Par ko balsot? Pat ar pušplēstu vārdu neviens politiskais spēks nepiemin valsts ārējo parādu

Par ko balsot? Šis jautājums, cilvēkiem pēc atvaļinājumiem un brīvdienām dzīves darbīgajam ritmam pieslēdzoties, dzirdams arvien biežāk. Lai gan tiem, kuri godprātīgi pildījuši savu pienākumu visās iepriekšējās vēlēšanās, lielākoties jau ir kāda politiskā simpātija, vienalga netrūkst iemesla apsvērt izvēles maiņu.

Kaut arī teicienā par sabiedrības īso atmiņu ir liela daļa patiesības, daudziem vēl joprojām jūtami sūrst pandēmijas laikā pieļauto valdības kļūdu traumas, un grūti apdzēst bažas, ka tagadējā koalīcija, pēc vēlēšanām saglabājot varu, prasmīgāk un iejūtīgāk mūs aizsargās no enerģētiskās krīzes uzbrukuma nežēlības.

To, protams, gan sola visi bez izņēmuma – pieredzējušo politiķu saime izsmalcinātāk, jaunpienācēji naivāk, bet gribas saprast, uz kāda pamata balstās šie ar dzīvespriecīgu krāsu triepieniem zīmētās nākotnes namu projekti. Deputātu kandidātu sarakstiem pievienotās uz 14. Saeimu startējošo politisko spēku programmas Centrālās vēlēšanu komisijas tīmekļa vietnē varbūt nav platākais logs tautas kalpu jaunos krēslus nolūkojušo ieceru apskatīšanai – četros tūkstošos rakstu zīmju tikai galvenie virzieni, bez detaļām, tomēr priekšstats veidojas. Pirmkārt jau par tiem avotiem, no kurienes politiķi plāno smelt zeltu tautas labklājības pils celtniecībai.

Lai gan dažās programmās sirdi tīk­smi kņudina gandrīz visu nodokļu atcelšanas perspektīva un pensiju un pabalstu summu trīskāršošana, pat finansiāli neizglītotiem acīs krīt pretruna un rodas interese par dāsno politiķu izraudzītajiem valsts kases uzpildīšanas veidiem. Viens no galvenajiem ir plaukstoša ekonomika, kuras vadlīnijas prasītos detalizētāk izklāstīt arī saīsināto pro­grammu galvgalī.

Bez šaubām, rūpi par tautsaimniecību velti gaidīt, piemēram, no “Stabilitātes”, kuras idejiskais tēvs Aleksejs Rosļikovs aizņemts ar Kremļa propagandista Solovjova atdarināšanu un represiju plānošanu okupācijas pieminekļu likvidētājiem, vai no “Tautas varas spēka” ar divdesmit sešiem bezdarbniekiem sarakstos un viszemāko izglītības līmeni deputātu kandidātiem. Dažu programmas, piemēram, “Katram un katrai”, veido solījumi, no kuriem izriet secinājums, ka sabiedrības aplaimošanai nepieciešamos dālderus var vienkārši sašķīt no ceļmalu kokiem.

Diezgan augstu pakāpušies “Pro­gresīvie” realizēšot pārnozaru misijas (?!…) un indeksēšot neatmaksājamu parādu dzēšanu, lai uzņēmumi izietu no ēnu ekonomikas zonas. Nu, vispār jau paudums “blablabla” stilā, taču partija vismaz pamanījusi ēnu ekonomikas klātbūtni. To piesauc vēl viens politiskais spēks – Sandra Ģirģena izveidotā “Republika” plāno mazināt ēnu ekonomikas klātbūtni līdz 19 procentiem no IKP. Cits jautājums, vai tas ir reāli, ja šodien, pēc provizoriskiem aprēķiniem, ēnu ekonomika valstī veido 25–30 procentus, bet jāteic paldies par problēmas akcentēšanu.

Tā nešķiet uzmanības vērta ne koalīcijas partiju vadlīnijās, ne Aināra Šlesera “Latvija pirmajā vietā” gluži napoleoniskajos plānos nākamajos astoņos gados šeit izveidot “ziemeļu Dubaiju” un vienu no pasaules bagātākajām valstīm. Pat ar pušplēstu vārdu neviens politiskais spēks nepiemin valsts ārējo parādu, kas diemžēl nav tuvs radagabals un prasīsies dzēšams.

Bez šaubām, slidena tēma pirms vēlēšanām. Taču necik iedvesmojošāk neskan “viedā reindustrializācija” “Jaunās Vienotības” programmā, “augstas vērtības rūpnieciskā ražošana – prioritāri reģionos” “Attīstībai/Par” ekonomikas attīstības redzējumā un “Apvienotā saraksta” frāžainībā. Tiešām, par ko lai balso?

Novērtē šo rakstu: