Iesaki rakstu: 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
Ja neviena politiska spēka nevirzīts cilvēks šodien publiski paziņotu, ka vēlas kandidēt uz valsts prezidenta amatu, nav nekādu normatīvo aktu, tradīciju vai principu, kas liktu medijiem vai politiskajiem spēkiem šo kandidātu ņemt vērā, proti, ieskatīties viņa biogrāfijā, aicināt uz iztaujāšanu un pārbaudīt debatēs ar citiem.
Ja pieteiktos kāds nepareizas reputācijas cilvēks vai, pasarg Dievs, ja kādu “normālu” cilvēku publiski virzītu tāds nepareizas reputācijas cilvēks kā šo rindu autors, tad ar mediju un politiķu klusēšanu šis izgājiens jebkādām kandidāta izredzēm šajās vai nākamajās vēlēšanās varētu nospēlēt tikai par sliktu. Lai arī daļa tautas vēlas pati vēlēt prezidentu un liela daļa vēlas prezidentu, kas mīl savu tautu, tautai nav pieejama skaidra un caurspīdīga procedūra, kā tā varētu virzīt savu kandidātu. Pulciņš atbalstītāju var saorganizēties un kādā necilā, pareizo ļaužu izņirgtā formātā paziņot savu kandidātu, bet procedūras un kultūras trūkums nozīmē, ka nevienam šis paziņojums un kandidāts nav jāņem par pilnu.
Mēs vēlamies, lai politiķi atbildētu par savu politisko darbību. Bet kā var prasīt atbildību no amatpersonas, kura pati nav sevi izvirzījusi kā kandidātu, kura pati nav sevi pieteikusi vērtēšanai? Kā var prasīt atbildību no cilvēka, kurš vairākos gadījumos nemaz nav riskējis pakļaut savu kandidatūru kritikai, kurš ir vēlēšanu biļetenā nonācis (dažos gadījumos) jau ar gandrīz garantētu uzvaru?
Kā var gribēt caurspīdīgu prezidenta vēlēšanu procedūru, ja pašreizējais prezidents pat nevar tā īsti godīgi pateikt — es kandidēšu, lūdzu, izvērtējiet mani debatēs kopā ar citiem kandidātiem. Bet kāpēc nevar? Tāpēc, ka, ja neviena Saeimas frakcija viņu pēcāk nevirzīs, viņa pieteikums ir tikpat nesaistošs kā kaimiņu Pētera pieteikums. Labi, mediji varbūt kādu konkrētu kandidātu nenoignorēs, bet grūti noliegt, ka jebkura kandidāta faktiskā dalība zirgu sacīkstēs ir atkarīga no nosacīto informatīvās varas nesēju labvēlības.
Mums ir vajadzīga prezidentu ievēlēšanas kultūras maiņa. Daudziem cilvēkiem ar moderno noslieci uz dokumentu ģenerēšanu varētu būt grūti to pieņemt, bet tam nav nepieciešamas itin nekādas normatīvo aktu izmaiņas. Viss, kas ir vajadzīgs, ir džentlmeniska vienošanās par to, kādi nosacījumi ir jāizpilda kandidātiem, lai viņus politiskie spēki un mediji nopietni ņemtu vērā. Līdzīgi kā portāla manabalss.lv (par tā trūkumiem šoreiz nerunāsim) vieta likumdošanas procesā nav nekur regulēta, tā arī šādai kandidātu izvirzīšanas kārtībai nav nepieciešams itin nekāds regulējums likumos.
Prasībām vajadzētu būt pavisam vienkāršām. Piemēram, noteiktam skaitam savāktu parakstu: 500 Latvijas pilsoņu parakstu. Parakstu vākšanai nav nepieciešamas nekādas tehnoloģijas, nekādi notāri, nekādas datu aizsardzības blēņas. Mazliet drosmes, pārdesmit baltas papīra lapas, dažas lodīšu pildspalvas un piecsimt godprātīgi cilvēki, kuru vārdus var pēc tam pārbaudīt, ja ļoti gribas. Esošajam valsts prezidentam paraksti nav jāvāc. Viņam pietiek ar publisku paziņojumu, ka vēlas kandidēt uz amatu līdzās citiem pretendentiem.
Ja kandidāts šādas vienošanās prasības izpilda, tad jaunā kultūra paredzētu, ka viņu nevar ignorēt. Saeimas frakcijas joprojām var viņu nevirzīt, bet tās nevar izlikties, ka šis kandidāts neeksistē, ka viņš nav jāizjautā, ka viņa kandidatūra nav jāapspriež, bet mediji pavisam viņu nedrīkst izlikties nemanām.
Aicinu: 1) kandidātus pašus atklāti paziņot par savu vēlmi kandidēt uz prezidenta amatu, 2) politiķus un medijus respektēt kandidātus, kas savāc, piemēram, 500 parakstus un paziņo par to publiski, un ir gatavi uzrādīt parakstus mediju un frakciju pārstāvjiem, 3) sabiedrību cilvēciski novērtēt tos drosminiekus, kas paši izliek sevi uz spēles, pat ja mēs viņus personīgi neatbalstītu.
Prezidenta vēlēšanu caurspīdīgums nav tikai partiju vai mediju ziņā. Tas ir visu mūsu ziņā. Ja mēs ņirgāsimies par kandidātiem, tad kandidāti paši neatklāsies, kamēr nebūs aizkulisēs pārliecinājušies par puslīdz garantētu uzvaru.
Seko mums 
Centrālā vēlēšanu komisija ceturtdien, 16. novembrī izlēma laikā no 2023. gada 7. decembra līdz 2024. gada 5. janvārim rīkot parakstu vākšanu tautas nobalsošanas ierosināšanai par apturētā likumprojekta “Grozījumi Notariāta likumā” atcelšanu.
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
