas” autori faktiski apveda ap stūri visu cilvēci. Pasaules sabiedrība noticēja Gorbačovam. Viņš braukāja pa pasauli un lielījās, ka PSRS uzsāktas progresīvas reformas. Tāpēc ļoti drīz radikāli izmainīsies PSRS sociāli politiskā seja. PSRS turpmāk būs godīga un demokrātiska valsts. Rezultāts bija pretējs. PSRS vietā radās krimināli surogāti. Ar noziedzības dzemdētām valstīm cilvēce sastapās pirmo reizi.

Neviens neparedzēja, ka slepenais mērķis ir ļoti nelietīgs – savējo starpā privātīpašnieciski sadalīt PSRS kolosālās ekonomiskās, finanšu, dabas bagātības un baudīt greznu dzīvi Rietumos. Vēl Maskavas čekistu vadoņu un kompartijas vadoņu godkārīgais mērķis bija kopā ar baruhiem, rokfelleriem, rotšildiem, Rietumeiropas aristokrātiju apspriest pasaules pārvaldīšanas jautājumus.

Slepenie mērķi piepildījās tikai daļēji. Sabiedrības kolosālos īpašumus izdevās netraucēti izlaupīt. Taču Rietumi atsacījās kopā ar Krievijas kriminālajiem kadriem apspriest planetāri stratēģiskos jautājumus. Krievijas valdošajai spicei Rietumi to skaidri un nepārprotami lika saprast 2005.gada rudenī. Krievijai esot slēgts ceļš uz pasaules pārvaldīšanu.

No Rietumu ekspertiem „perestroiku” ļoti asi un objektīvi ir raksturojis Kolumbijas universitātes Zemes institūta direktors, slavenais ekonomists Džefrijs Saks (Jeffrey David Sachs). Viņš 1991.-1994.g. bija Krievijas valsts prezidenta ekonomisko padomnieku grupas vadītājs. Tātad bija lielās laupīšanas centrā. Krievijā „perestroika” beidzās 1995.gadā, - viss vērtīgākais bija sadalīts.

Lūk, ko Dž. Saks sacīja intervijā kādam krievu izdevumam 1998.gada 31.decembrī: „Visvairāk kaitināja grandiozā atšķirība starp reformatoru retoriku un viņu reālo darbību. Manuprāt, Krievijas vadība pārspēja marksistu pašus fantastiskākos priekšstatus par kapitālismu; viņi uzskatīja, ka valsts pienākums ir kalpot kapitālistu šauram lokam, viņu kabatās pēc iespējas vairāk un ātrāk sasūknējot naudu. Tā bija nekaunīga, ļauni apzināta un labi pārdomāta akcija, kuras mērķis bija bagātību pārdale visplašākajā apjomā ļoti šaura cilvēku loka interesēs”.

Dž. Saksa nesaudzīgais vērtējums nav vienīgais.  Amerikāņu medijos var izlasīt ne vienu vien publikāciju par „vēsturē vislielāko laupīšanu”, sākot ar Z.Bzežinska atklātajiem izteikumiem un beidzot ar žurnālistu atmiņām pēc Krievijas un citu bijušo padomju republiku apmeklēšanas 90.gadu sākumā.

Impērijas agri vai vēlu iet bojā. Tā ir vēsturiskā likumsakarība. Taču impēriju sabrukums vienmēr ir ārprātīgi bīstams proces ar neprognozējamu atbalsi tautu likteņos. Tas ļoti sāpīgi attiecās arī uz PSRS sabrukumu. Tā nebija tikai „ģeopolitiskā katastrofa”. PSRS sabrukums iezvanīja antropoloģisko katastrofu – tautu dzīves līmeņa pazemināšanos, nabadzību, morālo pagrimumu, izmiršanu un novecošanu. „Perestroika” sagādāja milzīgas ciešanas krievu tautai, latviešu tautai. Arī citām bijušās PSRS tautām.

„Perestroikas” mantojums ir griezīgi nepatīkams un griezīgi nepatīkami daudzpusīgs. Tas var būt patīkams vienīgi tiem, kuriem izdevās nelietīgi piesavināties sabiedrības bagātības. Tādus cilvēkus sabiedrība jau 90.gadu sākumā nosauca par „jaunajiem krieviem”, „jaunbagātniekiem”. Viena daļa no viņiem labu laiku ir atpūtusies kapos. Taču viena daļa 2017.gada janvārī varēs uzsaukt tostu par godu jubilārei „perestroikai”. Šie cilvēki, saprotams, sevi neuzskata par noziedzniekiem, tautas nodevējiem, krimināliem elementiem. Viņi neatzīst, ka „perestroikas” 30. gadadienu viņiem patiesībā vajadzētu sagaidīt cietumā.

Šodien var novērot, ka pret vēsturiski neordināro izdarību tikpat neordināri izturās. Piemēram, PSRS likvidēšanas 25 gadu jubileju 2016.gada 8.decembrī svinēja nevis Krievijā, bet ASV. Baltkrievijas mednieku namā „Viskuļos” 1991.gada 8.decembrī PSRS likvidācijas dokumenta parakstītāji G.Burbulis, S.Šuškēvičs, L.Kravčuks 2016.decembrī lidoja uz ASV, lai kopā ar amerikāņiem iedzertu par godu PSRS likvidēšanai un par godu savai līdzdalībai šajā aktā. Tāpēc, iespējams, arī „perestroikas” jubilejas gadā tiksimies ar neordināru izturēšanos pret šo fantasmagorisko speckombināciju.

2017. gadā tāpat kā līdz šim „perestroika” saglabāsies kā atsevišķa intelektuālā industrija – polemiskas interpretācijas industrija. Tās galvenais ražošanas spēks ir inteliģences divas grupas. Tās polemizē savā starpā, un katra grupa savā labā tiecas noskaņot pārējo sabiedrību.

Inteliģences polemika danco ap divām maģistrālām tēzēm: 1) „perestroika” bija laba cilvēkiem un 2) „perestroika” cilvēkiem atnesa lielu ļaunumu. Inteliģences katras grupas kritērijus nosaka konkrētā saistība ar „perestroiku”. Vieni kritēriji ir tiem, kuri dzīvoja sociālisma iekārtā un viņiem vienmēr bija darbs, bezmaksas medicīna, bezmaksas izglītība, bet pats galvenais – viņi nepiedalījās sabiedrības bagātību izlaupīšanā („prihvatizācijā”). Citi kritēriji ir tiem, kuri ir dzīvojuši tikai „kapitālismā” ar tās konkurenci darba tirgū, maksas medicīnu, maksas izglītību, kā arī piedalījās sabiedrības bagātību izlaupīšanā.

Loģiski, ka inteliģences abu grupu antagonisms (naidīgu spēku cīņa) ir neizbēgams. Arī tas ir loģiski, ka inteliģences antagonisms atsaucās uz pārējo sabiedrību, to sašķeļot divās idejiskajās nometnēs. Tajā pašā laikā morālā loģika māca, ka „prihvatizētāji” nekad nekļūs sabiedrības  leģitīmi locekļi. Viņi vienmēr sabiedrības acīs būs cilvēciskās padibenes, noziedznieki.

PSRS bijušajās nacionālajās republikās (to tautām kādreiz bija sava valsts) inteliģences un pārējās sabiedrības antagonismu nosaka ieskats par „perestroiku” kā valstiskās suverenitātes atjaunotāju. Tāds ieskats par nelaimi var būt tikai mīts. Arī Latvijā ir svēts mīts par neatkarības izcīnīšanu „perestroikas” gados. Proti, mīts par to, ka LTF vadībā tika izcīnīta neatkarība un atjaunota suverenā valsts.

Šo mītu visiem spēkiem cenšas saglabāt cilvēki, kuriem tas ir izdevīgi. Viņi ir gatavi uz jebkuru noziegumu un svaigiem meliem, lai saglabātu mītu par savu varonīgo ieguldījumu valsts atjaunošanā. Viņi neko negrib dzirdēt par savu kriminālo līdzdalību „prihvatizācijā” un ģeopolitiskajā tirgū, nacionāli nodevīgi atbalstot amerikāņu saimniekošanu Latvijā.

Specdienestu atlasītā LTF spice patiesībā ir vainīga katastrofā, kas sākās demogrāfijā, sociālajā nevienlīdzībā, tautas aizceļošanā, zinātnē, ekonomikā, mākslā, izglītībā, paaudžu attiecībās, etnisko grupu attiecībās, valsts suverenitātes zaudēšanā, starptautiskās reputācijas zudumā, pataisot latviešus par kukuļņēmēju un zagļu tautu, bet Latviju par visatpalikušāko zemi Eiropā.

„Perestroikas” rezultātā LTF spice kļuva valdošā kliķe, savai nacionāli noziedzīgajai darbībai operatīvi konsolidējot Lielo Bandu, organizētās noziedzības Astoņkāji, kā arī iemanoties iepīt savā barā morāli un intelektuāli nevērtīgas inteliģences svaigu slāni. LTF pirmais priekšnieks Dainis Īvāns 1994.gada 29. aprīlī laikrakstā „Известия» žēlojās, ka Latvijā varu sagrāba muļķi un nelieši. Kā zināms, tas Īvāna kungu netraucē par naudu (MK naudas balvu u.tml.) muļķiem un neliešiem regulāri laizīt pederastiem visdārgāko ķermeņa daļu. Īvāns nav spējīgs saprast, ka pats pieder muļkiem un neliešiem, kurus specdienesti atlasīja savās interesēs. Mūsu īvāniem pārbūves jubileja ir līksms notikums.

*Jubilejai tiek veltīts vismaz sešu eseju cikls.

Novērtē šo rakstu: