Par Rimšēviča prettiesiskajiem lēmumiem samaksā no Latvijas Bankas līdzekļiem

Kā zināms, Rimšēvičs un Latvijas Banka tiesās cietuši jau ne vienu vien neveiksmi, cenšoties slēpt centrālās bankas vadības atalgojuma apmēru un tā piešķiršanas pamatojumu.

Tiesāšanās sākās jau 2009. gada vasarā, kad Latvijas Bankai tika pieprasītas ziņas par tās padomes un valdes locekļu atalgojumu no 2009. gada janvāra līdz jūlijam pa mēnešiem pēc nodokļu nomaksas. Latvijas Banka sniegt šādas ziņas atteicās, un 2010. gada septembrī Administratīvā rajona tiesa uzlika Latvijas Bankai pienākumu šādas ziņas sniegt.

Lai gan Latvijas Banka bija paudusi viedokli, ka ziņas par tās amatpersonu atalgojumu esot personas privātās dzīves sastāvdaļa, tiesa skaidri norādīja: „Ņemot vērā ar likumu noteikto valsts pārvaldes iestādei pašai publiskojamo informācijas apjomu par amatpersonas mantu, tostarp ienākumiem, atzīstams, ka informācija par valsts amatpersonas ienākumiem arī pēc nodokļu nomaksas, kā arī aktuālā informācija par amatpersonai veiktajām izmaksām, arī detalizēti pa mēnešiem, ir izsniedzama jebkurai privātpersonai.”

Rimšēviča vadītā iestāde šo spriedumu vēl mēģināja apstrīdēt, norādot, ka Latvijas Banka nemaz neesot iestāde, savukārt informācijas pieprasījums par bankas vadības algām „nav vērtējams kā tāds. kas iesniegts ar mērķi īstenot sabiedrības kontroli pār Latvijas Bankas budžeta līdzekļu izlietojumu, bet gan kā personiska interese par konkrētajām Latvijas Bankas amatpersonām izmaksāto neto atalgojumu”. Tomēr arī Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments šos Latvijas Bankas argumentus noraidīja.

Tāpat Rimšēvičam tiesu neizdevās pārliecināt arī par to, ka sabiedrībai nav tiesību vai vajadzības iepazīties ar Latvijas Bankas vadības pieņemtajiem dokumentiem par atalgojuma, prēmiju utml. piešķiršanu. Latvijas Bankas prezidents pauda uzskatu, ka sabiedrībai nemaz nav jāzina viņa vadītās iestādes pieņemto lēmumu saturs par tās vadības iepriekšējo gadu algām, kas bija lielākās Latvijas valsts iestāžu darbinieku vidū. Sabiedrībai esot pilnīgi pietiekami, ja tai tiek sniegta informācija par lēmuma pieņēmēju, pieņemšanas datumu, nosaukumu un lietvedības numuru.

Tomēr arī šie Rimšēviča argumenti cieta neveiksmi, un saskaņā ar šo tiesas spriedumu Latvijas Bankai tika uzlikts par pienākumu sniegt „informāciju par Latvijas Bankā 2008. gadā pieņemtajiem lēmumiem, kuros lemts par Latvijas Bankas padomes un valdes locekļu jebkāda veida atalgojumu, norādot to pieņēmēju, pieņemšanas datumu, nosaukumu un lietvedības numuru, kā arī atbildei pievienot Latvijas Bankā 2008. un 2009. gadā pieņemto lēmumu, kuros lemts par Latvijas Bankas padomes un valdes locekļu jebkāda veida atalgojumu, kopijas vai sniegt atbildi, kādēļ pieprasīto lēmumu kopijas nav izsniedzamas”.

Vienlaikus prettiesisko lēmumu pieņēmējiem saskaņā ar likumdošanu vajadzēja atmaksāt arī valsts nodevas – 40 latu, ko, iesniedzot pieteikumu administratīvajā tiesā, bija nomaksājis pieteicējs. Taču Latvijas Bankā izlemts: kaut gan atbildes, prettiesiski atsakot sniegt informāciju, lielākoties sniedzis Rimšēvičs, valsts nodeva tiks nomaksāta no pašas Latvijas Bankas līdzekļiem.

Pats Rimšēvičs pirmdien nevēlējās sniegt atbildi uz jautājumu, vai viņš neuzskata, ka šī nauda būtu jānomaksā viņam personiski un nevis Latvijas Bankai no saviem līdzekļiem. Savukārt Latvijas Bankas preses sekretārs Mārtiņš Grāvītis paziņoja, ka Latvijas Bankas ieskatā „administratīvā rajona tiesa sprieduma rezolutīvajā daļā nav nospriedusi, ka Latvijas Bankas vai Latvijas Bankas amatpersonu rīcība bijusi prettiesiska”, turklāt Latvijas Banka tās rīcību minēto lietu ietvaros esot „pamatojusi ar normatīvo aktu tiesību normām”.

Šodien Pietiek publisko arī Latvijas Bankas pēc tiesas sprieduma atklāto informāciju par tās vadības atalgojumu.

Novērtē šo rakstu: