Iesaki rakstu: 
Kādu nedēļu atpakaļ vienā no saviem komentāriem šajā portālā rakstīju, ka Krievija izmantos situāciju Ukrainā, lai pārņemtu kontroli pār Krimu. Dienu vai divas vēlāk savā intervijā eksprezidente Vaira Vīķe–Freiberga pieļāva, ka Krievija ievedīs Ukrainā savus bruņotos spēkus.
Oponējot viņai, Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs savos izteikumos vēstniecības kontā sociālajā tīklā Facebook rakstīja, ka Latvijas eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas pieļāvumi, ka Krievija varētu Ukrainā ievest savu armiju, nav nopietni vērā ņemami. Vešņakovs turklāt šajā kontekstā izteica nožēlu, ka sportistiem vismaz ir jāiziet dopinga kontroles pirms uzstāšanās, bet politiķiem tādas nav. Pašam vēstniekam laikam likās, ka ir varen asprātīgs, bet patiesībā uzvedās kā lops.
28.februārī, komentējot savu rakstu šajā portālā par notikumiem Ukrainā, mēģināju prognozēt turpmāko notikumu gaitu, kas, manuprāt, varētu risināties šādi. Kremlis turpina neatzīt Kijevas valdību un kādā no Ukrainas austrumu reģiona pilsētām, piemēram Harkovā, izveido marionešu valdību. Paralēli tiek izveidoti bruņotie spēki, kas patiesība ir tie paši Krievijas armijas karavīri, tikai ietērpti kādā savdabīgā uniformā. Šī armija tiek apgādāta ar modernāko ekipējumu un bruņojumu, un, balstoties uz to, marionešu valdība pārņem kontroli pār visu valsti, Ukrainas bruņotiem spēkiem neizrādot pretestību (ja var ticēt medijiem, tad Ukrainas bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieks ir apliecinājis uzticību Janukovičam).
Šodien pienāca ziņa ka Harkovas administrācijas ēkā ielauzās prokrieviski noskaņota cilvēku grupa, kas izraisīja kautiņu, savukārt Doņeckā līdzīga banda norāva Ukrainas karogu virs administrācijas ēkas un pakāra KF karogu. Milicija nav iesaistījusies. Sākums identisks kā Krimā.
Kāda varētu būt adekvāta Ukrainas valdības rīcība šajā situācijā? Apbruņot tautu. Protams, ne jau austrumu reģionu krievus vai pārkrievotos ukraiņus, kas iestājas par pievienošanu Krievijai (par to rūpējas Krievija), bet ukraiņus - neatkarīgas valsts patriotus, uzsvaru liekot nevis uz atklātu konfrontāciju, bet uz partizānu taktiku, savlaicīgi ierīkojot bāzes valsts rietumu apgabalos, kur sagaidāms iedzīvotāju atbalsts. Dievs, dod, ka līdz jaunam asinīm nenonāk, tomēr labāk sagaidīt agresoru sagatavotam.
Un tagad, ņemot vērā, ka Rīgas mēram Nilam Ušakovam labpatikās vilkt paralēles starp notikumiem Ukrainā un situāciju Latvijā, tad pieskaršos šai tēmai arī es.
Vai Latvijai draud Ukrainas scenārijs? Domāju, ka līdz Saeimas vēlēšanām noteikti ne. Laikam neatklāšu neko jaunu, ja teikšu, ka Kremļa plāns pašreiz ir izveidot sev paklausīgu valdību ar Saskaņas centru un tā satelītpartijām - Šlesera Vienoti Latvijai un Sudrabas kaut kādu tur visas tautas kustību. Ja šis plāns nenostrādā, tad seko plāns „B”. Un tas varētu būt sekojošs.
Piemērs tam, ko var izdarīt salīdzinoši neliela un labi sagatavota kaujinieku grupa, ir Rīgas OMON Jā, tagad situācija ir citādāka. Bet, ja šādas grupas būs desmit un tās papildinātas ar publiku, kas šodien vicina KF karogus Pārdaugavā vienreiz gadā, bet, ja vajadzēs, tad izies ar šiem karogiem ielās, un tam vēl pierēķinot iedzīvotāju apātiju. kam jāpateicas latviskajām partijām, plus vēl Maskavas propagandas karš, kas tad?
Kāds pateiks, šādas kaujinieku grupas uz tukšas vietas rasties nevar. Piekrītu, ka kādam tas var būt pārsteigums. Bruņojumu nevar iedabūt valstī? Nu, ja jau kontrabandu patstāvīgi var, tad kāpēc ieročus ne. Nezinu, kā tagad, bet gadus trīs atpakaļ „zaļo robežu” pa meža takām varēja izstaigāt krustu šķērsu. Ja lietai klāt ķersies Federālais drošības dienests, tad kanālu atradīs. Un, lūk, Jums arī pārsteigums - Pie MK ēkas ministru padomes sēdes laikā piestāj tūristu autobuss, no kura izkāpj nevis tūristi, kuriem tur vajadzētu, būt nopietni bruņojusies subjekti, kas ieņem ēku un paralizē valdības darbu. Līdzīgi „tūristu” autobusi piestāj pie IeM, NBS štāba un televīzijas. Vienlaikus ielās iziet publika ar saukļiem - „Nost ar velēšanu viltojumiem. Pieprasām atkārtotas vēlēšanas”. Un, kamēr Baltajā namā izvērtēs, vai tā ir agresija vai nav, viss būs noticies. Protams, ir vēl citi scenāriji, un tie noteikti ir jau „apsmadzeņoti” klusos kabinetos.
Pēc neatkarības atgūšanas vienīgais kaut cik vērā ņemams spēks, kas varēja dot pretsparu šādiem scenārijiem, bija bruņota tauta - Latvijas Zemessardze. Katram apmācītam zemessargam dzīves vietā glabājās AK ar trim rezerves aptverēm. Nekas dižs, bet vismaz. ZS bataljonos rotu un vadu līmenī bija izstrādāta apziņošanas sistēma, kā arī ierīkoti atbalstpunkti tā, lai rotas un vadi varētu darboties gan bataljona līmenī, gan autonomi. Vismaz tā tam vajadzēja būt. Regulāri tika rīkotas nakts trauksmes, kur varēja salasīt 70-80% no bataljona sastāva (strādājošie ārrindas zemessargi!). Toreiz bija motivācija.
Varbūt ir pienācis laiks atgriezties pie šīs sistēmas, vienlaicīgi uzsvaru liekot uz apmācību specifiku darbībai rotu un vada līmenī - objektu apsardze, uzbrukums no slēpņa, kauja biezi apdzīvotā vietā, tā lai, ja pienāks tāds brīdis, Putina vārdiem runājot, agresors aizrītos ar asiņainiem puņķiem. Un, protams, finansējums, lai nebarotu svešos.
P.S. Sakarā ar Krievijas Federācijas parlamenta 1.marta lēmumu atļaut ievest karaspēku visā Ukrainas teritorijā, Ukrainas biedrība Latvijā rīko piketu pie Krievijas vēstniecības Antonijas ielā 2, kas notiks šo svētdien, 2.martā plkst. 16:00.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
