Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Laika ass ir nežēlīga nākotnes pāreja pagātnē. Cilvēks alkst uzzināt nākotni, parasti viņš interesējas par nākotni savas prognozējamās dzīves laikā. Taču līdz ar šo nākotni viņš pats kļūst vecāks, piedzīvo vecumu, līdz pats un viņa dzīve kļūst par pagātni.

Medicīna un veselības aprūpe Latvijā un visā pasaulē dara visu iespējamo, lai šis laiks, ko mēs vēlamies ne tikai ieraudzīt, bet arī nodzīvot pie skaidras apziņas un labas fiziskās veselības, būtu iespējami ilgāks. Un līdzīgi kā jebkura joma arī medicīna alkst ieskatīties nākotnē, īpaši jau brīžos, kad valsts vara par cilvēku veselību aizmirsusi pilnībā. Šobrīd, kad tiek veidota Latvijas valdība, topošais premjers un topošie koalīcijas partneri ne tikai piemirsuši ierakstīt veselības aprūpi prioritāšu sarakstā, bet izvairās šo jomu minēt kaut ar pušplēstu vārdu.

Liela daļa Latvijas iedzīvotāju un cilvēces tiecas pēc dzīves bez slimībām vai pēc maksimāli kvalitatīva un ilga mūža, bet patiesībā sapņo par nemirstību. Šo rindu autors netic nemirstībai, bet labprāt ar šo metaforu apzīmē ilgu, no slimībām brīvu mūžu. Pēc autora domām, tuvāko 30 gadu laikā nemirstība netiks sasniegta; visi, kas piedzims, agri vai vēlu nomirs; par nemirstību vai medicīnas mērķi tiks uzskatīts cilvēka mūžs 120 gadu garumā.

Par šo prognozi – cilvēka mūža pagarināšana līdz 120 gadu vecumam – šajā rakstā būs dažādas atziņas. Šajā vietā būtiski prognozēt, ka dažu cilvēka orgānu no paša šūnām un ar paša gēniem transplantācijas nolūkos izdosies "izaudzēt" jau pēc 15–20 gadiem, taču neizdosies nomainīt visas organisma šūnas un orgānus. Es kaut kā sliecos noticēt profesoram Andrejam Ērglim, ka tieši kardiologi šajā jomā būs līderi – mācēs no šūnām izaudzēt šķērssvītroto muskuli, ar ko aizvietot paša sirdi vai varbūt – daļu sirds.

Par nemirstību ir vērts runāt, fantazēt un diskutēt

XXI gadsimta sākumā zinātne medicīnā ienesusi straujas pārmaiņas. Ārsts ik pa 15–20 gadiem spiests nomainīt savu diagnostikas, ārstniecības un rehabilitācijas arsenālu, nereti arī domāšanas veidu. Daudzus medikamentus, kurus ar pārliecību lietojām vēl pirms trīsdesmit gadiem, neredz vairs ne ražojam, ne tirgojam, ne lietojam.

Pasaules medicīnas žurnāli aizgūtnēm piedāvā atbildes uz futuroloģiskiem jautājumiem, bet šīs atbildes nereti nedaudz atgādina reklāmas rullīšus farmācijas vai IT industrijai. Medicīniskā aprūpe kļūst arvien personalizētāka, digitalizētāka un uz datiem balstīta. Lielā mērā tas notiek un notiks, pateicoties inovācijām mākslīgā intelekta jomā, kā arī arvien ekonomiski pamatotākai gēnu terapijai.

Daudzas no pārmaiņām, kuras mēs pieredzēsim tuvākajā nākotnē, notiek jau šodien, lai gan meklējumi vēl ir sākumstadijā. Tehnoloģiju izaugsme kļuvusi nekontrolējama un neatgriezeniska, mēs to varētu dēvēt par tehnoloģisko singularitāti.

Cilvēka paredzamo dzīves ilgumu tuvākajos 30 gados (vismaz līdz 2052. gadam) noteiks:

klimata izmaiņas;

planētas piesārņojums un sadzīves ķīmija kā inde, pārmērīga bruņošanās un karadarbība kā planētu degradējošs faktors;

lauksaimniecībā lietojamo pesticīdu, fungicīdu, herbicīdu antibakteriālā iedarbe, kā arī medicīnā un veterinārmedicīnā lietojamās antibakteriālās terapijas ietekme uz baktēriju īpašībām un rezistenci, kas radīs patogēnas, pret visiem antibiotiskajiem līdzekļiem rezistentas baktērijas, aktivizētas vīrusu izraisītas globālas epidēmijas;

planētas pārapdzīvotība un demogrāfijas izmaiņas, vidējā paredzamā mūža ilguma ievērojama pagarināšanās, turklāt gan bagātajās, gan nabadzīgajās valstīs;

vēl lielāka sociālā determinance starp bagātajiem un nabagajiem, izglītotajiem un neizglītotajiem – prognozējamo cilvēka mūža ilgumu vairāk noteiks ZIP kods nekā ģenētiskais kods (jebkurā pasaules valstī turīgs un izglītots cilvēks vidēji dzīvo ievērojami ilgāku mūžu nekā nabags un neizglītots. Britu karaļnama pārstāvju (karaliene māte, princis Filips un Elizabete II) dzīvildzes rezultāti liek domāt, ka determinancēm ir vēl lielāka nozīme;

iedzīvotāju – pacientu un ārstu – novecošanās, līdz ar to hronisku slimību epidēmijas, multimorbiditāte (daudz slimību vienam pacientam) un polipragmāzija (pacientam daudz dažādu medikamentu vienlaikus, iespējams, arī zāļu blakņu pandēmija);

ārstu un medicīnas profesionāļu trūkums;

digitālās tehnoloģijas, īpaši diagnostikā, mākslīgais intelekts kā diagnostikas un skrīninga vadošais elements;

rehabilitācija kā vadošā medicīnas nozare;

veselības aprūpe, medicīna un farmācija (kopā) kā jebkuras valsts galvenā ekonomiskā nozare ar vismaz 25% īpatsvaru no nacionālā kopprodukta (Pasaules Veselības organizācijas prognoze).

Tātad – būs vektori, kas cilvēka dzīves ilgumu pagarinās un dzīves kvalitāti uzlabos, bet būs arī tādi vektori, kas dzīvi īsinās, radīs slimības uz problēmas. Ieliekot vienā svaru kausā pārapdzīvotību, nāvējošus, globāli ātri izplatīties spējīgus vīrusus, antibakteriālo rezistenci, medicīnas kļūdas un klīnicistu trūkumu, pacientu novecošanos, hroniskas slimības, multimorbiditāti un polipragmāziju, bet otrā svaru kausā medicīnas attīstību, moderno diagnostikas aparatūru un mūsdienīgas ārstniecības iespējas, pēc maniem aprēķiniem, daudzi pacienti ar hroniskām slimībām dzīvos pietiekami ilgi, lai sagaidītu otras nāvējošas slimības diagnozi. Agrāk viņi būtu nomiruši no pirmās diagnozes un nenodzīvotu līdz otrai fatālajai diagnozei. Agrāk bija vieglāk veidot nāves cēloņu statistiku, 2052. gadā patologanatoms netiks skaidrībā – no kuras slimības pacients nomiris.

Politika, demogrāfija, ekonomika, klimats – tas, kā mainās un mijiedarbojas pasaule, būtiski ietekmē mūs visus. Pētniecība ir nozīmīga daļa no mūsdienu cilvēces attīstības un var palīdzēt rast risinājumus lielajām problēmām, ar kurām saskaramies, bet tikai tad, ja trīs pīlāri – zinātne, inovācija un sabiedrība – apvienojas vidē, kurā pētniecība var attīstīties. Mums šodien ir jāizmanto iespēja padarīt pasauli par veselīgāku vietu cilvēka dzīvošanai.

Saliekot kopā dažādus nākotnes scenārijus no dažādiem literatūras avotiem, redzams, ka pasaules bagātākajās valstīs cilvēku vidējais paredzamais mūža ilgums nākamajos trīsdesmit gados palielināsies par 6–8 gadiem, tādā vidējas ekonomikas valstī kā Latvija – par 8–10 gadiem, bet jaunattīstības valstīs – par vairāk nekā 12 gadiem. Secinājums – par spīti pasaules klimata izmaiņām, piesārņojumam, pārtikas un ūdens krīzei, sociālām determinancēm, cilvēku neticībai farmācijas industrijai, medicīnai un vakcīnām, kā arī nelīdzestībai attiecībā uz fiziskām aktivitātēm un veselīgu ēdmaņu – tuvākās nākotnes scenāriji rāda, ka cilvēki dzīvos ilgāk, vairāk būs arī veselīgi nodzīvoto mūža gadu, vismaz šajā – pārskatāmajā – laika periodā ir gaidāms nozīmīgs mūža ilguma pagarinājums, taču tam nav sasaites ar pretenzijām uz fizisku nemirstību. Eiropā mūsdienās, atbildot uz jautājumu, cik garš paredzams katra cilvēka mūžs, iesaka lietot formulu – abu vecāku mūža ilgums, dalīts ar divi, pieskaitot vīriešiem 8, bet sievietēm 12 gadus. Formula der tiem, kam abi vecāki jau miruši. Precīzākas formulas iekļauj arī sociālās determinances un paredz garāku mūžu turīgākiem cilvēkiem ar labu izglītību.

Nemirstība šobrīd ir vairāk reliģisks vai filozofisks, ne medicīnisks jautājums

Šūna var būt nemirstīga. Regulāri atjaunojot šķidrumu, kurā šūna atrodas, pievienojot šim šķidrumam nepieciešamās barības vielas un ķīmiskos elementus, šūna var eksistēt gandrīz vai neierobežotu dzīves laiku, var vairoties – daloties, pumpurojoties vai citā veidā. Vismaz attiecībā uz šūnu modernā zinātne ir apguvusi arī iespējas aizkavēt novecošanās procesus.

Pasaules bagātākie cilvēki, kompānijas un fondi agresīvi tiecas tērēt līdzekļus organisma nemirstības sasniegšanai. Pasaules lielākie uzņēmumi, piemēram, "Apple" vai "Google", tādi bagāti vizionāri kā Džefs Bezoss, Bils Geits vai Marks Zakerbergs maksā miljardiem dolāru Silīcija ielejas biotehnoloģiju uzņēmumiem ar mērķi – pagarināt arī savu mūžu, izmantojot šūnu pārprogrammēšanas tehnoloģijas, novērst novecošanos un – galu galā – panākt nemirstību.

Pavisam nedaudz šī aizrautīgā naudas tērēšana un zinātnisko pētījumu atbalsts atgādina alķīmijas laikus viduslaikos, kad ar karaļnamu un bagāto tirgotāju naudu alķīmiķi centās no jebkura metāla iegūt zeltu, iegūt dzīvības un veselības eliksīru, kā arī radīt Filozofu akmeni.

Mūsdienu pasaules zinātne čakli strādā šūnas un organisma novecošanas apturēšanas virzienā, katrā ziņā daudz nopietnāk nekā, piemēram, ekoloģijā un klimata kontrolē, kas nodrošinātu kvalitatīvu dzīvi nākamajām cilvēku paaudzēm. Pētījumi ģenētisko un bioķīmisko procesu līmenī liek domāt, ka itin drīz sasniedzamais mērķis būs mūža ilgums, kas krietni pārsniegs 100 gadus. Šī jaunā apvāršņa nenovēršamība liek mums pārskatīt ētiskās, morālās, filozofiskās, reliģiskās sekas, jo īpaši – attiecībā uz medicīnas profesionāļiem un veselības aprūpes sniedzējiem.

Mūsdienu zinātnes paradigmas nemirstības meklējumos ļoti līdzinās alķīmijai, jo arī alķīmiķu Filozofu akmens meklējumi bija zinātniska ideja, kas tika apvienota ar garīgu domāšanu. Arī nemirstības ideja, sajaucot konkrēta indivīda personīgo ticību, pārliecību un sapņus ar zinātnes sasniegumiem, uzkrājas visās kultūrās un reliģijās. Tas liek ārstiem visās pasaules valstīs ar visdažādākajām reliģijām savienot pacienta ilūzijas par modernās medicīnas iespējām neārstējamu un nāvējošu slimību laukā.

Šajā vietā mūsu vērtību lokā nonāk jēdzieni "mūžīgs", "mūžība", "nemirstība", un tie patiesībā ir ļoti atšķirīgi jēdzieni katrā valodā. Tiklīdz kāds sāk salīdzināt literatūras avotus dažādās valodās, viņš apmaldās jēdzienu atšķirībās. Jēdziens "mūžīgs" ir vairāk saistīts ar laiku, tādēļ šim laikam kaut kad tomēr pienāktu gals, piemēram, līdz ar civilizācijas beigām, Zemē ietriecoties milzu asteroīdam, vai arī vienkārši atomkarā. Reliģijā "mūžīga" ir dvēsele, kas, šķiet, ir plašāks jēdziens un stāv pāri laikam, bet "nemirstība" mūsdienu izpratnē vairāk vai mazāk robežojas ar maksimāli 120 konkrēta cilvēka iespējami nodzīvotiem gadiem.

Tiesa, šīs zinātniskās virzības apoloģēti uzskata, ka mūžīgā dzīvība ir neatkarīga no jebkāda laika jēdziena un nozīmē mūžīgās dzīvības būtību, ka arī cilvēka dzīvība varētu izstiepties līdzi mūžīgās dzīvības laika asij.

Platons ir definējis būtņu dualitāti – miesu un dvēseli –, uzskatot dvēseli par nemirstīgu, bezķermenisku, virs un ārpus redzamā, mūžīgu mūsu būtības iemītnieku. Pēc Platona un viņa sekotāju domām, ķermenis neizbēgami deģenerējas, savukārt dvēsele jeb gars dzīves beigās tiek atbrīvots no ķermeņa cietuma, lai dzīvotu mūžīgi.

Medicīnas tēvs Hipokrāts radīja veseluma pieeju, kas noteica, ka ķermenis un dvēsele ir cieši savstarpēji saistīti un ka ķermeņa veselība, tostarp ilgmūžība, ir garīgās labklājības pazīme. Hipokrāta zvērests, kas tapis laikposmā starp V un III gs. p.m.ē., pavēlēja ārstam izrādīt vislielāko cieņu cilvēka dzīvībai no tās sākuma – ar uzsvaru uz "Primum non nocere" (vispirms nekaitē). Modificētās formās (optimālajā versijā – Pasaules Ārstu savienības Ženēvas deklarācija) šo zvērestu dod ārsti visā pasaulē, un tas mudina saglabāt dzīvību un tās kvalitāti, bet tas saskan ar koncepciju par novecošanas aizkavēšanu un nemirstības centieniem.

Lielākajā daļā pasaules reliģiju ilgmūžība tiek uzskatīta par svētību, turklāt tajās tiek ticēts uz sava veida nemirstību, pēcnāves dzīvi vai vismaz – nemirstīgās dvēseles reinkarnāciju.

Hinduismā nemirstības jēdziens ir saistīts ar prātu un dvēseli. Nemirstīgā dvēsele tiek saprasta kā secīgs piedzimšanas un atdzimšanas cikls, kas norisinās dažādos fiziskos ķermeņos, lai turpinātu savu nebeidzamo ceļojumu. Hinduismā laiks tiek uztverts kā cikls, nevis kā lineāra virzība. Hinduisti tic, ka katra dzīva būtne atdzimst no jauna, nesot citu vārdu un iegūstot citu veidolu, progresējot vai regresējot cauri kosmiskai grāmatvedībai. Tiesa, hinduismā ir iespējama iemiesotā nemirstība. Tas ir dievu stāvoklis. Eliksīru amritamu dzēra dievi kā pretlīdzekli nāvei.

Cilvēka ilgmūžības meklējumos senās Indijas tautas nonāca līdz jogai, meditācijai un lēnas elpošanas praksei, kas, optimizējot daudzus elpošanas, kardiovaskulārās un autonomās nervu sistēmas fizioloģiskos parametrus, iespējams, veicina ilgmūžību. Hinduistiem pagarinātajam mūžam ir jēga, ja vien tas tiek izmantots, lai veiktu labus darbus un dzīvotu hinduisma reliģijai atbilstošu dzīvi.

Gan jūdaismam, gan kristietībai ir kopīga Vecā Derība kā teoloģiskais pamatteksts. Pirmajā Mozus grāmatā Ādams ir attēlots kā funkcionāla ķermeņa un gara vienotība jeb dzīva dvēsele. Fiziskā novecošanās un nāve tiek pasniegta kā grēka sekas. Pirmajā Mozus grāmatā aprakstītajiem cilvēkiem ir neparasti garš mūža ilgums, un, šķiet, pēc grēku plūdiem šī situācija ir radikāli mainījusies. Noass vēl nodzīvojis 950 gadus, bet Mozus uzstādīja mūža ilguma latiņu, pēc kuras mēs šobrīd tiecamies, – 120 gadus.

Vecās Derības vēlāk tapušajās grāmatās parādās norāde, ka daudzi no tiem, kas guļ zemes putekļos, pamodīsies; vieni mūžīgai dzīvībai, bet citi – apkaunojumam un mūžīgai nicināšanai. Un tie, kas būs gudri, mirdzēs kā debess spožums, un tie, kas daudzus pievērsīs taisnībai, mirdzēs kā zvaigznes mūžīgi.

Kristīgā tradīcija turpināja uzsvērt miesas labestību un cerību uz augšāmcelšanos kā garīgai miesai, par kuras precīzu iedabu diskutē vēl joprojām. Kristīgajos psalmos itin labi var nolasīt vēlmi dzīvot ilgi un redzēt savu bērnu bērnus. Kristietība ilgākas dzīves meklējumus redz kā labi savienojamus ar lielāko daļu mūsdienu kristīgās ticības izpausmju.

Budismam trūkst dažu iezīmju, kas raksturīgas lielākajai daļai lielo reliģiju. Budisma skolas būtība ir sludināt cilvēka spēju sasniegt dievišķas īpašības, piemēram, nemirstību un viszinību. Budisms neprezentē valdnieku – dievu, kuram ir jākalpo, kurš ir jāapmierina vai jāuzslavē. Tā vietā budisti prezentē cieņu pret dzīvību un noliedz slepkavības, izceļ cieņu pret īpašumu un noliedz krāpšanu, pauž cieņu pret tīru dabu, cieņu pret godīgumu un cieņu pret skaidru prātu.

Budisms kā pasaules uzskats un dzīves filozofija izpaužas dažādos veidos, no kuriem daudzi ir pilnībā saderīgi ar centieniem mazināt ciešanas un maksimāli palielināt cilvēka potenciālu.

Islāma pamatā ir ebreju un kristiešu stāstījumi, par kuriem rakstīts Korānā. Musulmaņiem ir skaidrs skatījums uz paradīzi, kurā tiek atalgoti cilvēka fiziskās dzīves laikā veiktie labie darbi. Dvēseles uzturēšanās cilvēka ķermenī tiek saprasta kā milzīga svētība – uzsvars tiek likts uz cilvēka dzīves kvalitāti pašreizējā brīdī. Laikā, kad attīstījās islāms – VII gadsimtā un turpmākajos divos gadsimtos –, tieši arābu valstīs strauji attīstījās zinātne. Musulmaņu ārsts Ibn Al Nafiss aprakstīja plaušu asinsriti krietni pirms Viljama Hārvija. Mūsdienu medicīnā izmantoto holistisko pieeju sākotnēji aprakstīja musulmaņu ārsti Abu Al Kāsims, Al Zahravi, Al Razi un Ibn Sina (Avicenna). Islāms aizstāv zinātnes tālāku attīstību un atzīst cilvēka ārstniecības mākslu. Vēsturiski liels uzsvars tika likts uz visu slimību ārstēšanas līdzekļu iegūšanu, pamatojoties uz Korāna postulātu, ka "Dievs nav sūtījis nevienu slimību, nesūtot zāles pret to".

Gan islāms, gan kristietība skaidri norāda, ka ikviens cilvēks tādā vai citādā veidā izjutīs nāvi, taču augšāmcelšanās dienā šī nepatīkamā pieredze tiks gandarīta.

Medicīnas zinātnes pastāv kā rezultāts cilvēces vēlmei saglabāt dzīvību un veselību. Mūsu intelekta struktūra, kā arī zinātnes un tehnoloģiju attīstība likusi cilvēcei sistematizēt zināšanas, praksi un pieredzi, izveidot kodeksus, likumus un vadlīnijas, lai definētu labas prakses principus jebkurā medicīnas disciplīnā. Florensa Naitingeila: "Lai saprastu Dieva domas, mums ir jāpēta statistika, jo tā ir Viņa nodoma mēraukla." (Florence Nightingale: "To understand God's thoughts we must study statistics, for these are the measure of His purpose.")

Veselīgi nodzīvotie mūža gadi kā mērķis katra indivīda dzīvei

Mūsdienās daudz svarīgāks jēdziens par kopējo dzīves ilgumu ir veselības ilgums. Veselības ilguma jēdziens nozīmē dzīves pagarināšanu, ņemot vērā nodzīvoto gadu kvalitāti, nevis tikai izdzīvot atlikušos gadus, izmantojot dažādus fizioloģiskos parametrus. Diemžēl veselīga mūža ilgums pagarinās lēnāk, nekā vēlams. Pieaug tā mūža beigu posma ilgums, kad cilvēks spiests sadzīvot ar nespēju un slimībām.

Jau vairāk nekā 2000 gadu kā metode, lai paildzinātu veselīgas dzīves gadus, ir aprakstīta kaloriju ierobežošana pirms vecuma iestāšanās, kas ne tikai aizkavē novecošanu, aizkavē sirds un asinsvadu novecošanu, samazina vēža risku, uzlabo dzīves kvalitāti, bet arī noved pie ilgmūžības. Tomēr – vidējais pieaugušais Latvijas iedzīvotājs dzīvo ar lieku svaru vai pat aptaukošanos. Tas mums liek domāt, ka veselīgi dzīves gadi nav latviešu augstā dzīves prioritāte.

Ieviešot dzīvesveida izmaiņas un pieņemot primārās profilakses sistēmu, samazinot riska faktorus (kontrolēts svars, pietiekams fizisko kustību apjoms, nesmēķēšana, alkohola ierobežošana, regulāra holesterīna līmeņa un cukura līmeņa asinīs, kā arī asinsspiediena kontrole u. c.), teorētiski varētu par 90% samazināt mirstību no sirds un asinsvadu sistēmas slimībām un pagarināt mūža ilgumu par desmit vai vairāk gadiem, un tomēr – ar uztura uzlabošanu un fizisko aktivitāšu režīma ieviešanu nepietiek, lai novērstu ar vecumu saistītas slimības.

Šobrīd pasaules literatūrā valda atziņa, ka tieši psiholoģiskais, uztura un sociālais/ģimenes atbalsts var pagarināt veselīgi nodzīvotus mūža gadus, tiesa, kombinējot to ar medikamentozu un tehnoloģisku ārstēšanu konkrētas slimības vai neveselības gadījumā. Tajā pašā laikā profilakses tehnoloģijas un stratēģijas var būt veiksmīgas tikai tad, ja tās ir plaši pieejamas, lai samazinātu novēršamu saslimstību un mirstību, lai samazinātu veselības aprūpes izmaksas un nozīmīgi palielinātu paredzamo mūža ilgumu. Lai šīs stratēģijas būtu efektīvas, profilakses stratēģijām būtu jābūt prioritāri finansētām.

Attiecībā uz dzīves ilguma palielināšanu cilvēces rīcībā ir gan pieredzē, gan pētījumos balstīti līdzekļi. Dažiem augu izcelsmes uztura bagātinātājiem, piemēram, adaptogēniem, bramai, kurkumai, amlai, divdaivu ginkam, lakricai un ženšeņam, kā arī augu izcelsmes metabolītiem, piemēram, polifenoliem, karotinoīdiem, C un E vitamīniem, piemīt pretiekaisuma, antioksidantu un pretvēža īpašības, kas var ietekmēt mūža ilgumu, proti – paildzināt to. Šie uztura bagātinātāji ir pieejami lielai iedzīvotāju daļai, ja vien šiem iedzīvotājiem ir pietiekami liela vēlme īstenot ilgmūžību veicinošu dzīvesveidu.

Mūsdienās publikācijas slavē metformīnu, rapamicīnu un citas zāles, kas potenciāli varētu darboties kā pretnovecošanās medikamenti, pateicoties to pretvēža īpašībām un dokumentētiem pierādījumiem par mūža ilguma palielināšanu. Jau esošiem un nākotnē radāmiem medikamentiem, iedarbojoties uz novecošanās mehānismiem, ir iespēja samazināt invaliditāti slimības vēlīnā dzīves posmā. Sirolims uzlabo vecāka gadagājuma cilvēku imūnsistēmas reakciju uz vakcināciju. Desatinibs un BCL-2 inhibitora kvercetīna kombinācija iznīcina novecojošās šūnas. Geroprotektīvie medikamenti, kas vērsti pret novecošanās pamatā esošajiem molekulārajiem mehānismiem, tuvojas zinātnes un klīnisko pētījumu rezultātiem, un tie varēs palīdzēt novērst visgrūtāk ārstējamo vecuma slimību – demenci.

Modernā medicīna šobrīd nodarbojas ar iekaisuma mazināšanu. Iekaisuma process tiek raksturots kā hroniska parādība, kas progresē līdz ar vecumu, izmantojot iekaisuma kaskādi, galu galā iztukšojot organisma aizsardzības sistēmu. Modernie pētījumi imūnsistēmas modulācijas jomā ļauj sasniegt bezslimību stāvokli, izmantojot audu reģenerācijas un imūnmodulācijas īpašības.

Novecošanās ir elastīga. Arvien vairāk pierādījumu liecina, ka ar veselības traucējumiem dzīves beigu posmā var cīnīties (Latvijā pēdējo 30 gadu laikā divkārt pieaudzis astoņdesmitgadnieku skaits, lielā mērā pateicoties onkoloģijas un kardioloģijas sasniegumiem). Laboratorijas dzīvniekiem ģenētiski, dzīvesveida un farmakoloģiski pasākumi var pagarināt ne tikai mūža ilgumu, bet arī veselību. Liela cerība ir, ka pēc 30 gadiem medicīnas zinātne būs pietiekami attīstījusies, lai ļautu cilvēkiem dzīvot veselīgāk un aktīvāk gandrīz līdz pat nāvei.

XXI gadsimtā plaši norit pētījumi novecošanas aizkavēšanas jomā, izmantojot pluripotentās cilmes šūnas. Ideja ir pārprogrammēt šūnas, lai tās atgūtu nenobriedušu stāvokli, pirms attīstās par vēlamiem ķermeņa audiem. Ģenētiskā pārprogrammēšana ļautu izvairīties no novecošanās.

Reģeneratīvā medicīna, izmantojot cilmes šūnas, ir viens no daudzsološākajiem sasniegumiem mūsdienu medicīnā, kas ietver šūnu izmantošanu, lai stimulētu vielmaiņas ceļus un aizstātu atmirušos audus.

Jādomā, ka nākamajos 30 gados būs izstrādātas daudzas vakcīnas pret dažādas lokalizācijas ļaundabīgajiem audzējiem. Vakcīnas, kas vērstas pret dzemdes kakla un hepatocelulārā vēža attīstībā nozīmīgiem vīrusiem, jau ir izstrādātas, nonākušas globālajā lietošanā un ir efektīvas. Var sagaidīt jaunus atklājumus, kas ļaus identificēt agrīnākās ģenētiskās un iekaisuma izmaiņas, kas notiek šūnā, tai pārejot uz pirmsvēža stadiju. Līdz ar šiem atklājumiem palielināsies iespējas izstrādāt vakcīnu, kas novērstu vēža attīstību.

Vai nemirstība vispār ir bioloģiski iespējama?

Pamatojoties uz pašreizējo biotehnoloģiju stāvokli un sasniegumiem reģeneratīvās medicīnas un šūnu pārprogrammēšanas jomā, šķiet, ka tehniski ir iespējams radīt šūnas, kurās vai nu ievērojami tiek aizkavēti novecošanās procesi, vai arī tie tiek pilnībā aizliegti (manuprāt, tas notiks tuvākajā nākotnē – tiks izslēgts "bioloģiskais pulkstenis"). Maz ticams, ka biotehnoloģijas varētu radīt nemirstību, atcelt novecošanos un nāvi dabisku iemeslu dēļ. Ja mēs runājam par bioloģisko, dabisko nemirstību – pretstatā nemirstībai pēc kāda cilvēka nāves garīgās nemirstības nozīmē –, patiesa bioloģiskā nemirstība šķiet pārāk tālu no mūsu pašreizējām zināšanām un iespējām. Mūsdienu biotehnoloģija turpina attīstīt iespējas ļaut aizstāt deģenerētos audus un apturēt novecošanās procesus, kā rezultātā dzīvība tiks pagarināta.

Kaut autors nepieder nevienai reliģijai, tomēr, viņaprāt, biotehnoloģiju attīstība neizslēdz reliģiju. Mūsdienu biotehnoloģija neaizstāj reliģiskos uzskatus lielākajā daļā reliģiju, tostarp kristietībā, jūdaismā un islāmā kopumā, jo bioloģija nespēj aizstāt ticību kā dzīvesveidu, reliģija mēdz būt ceļvedis un cerība ticīgajiem. Datortehnoloģijas nespēj aizstāt cilvēka apziņu, domas, abstrakto domāšanu, spriestspēju, apzinātu lēmumu pieņemšanu vai emocionālas izjūtas, piemēram, laimi, bēdas, cerību vai mīlestību. Zinātne spēj izskaidrot, kā lietas darbojas, bet dažkārt nespēj atbildēt uz jautājumiem – kāpēc lietas notiek.

Turklāt zinātne nepārtraukti mainās, bet ticība paliek gandrīz nemainīga tūkstošiem gadu. Bībele un citi teoloģiskie raksti ir domāti drīzāk simboliskai, nevis faktoloģiskai izpratnei. Galu galā – medicīnas literatūrā var atrast atziņu, ka ticība ir būtiska cilvēka dzīves sastāvdaļa, vairāki pētījumi ir pierādījuši, ka hospitalizētiem pacientiem, kurus uztur reliģiska pārliecība, ir labāka prognoze nekā tiem, kuri netic nekam transcendentālam.

Prese, masu mediji un sociālie tīkli ārpus konteksta mēdz paplašināt informāciju par zinātniskiem pētījumiem ilgmūžības un nemirstības meklējumos, līdz ar to veidojas priekšstats par medicīnas un jaunu tehnoloģiju sasniegumu pieejamību.

Ārsts ikdienā novērš slimības, samazina simptomus un mēģina izārstēt slimības. Tajā pašā laikā mūsdienu medicīnas zinātne apvienojumā ar tehnoloģiju sasniegumiem un reģeneratīvo medicīnu ir virzīta uz dzīves ilguma pagarināšanu un optimālu dzīves kvalitāti.

No ārsta viedokļa raugoties – pašlaik daudzsološie sasniegumi zinātnē un tehnoloģijās reti kad ir pielietojami praktiskajā medicīnā. Zinātne arvien tālāk atraujas no ikdienas prakses. Ierindas ģimenes ārstam nav lielas atšķirības no tā, vai pacientam ir noteikts genotips vai nav. Pat tad, ja ārsts no šīs gēnu analīzes zinās, ka konkrētajam pacientam ir liela varbūtība saslimt ar aptaukošanos un hiperholesterinēmiju, viņš, gluži kā visiem citiem pacientiem, ieteiks vairāk kustību, mazāk apēstu kaloriju, sekot līdzi asinsspiedienam un holesterīna skaitļiem.

Jo vairāk mēs zināsim un apkoposim zināšanas ar datorjaudu, jo mazāk sapratīsim, ko ar šīm zināšanām iesākt: diagnosticēsim smalku slimību vai retu vīrusu, bet ārstēsim ar gultas režīmu un papildu šķidruma uzņemšanu; vai arī – genotipēsim visus planētas iedzīvotājus, prasīsim katram atļauju informācijas apstrādei, bet 99,9% šīs informācijas nespēsim izmantot.

Pacienti ar metastātisku vēzi vai sirds mazspēju pēdējā stadijā mirst, un ārstam nākas atzīt, ka viņš nespēj novērst sava pacienta nāvi. Ārstam ir pienākums turpināt sniegt maksimālu aprūpi un vienlaikus apsvērt veltīgu aprūpi beigu stadijas slimību gadījumos, būt reālistam attiecībā uz pacientu vai viņa ģimenes locekļu cerībām. Medicīna mūsdienās ir paredzēta, lai mazinātu simptomus un sāpes, atjaunotu funkcijas, dažkārt novērstu nāvi un pagarinātu dzīvi. Tomēr medicīnai ir nozīmīgi ierobežojumi noteiktos stāvokļos, kad medicīniskā terapija var piedāvāt tikai atsevišķus komforta pasākumus mūža nobeigumā.

Fiziskais ķermenis ir tas, kas agri vai vēlu mūsu dzīves laikā saskaras ar slimībām – vai nu deģeneratīvu (ar vecumu saistītu) procesu rezultātā, kas izraisa hroniskas slimības, vai infekciju, traumu vai šūnu mutāciju rezultātā, kas izraisa ļaundabīgus audzējus (tiesa, arī vēzis zināmā mērā ir saistīts ar vecumu). Meklējumi pēc miesas nemirstības ir tikpat veci kā cilvēce, tie izriet no mūsu nesapratnes par mūsu eksistences idejām un iemesliem, novērotās nāves pieredzes, bailēm no nāves un nežēlīgās priekšnojautas par mūsu eksistences absolūtu izbeigšanos pēc tās.

Šķiet, šodien priekšplānā atrodas jautājums par to, vai cilvēce spēj pārprogrammēt šūnas uz embrionālo stadiju, kurā vecums ir tikai skaitlis, un reģenerācija varētu būt iespējamā atbilde uz visām slimībām, kas jebkad pieredzētas šīs planētas dzīvē.

Autora viedoklis: centieni sasniegt ilgmūžību gan ar zinātnes, gan tehnoloģiju palīdzību var pārvērsties arī par jaunu reliģijas formu, bet iespēja sasniegt ilgmūžību (vairāk par 120 gadiem) tuvāko trīsdesmit gadu laikā ir nereāla.

Nākotnes medicīna meklējama medicīnas studentu un rezidentu apmācībā

Bila Klintona ASV valdības izglītības sekretārs Ričards Railijs (Richard Riley) medicīnas studentu sagatavošanu aprakstīja šādiem vārdiem: "Mēs pašlaik gatavojam studentus darbiem, kas vēl nepastāv, izmantojot tehnoloģijas, kas vēl nav izgudrotas, lai risinātu problēmas, kuras mēs vēl nezinām."

Medicīnā vairāk nekā jebkurā citā nozarē nozīmīgas ir ne tikai skolotāja un skolnieka attiecības, paaudžu pārmantojamība, bet arī nepārtraukta zināšanu atjaunināšana, kā arī – modernu diagnostikas un ārstniecības metožu apgūšana. Jaunas tehnoloģijas ienāk nepārtraukti, piemēram, radiologiem nepārtraukti tiek piedāvātas jaunas programmatūras datortomogrāfijai vai magnētiskās rezonanses izmeklējumiem. Un šo jauno programmatūru kā pilnīgu jaunumu spiests apgūt gan pieredzējis seniors, gan rezidents. Ja mēs redzam, ka vadlīnijās ieteicamie medikamenti gandrīz pilnībā nomainās 15–20 gadu laikā, tad jaunās vadlīnijas spiests lasīt un ievērot gan vecais, gan jaunais ārsts. Tikai tam jaunajam ārstam jāsaprot, ka viņa dzīvē paradigmas mainīsies vēl biežāk nekā viņa skolotājam, bet darba mūžs būs garāks, tātad vēl vairāk paradigmu maiņu. Tieši šādā kontekstā ir mērķtiecīgi atgriezties pie pamatiem – jau pieminētā Hipokrāta (kaut viņam "pierakstītie" ētikas dokumenti tapuši dažādos laikos – laikposmā starp V un III gs. p.m.ē., un jādomā, tos radījuši dažādi autori).

Hipokrāta zvērests jeb ētikas likums ir nozīmīgākais medicīniskais un ētiskais mantojums, kura principi joprojām ir aktuāli – godāt un cienīt savus medicīnas skolotājus ("savu skolotāju šajā mākslā turēt vienlīdzīgu ar saviem vecākiem"), aizliegt praktizēt eitanāziju ("es nevienam nedošu indi, ja man to lūgs, nedz arī ieteikšu šādu rīcību") un ievērot medicīniskās izmeklēšanas konfidencialitāti ("visu, ko es redzēšu vai dzirdēšu savas profesijas laikā, kā arī ārpus savas profesijas saskarsmē ar citiem cilvēkiem, es to visu uzskatīšu par svētu noslēpumu") – tie visi ir arī mūsdienu medicīnas ētiskie principi. Mūsdienu Rietumu medicīna, kas balstās uz izmaksu efektivitāti, valsts vai privātās veselības apdrošināšanas sistēmām un ierobežotiem finanšu resursiem, nevar izvairīties no medicīnas filozofijas nozīmes ārstu praksē, un tā nosaka, ka stabilas zinātniskās zināšanas ir efektīvas medicīnas praktizēšanas priekšnoteikums, uz pierādījumiem balstītas medicīnas pamatā ir medicīnas filozofija. Medicīnas praksē ir daudz medicīnisko zināšanu, kas ir būtiskas, tomēr svarīgāk ir šīs zināšanas interpretēt un piemērot. Uz pierādījumiem balstītas medicīnas praktizēšana ir gan praktisks, gan filozofisks lēmums. Medicīna nav tikai zinātne, bet gan zinātnes un mākslas apvienojums, un to kopīgais mērķis ir atvieglot cilvēku ciešanas. Bez šaubām, medicīniskajā izglītībā būtu iespējami daudz jāiekļauj medicīnas filozofijas mācība, kas būtu jābalsta uz ārsta un pacienta attiecībām.

Ārsta un pacienta attiecību galvenie principi nav mainījušies un diez vai mainīsies tuvākajos trīsdesmit gados. Pozitīva ārsta un pacienta saikne, kas balstīta uz savstarpēju uzticēšanos, ir un būs pozitīva un nozīmīga pacienta ārstēšanas rezultātu ziņā un allaž būs laba arī ārstiem. To nosaka ārsta profesionālā brīvība jeb autonomija.

Ārsta autonomija un/vai profesionālā brīvība ir neatņemami saistīta ar ētiku, empātiju un deontoloģiju. Tam visam kopumā ir nozīmīgs priekšnoteikums – augsta izglītotība, inteliģence, godprātība, drosme un citi paša ārsta tikumi. Mākslīgais intelekts ienāks arī ārstu pēcdiploma apmācībā un profesionālajā vērtēšanā (Latvijas variantā – sertifikācijā), kas centīsies ārsta darbu vērtēt ne tikai pēc apmeklēto konferenču un nolasīto/noklausīto lekciju skaita, bet arī pēc šiem – izglītotības, empātijas, drosmes un godprātības – kritērijiem.

XXI gadsimta sākuma gadu problēma ir tā, ka daudzajiem biomedicīnas sasniegumiem, ko ir radījusi zinātnieku kopiena, privātais kapitāls (pelnošie uzņēmumi) piesaistās tikai tādā gadījumā, ja pētījums var radīt lielu peļņu. Tas atstāj daudz nepilnību, bet arī iespēju attiecībā uz jaunu ārstniecības metožu izstrādi.

Pasaules ekonomikai ir nepieciešama paradigmas maiņa – lai zāles vairs nebūtu ienesīgas tirgus preces, bet gan globālas sabiedrības veselības preces, kas pieejamas visiem, kam tās nepieciešamas. Lai to sasniegtu, būs nepieciešams, lai zinātnieki pārsniegtu savu pētnieku lomu un aktīvi iesaistītos pētniecības un izstrādes politikas reformā, kas noteiktu, ka veselības pētniecība jāveic sabiedrības interesēs un jānodrošina, ka viņu darba rezultāti dod labumu daudz lielākam skaitam cilvēku. Zinātnieki var uzņemties vadošo lomu sabiedrības interesēs, virzot inovācijas veselības jomā, īstenojot atklātu zinātnisko sadarbību un izmēģinot bezpeļņas pētniecības un attīstības stratēģijas, kas pozitīvi ietekmētu cilvēku dzīvi visā pasaulē.

Rakstīt par nākotni vienmēr ir saistoši. Pirmā diena no šīs nākotnes jau ir šodiena (kad autors uzrakstījis šo rakstu vai godātais lasītājs to izlasījis līdz galam), un visi uzstādījumi par nākotnes medicīnu, medicīnas izglītību un ētiku patiesībā attiecas uz šodienu. Prognozēt nākotni nozīmē precīzākus zināšanu ceļus iet šodien.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

2021. gadā veselības jomā valstij atradās 1,897 miljardi eiro, šogad – tikai 1,505 miljardi, nākamgad vēl nedaudz mazāk

FotoBiju jau krustu šķērsu lūdzies dažādu partiju politiķiem uzrādīt, ko viņi sarakstījuši valdības deklarācijā par veselību un medicīnu, bet tie izlikās kurli esam vai vismaz paši teicās neredzējuši šādu sadaļu  deklarācijā. 
Lasīt visu...

21

Ierobežot medības nacionālajos parkos!

FotoĶemeru Nacionālais parks ir otrais Latvijā dibinātais (1997. gadā) nacionālais parks, kas no sava vecākā brāļa – Gaujas Nacionālā parka – atšķiras ar lielāku dzīvās dabas daudzveidību. Dažādiem dzīvniekiem un augiem te ir piemērotākas dzīvotnes lielā meža masīvā, purvos, ezeros un dabīgos zālājos.
Lasīt visu...

21

Mūsdienu feodālisms

FotoPie mums var atrast paralēles ar feodālo iekārtu ar visu tās tiesībatšķirīgo kontingentu - feodāļus, viņu algotņus un pārējos iedzīvotājus, kas sadalās pa slāņiem (kastām) šī vārda nu jau pat tiesiskajā nozīmē, jautājums - kas tad ir Demokrātija? Viens likums, viena taisnība visiem? Un kas tad no tā, kas de iure pieder tautai, ir tas ko tā de facto pārvalda?
Lasīt visu...

21

Indivīda rīcība un „valsts stāvoklis”

FotoIndivīdam ir jānodala lēmumi par savu dzīvi no “valsts stāvokļa”. Savā personīgajā dzīvē ir jārīkojas tā, it kā valstī nekas pašam par labu nemainīsies. Runājot par konkrētu indivīdu ar vārdu un uzvārdu, valstij nav tieša uzdevuma nodrošināt viņam vēlamu dzīvesveidu, nodarbošanos vai jebkādus citus vēlamus apstākļus.
Lasīt visu...

3

Kamēr slimnīcas valdes priekšsēdētājs saņem 8500 eiro mēnesī, negausīgie ārsti prasa 7500!

FotoVakar Latvijas Televīzijas raidījumā “Panorāma” tika parādīts korespondentes Zandas Ozolas-Balodes sižets “Onkoloģijas centrā darbu gatavi pamest trīs vadošie LOR ārsti; apdraudēta nodaļas pastāvēšana”, kurā neobjektīvi un nepilnīgi atainota situācija saistībā par trīs stacionāra “Latvijas Onkoloģijas centrs” LOR ārstu iesniegtajiem atlūgumiem un to iesniegšanas patiesajiem iemesliem. Pēc sižeta noskatīšanās rodas priekšstats, ka runa ir vien par pāris simtiem eiro algas pielikumu un ilgstošu atpalicību apgādē ar jaunākajām medicīnas tehnoloģijām un instrumentiem. Tas neatbilst patiesībai!
Lasīt visu...

10

Latvija nekad nebūs bagāta, ja...

FotoPie mums šovakar ir divas spāņu ģimenes ar bērniem. Parasts vakars ar bērnu spēlēm, ēst gatavošanu un sarunām. Mums viss sanāks, mēs integrēsimies. Un tad sapratu, ka man šis jāpasaka. Latvija nekad nebūs bagāta, ja Latvijā tiks ienīsti cilvēki.
Lasīt visu...

21

Ausīs arī mūsu saule

FotoMotoklubs „Dieva suņi” 20. novembrī savā Twitter kontā publicēja tvītu ”Tā saucamais “urā patriotisms” ir pretīgs ar to, ka viņš balstās un mītiem, puspatiesībām un meliem, kas ļoti kropļo cilvēkiem realitātes apziņu. “Latvieši ir stipra tauta”, ar ko stipra? Ar to, ka okupekļus jauc 2022.g.,nevis 1991.g., vai 2014.g.(Krimas aneksija). Stipra?”. Tvīta saturs noteikti kādā radīja aizvainojumu un pārdomas. Vai abus.
Lasīt visu...

21

Ekonomikas ministrei un valdības vadītājam jāuzņemas politiska atbildība par situāciju enerģētikā

FotoValdības rīcība sakarā ar AS "Sadales tīkli" regulatoram iesniegto jauno tarifu projektu ir bezatbildīga, un publiskie paziņojumi atgādina zināmo manipulācijas metodi par "labo policistu" un "slikto policistu".
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Lūk, cik enerģiski mēs skaldām matus

Biedrība “Latvijas Mediju ētikas padome” (LMĒP), kas apvieno 44 mediju asociācijas un individuālus medijus, triju gadu laikā ir sniegusi atbildes...

Foto

Apbrīnoju Pučes profesionalitāti, ar kādu viņš atmasko Raini

Armands Puče „Ar baltiem cimdiem”. Izcils eksemplārs. Apbrīnoju Pučes profesionalitāti, ar kādu viņš atmasko Raini. Klauzula viena -...

Foto

Sports visa mūža garumā ir veselības pamats

Laika sprīdis, kad politiķi cenšas izveidot valdību, ir vienīgā iespēja viņiem iedvest, ka valsts nav sadalāma 15 nozaru klucīšos...

Foto

"Sadales tīkla" tarifu celšana kā slēpts nodoklis graus iedzīvotāju un uzņēmēju maksātspēju

Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcijas deputāti aicina nepieļaut krasu elektroenerģijas pārvades tarifa...

Foto

Džeks, kurš pieliek mūli kā mērkaķis, ir patriots?

Labrīt. “Patriotu nedēļa” ar citas valsts karodziņiem Lāčplēša dienā un citu valstu tankiem 18. novembrī krastmalā ir galā,...

Foto

Paziņojums par enerģētisko situāciju valstī

Neraugoties uz veiktajiem pasākumiem, lai kompensētu apkures un elektroenerģijas izmaksas mājsaimniecībām, par oktobri saņemtie rēķini, salīdzinot ar iepriekšējo apkures sezonu, ir...

Foto

Par cilvēka nemirstību, kas ir medicīnas nesasniedzamais mērķis

Laika ass ir nežēlīga nākotnes pāreja pagātnē. Cilvēks alkst uzzināt nākotni, parasti viņš interesējas par nākotni savas prognozējamās...

Foto

Prātojums par diagonālēm

Pagājusī nedēļa uzrādīja zināmu bremzēšanos valdības veidošanas gaitā. Lai arī premjerkandidātam pagaidām nav Satversmes 56. panta kārtībā izsniegta aicinājuma uz Ministru kabineta sastādīšanu, uzvedās...

Foto

Prezidenta uzdevums ir izvirzīt premjera amata kandidātu, nevis norādīt partijām, ko tām darīt

Valdības veidošanas sarunas nevedas. “Jaunās vienotības” valdes priekšsēdētājs Krišjānis Kariņš par šo procesu...

Foto

Noticiet man - es tagad lasu Satversmi kā pilsonis

Valsts ir nācijas mājas, bet tās pamatlikums Latvijai – Satversme – ietver nācijas kopdzīves būtiskākos noteikumus, balstītus kopīgās vērtībās,...

Foto

Prezidents Egils ir jocīgs un galīgi neciena ģimenes vērtības un tradīcijas

Kad tad atkal ir noticis. Un ar Egilu un viņa kanceleju notiek. Čalis ar savu...

Foto

Valsts ir slikta, cilvēki ir slikti, pensionāri ir slikti, vēlētāji ir slikti, Lāčplēša diena ir slikta, es gan esmu lielisks

Šis būs personisks ieraksts. Un neapvainojieties....