Iesaki rakstu: 
Pirms vairāk nekā gada, 2018. gada martā un aprīlī publicēju četru rakstu sēriju sakarā ar AB LV krīzi un ar to saistītām lietām. Uz pēdējo no tiem dabūju negaidītu reakciju no sava sena paziņas, profesionāla finanšu speciālista Daiņa Barupa. Mūsu ceļi ar Daini pirmo reizi krustojās vēl deviņdesmito sākumā, bet pēdējos gadus par viņa darba gaitām neko konkrētu nezināju. Pa ausu galam biju dzirdējis, ka viņš strādājot Londonā.
Un te pēkšņi koments FB, sak, kā gan man tā gadījies galīgi sabraukt auzās. Drusku apmulsu, jo publikāciju cikls saistībā ar AB LV pēkšņo galu nesaturēja nekādus smalkus aprēķinus, tēma pamatā bija par “tīro” un “netīro” naudu, kā arī par to, kāda ir valsts iestāžu loma un tamlīdzīgi.
Pēc dažām replikām kļuva skaidrs, ka Dainis ir kategoriskā nemierā ar vienu frāzi, no raksta pašām beigām, kas tur iesprukusi, tā sakot, skaistam finālam. Citēju no pērnā pavasara artiķeļa: “Bieži minētās “desmit vai vienpadsmit” bankas dabūs trūkties, un uz rudeni arī Guseļņikova kga projektam būs skuju taka iezīmējusies. Pēdējais gan notiks pats par sevi, gada auditu šamajiem normāli pabeigt neizdosies.”
Izrādās, ka Dainis Barups strādā pie Guseļņikova kga (attēlā) un viņš metas sirsnīgā apņēmībā aizstāvēt sava maizes tēva institūciju. Tālāk sekoja piektdienas pavakarei tipiska, nedaudz alkoholizēta salamāšanās, kuru interesenti visā košumā var paši izlasīt šeit: https://www.facebook.com/marcis.bendiks/posts/853452038175669
Īsā versija: Dainis tobrīd strādā pie Guseļņikova (un, kā jau minēju, ir finanšu profs), un viņam acīmredzami ir visa informācija, kādu vien var iedomāties, bet man – tikai veca blēža pieredze. Es piedāvāju neauglīgo strīdiņu beigt un saderēt, ka Norviks auditu par 2018. gadu neizies. Derības godīgas, 1:1, Dainis lai liek vienu savu mēnešalgu pret vienu manu pensiju. Šamais kaut ko atburkšķēja par pudeli dzēriena, kas ir klaji negodīgs piedāvājums: viņam tā maksātu 10x mazāk nekā man (no ienākumiem rēķinot). Nu tā arī palika, kā jau i–netā mēdz būt: palamājas, palamājas un aizmieg.
Fast Forward uz šo pavasari. Atcerēdamies mūsu nenotikušās derības, ausīgi sekoju ziņām no Fuktuka, kurš ik pa brīžam izsniedza soda taloniņus par audita neiesniegšanu. Taisnībai par godu jāsaka, ka grūtības ar šo procedūru šogad esmot bijušas sevišķi ķēpīgas, jo lielie auditori no mūsu mazbanciņām atteikušies. Līdz ar to sodus (atklāti sakot, sodiņus, kapeikas banku kapitāla mērogos) dabūja arī tie, kas galu galā auditus izmocīja. Par vienu šādu, manā ieskatā aumež interesantu gada pārskatu, rakstīšu kādas dienas vēlāk, šoreiz turpināšu par bijušo Norviku, tagad PNB banku.
Pēc ziņas no Fuktuka par sodu PNB, kura uzlikšana nāk vēlāk, jo šīs bankas uzraudzība un tātad sodīšana ir ECB kompetence, veru vaļā mājas lapu, lai lejuplādētu audita ziņojumu. Un ko mēs redzam? Ku–kū, auditētais pārskats kur? Tu–tū.
Ir jūnija sākums. Atgādināšu, audits jāiesniedz 1. aprīlī, tātad kavēšana tagad jau ir divi mēneši. Protama lieta, atcerējos baņķieri Barupu, Guseļņikova kga darbinieku un sirsnīgu aizstāvētāju, un nolēmu šamo atkal pakacināt, trīs nedēļas pēc audita termiņa.
Atbilde no pirmavota: Londonas birojs slēgts, un nevis tādēļ, ka biznesa intereses pārvirzījušās uz Brazīliju, Ņū–Vasjukiem vai Marsa orbitālo staciju, bet gan, Barupa vārdiem sakot, “izdevumu samazināšanai”. Tātad trūkst naudiņas, un audita arī nav. Esam abi ar Daini šādu situāciju vērojuši tuvplānā 1995. gadā, khm khm.
Mana pārliecība: Guseļņikova kga banka ir vēl sprāgonīgāka nekā pērn, un viņa draudi tiesāties par daudz miljoniem ar Latvijas valsti, ECB un kaut vai pašu ANO rodas no aumež banāla iemesla. Proti, jāatdod nauda investoriem, bet naudiņas nav. Atliek cerēt kaut ko izmurdzīt no astrāliem tiesas procesiem vai vismaz pavilkt laiku, simulējot juridiski saimniecisku aktivitāti.
Viņa verbālie un tviteriskie uzbrukumi mūsu valstij kopumā un uzraugošajām institūcijām, it īpaši Fuktuka šefam Pēteram Putniņam, ir jāskata šai leņķī: jāvāc pseidoargumenti procesam. Kad izrādās, ka PNB uzraudzība juridiski nodota ECB, jādraud sūdzēt tiesā arī šos, lai cik absurdi pirmā brīdī tas šķistu. Un šai leņķī arī jāskatās uz bandarlogu un hunveibinu pēkšņo vēlmi izspridzināt visu finanšu sektora uzraudzību, lai nomainītu principiālus profesionāļus pret politiskiem vaņķām–vstaņkām.
Nezināmu iemeslu dēļ mūsu masu mēdīkļi laipni retranslē Guseļņikova kga apņēmības pilnos stāstus par tiesāšanos par miljoniem, bet nevīžo pašķirstīt šo prasību dokumentus. Lasāmviela nogurdinoša, protams, un lielākoties garlaicīga, bet vienu norādi par bankas īsteno vērtību tā netīšām atsedz. Dokuments gan nav plaši daudzināts, bet pavisam slepens arī nav.
2017. gada 12. decembrī AS Norvik banka un Guseļņikovi (5 gabali) iesniedz arbitrāžas prasību pret Latvijas Republiku, un tajā ir runa par simtiem miljonu ASV dolāru zaudējumiem, ko prasītāji prasa kompensēt.
Par bankas un Guseļņikova kga grūšo likteni jau esam televīzijā redzējuši, prasībā ir tas pats stāsts, detalizēti aprakstīts juristu nevalodā. Bet viens manās acīs ļoti svarīgs moments ir zemsvītras piezīme prasības 32. lpp, kurā pieminēts strīds par 25%-1 akciju piederību.
Izrādās, jau 2017. gadā esot pieņemts lēmums, ka šīs akcijas pieder kādam Guseļņikova kga partnerim, kurš atsakās tās pieņemt, lai arī līgums to no viņa paģēr. Tātad biznesa partneris nevis prasa šīs akcijas, bet jau ilgstoši atsakās pieņemt.
Un, ja banka ir simts miljonu vērta, tad tie būtu kādi 25 mio, vai ne? Un ko ta šamais izvairās, cūka sarainā? Vai ne tādēļ, ka grib reālu naudiņu, nevis daļu no sprāgoņa, kurš pat Dainim Barupam nevar vairs aldziņu maksāt, lai viņš savukārt varētu pa godam ar mani nokārtot zaudēto derību rēķinu?
Tiešām, mūsu finanšu sistēmā vajadzīgs remonts, tikai nepavisam ne tāds, uz ko aicina jaunie komunisti un kam labprāt piebalso vecie metalurģijas atbalstītāji un citadeļu izpārdevēji.
Turpinājums sekos.
Pārpublicēts no https://benedictingibjorg.wordpress.com
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
