Iesaki rakstu: 
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Par rusofobiju. Par atļauto naidu latviešu tautā. Bēdīgi.
Tautība man nav noteicošais. Attieksme — ir. Es diezgan labi jūtu, kad es kā persona nepatīku. Un mani vienmēr mazliet uzjautrina cilvēki, kuri mazohistiski tomēr turpina sekot man līdzi. Cieniet sevi. Aizejiet.
Un es ļoti skaidri redzu, kā dažos atļautais naids pret krieviem ir kā uzpūties augonis — sāpīgs, bet barots. Arī politiski atļauts. Skumji.
Cilvēks nesākas ar tautību. Katrā cilvēkā ir Dieva attēls — jebkurā, neatkarīgi no tautības. Tikai naids šo attēlu izkropļo.
Kā teica Rūdolfs Blaumanis: “Sirdsapziņa ir bargākais tiesnesis.” Un vārdi vienmēr atklāj, no kurienes tie nāk. Un es neesmu gatava šai dziesmai dziedāt līdzi.
Inteliģence sākas tur, kur Aleksandram Puškinam nav jāvelk maiss galvā un kur paši savus Dziesmu svētku dejotājus un dziedātājus neizsmejam. Tur, kur var vienlaikus pateikt, ka Pēteris Iļjičs Čaikovskis ir ģeniāls un ka Raimonds Pauls ir mūsu nacionālā vērtība — un saprast, ka tas viens otru nemazina.
Kultūra nav karš. Valoda nav ierocis — ja vien to par tādu nepadara bailes. Kādā valodā es dziedāšu — tā ir mana izvēle. Man svarīgi ir vārdi. Jo, kā rakstīts senajā Grāmatā: iesākumā bija Vārds. Un politiskās spēles manu viedokli nemainīs, ticību arī ne.
Kā rakstīja Fjodors Dostojevskis rakstīja: «Свобода — не в том, чтобы сдерживать себя, а в том, чтобы владеть собой.» (Brīvība nav sevis ierobežošanā, bet sevis pārvaldīšanā.)
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Ik gadu, tuvojoties 8. martam – Starptautiskajai sieviešu dienai –, sieviešu tiesību jautājumi par vienlīdzību un iespējām arvien gūst lielāku sabiedrības uzmanību. Arī šogad Latvijā jautājums ir gana aktuāls, proti, vai mēs kā demokrātiska sabiedrība patiesi apzināmies, ka dzimumu līdztiesība ir nevis "tikai sieviešu vai sieviešu tiesību jautājums", bet gan demokrātijas noturības jautājums?
Latvijas valsts spēks nav ministrijās, kabinetos vai likumu mapēs. Latvijas spēks ir cilvēkos, kuri katru dienu strādā, – mediķos, autobusu vadītājos, glābējos, skolotājos un daudzos citos. Tieši viņu darbs uztur valsti dzīvu. Tāpēc jebkurš lēmums, kas skar strādājošo cilvēku atalgojumu, ir jāpieņem ar visaugstāko atbildību.
Dailes teātris, Kultūras ministrija, teātra darbinieki un zināma skatītāju daļa pauž publisku neizpratni, kāpēc Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) paudis gatavību izvērtēt topošo izrādi par “rīkojumu Nr. 2”. Izrādās, ka viss ir pavisam vienkārši.
Es šeit nerunāšu par Trešā tempļa būvniecību, Izraēlas bēgļu izmitināšanu Ukrainā un citām lietām, kas balansē uz konspiroloģijas robežas.
Partija “Austošā Saule Latvijai” (ASL) ir nosūtījusi vēstuli Saeimas frakcijām un Rīcības grupai birokrātijas mazināšanai, aicinot likvidēt Sabiedrības integrācijas fondu (SIF) kā nelietderīgu un neatbilstošu valsts interesēm.
Parunāsim par atsākušos diskusiju par pensiju uzkrājumu izņemšanu - uzrunājošo zibakciju “atdod manu naudu”.
Pasaules vēsturē ir personības, kuru valdīšanas stils kļūst par simbolu noteiktam varas modelim. Viena no spilgtākajām šādām figūrām īpaši jau Krievijas vēsturē ir Katrīna II Lielā, kura ar politisku aprēķinu, varas konsolidāciju, spēcīgu retoriku un mērķtiecīgu publiskā tēla veidošanu kļuva par vienu no ietekmīgākajam imperatorēm.
