Par "Rail Baltica" nākotni varam būt droši. Naudas apgūšanas speciālistu Latvijā netrūkst

Nu, ko? Kas mums paliek sausajā atlikumā, no visām tām skaistajām animācijas bildītēm, kurās vairākās sliežu līnijās pārvietojas modernie plūdlīniju ātrvilcieni? Viens sliežu ceļš (kā tagad uz Liepāju) cauri valstij no ziemeļiem un dienvidiem caur Salaspili, pa kuru dažas reizes diennaktī aiztrauks kluss, vientuļš vilciens no Tallinas uz Kauņu un atpakaļ.

Viss tas prieks maksās tikai kādus 20+ miljardus eiro (kādas būs projekta beigu izmaksas, neviens nevar pateikt, bet diez vai mazāk). Tas nozīmē, ka Latvijas daļa būs aptuveni 6-7 miljardi (iesākumā). Tā kā 85% sedz ES, tad tik traki nemaz nesanāk. Nieka miljards.

Droši vien zaudējumus nesoši izdevumi turpināsies arī pēc projekta pabeigšanas, jo diez vai ekspluatācijas izmaksas izdosies nosegt ar pārvadājumu ieņēmumiem. Citiem vārdiem, “Rail Baltica” būs padārga rotaļlieta. Taču tāpēc nevajadzētu krist panikā vai, vēl trakāk, bezspēcīgās dusmās kratīt dūres pret valdību un projekta organizētājiem.

Pirmkārt, rotaļlietām ir milzīga nozīme cilvēces attīstībā. Jo bagātāka sabiedrība, jo dārgākas rotaļlietas. Nevar taču mūsdienu rotaļlietas salīdzināt tām nabaga spēļmantiņām, ar kādām bērni spēlējās kādreiz. Līdz ar to arī tādu pieaugušo rotaļlietu (vai spēļu) kā, teiksim, “zaļais kurss” izmaksas nav pat salīdzināmas ar mūsu mazo rotaļu vilcieniņu par “desmit kapeikām”.

Otrkārt, atļaušos būt pat tik optimistisks, ka pieļauju: kādreiz, ap 2040. gadu šis projekts varētu būt pietiekami attīstījies, pielāgojies situācijai un varbūt pat sākt dot kādu pozitīvu ekonomisko efektu. Nav teikts, ka tā būs, bet varbūtība ir lielāka par nulli. Tā ka jācenšas ikvienā lietā saskatīt labo, skaisto.

Kas tur beigās sanāks, neviens nezina

Tomēr jebkurā gadījumā “Rail Baltica” ir un vēl ilgi būs projekts ar visai šaubīgu ekonomisko lietderību. Stāsti par tā militāro nozīmi, manuprāt, arī ir stipri pārspīlēti, jo par projektā ieguldīto naudu Baltijas telpu varētu nobruņot tā, ka nekādam Putinam uz šo pusi pat skatīties negribētos. Cita lieta, ka šādiem nolūkiem neviena ES nedotu nekādus miljardus. Arī tagad, dalot ES naudu, militārie aspekti tiek pieminēti labākajā gadījumā tikai garāmejot. Kā papildu arguments, nevis kā pamata arguments.

Šobrīd, kad eiforijas burvju plīvurs ir kritis un gandrīz visi apjautuši reālo situāciju, rodas jautājums - ko darīt tālāk? Varianti ir tikai divi: vai nu projektu slēgt (iekonservēt), vai turpināt. Lai labāk saprastu, ko izvēlēties, vispirms jāsaprot projekta sākotnējā jēga. Jau no paša sākuma tā ekonomiskā lietderība nebija prioritāra. Tas bija un joprojām ir tīri politisks (tagad arī militārs) projekts. Var pat teikt - solidārs projekts. Visā ES nemitīgi tiek realizēti daudzi un dažādi mega projekti (to ekonomiskais izdevīgums ir otršķirīgs), un pēc taisnīgas sadales principa kaut kas bija jāatvēl arī Baltijas reģionam.

Kad raugāmies uz līdzīgiem projektiem, tad nekad nevajadzētu aizmirst projektekonomikas “tēva”, Kolumbijas universitātes profesora Džeimsa Rona Scilarda nemirstīgo citātu: “Ja jūs cilvēkiem uzreiz pateiksiet, kā projekts patiesi beigsies, tad nevienu nepārliecināsiet un naudu nedabūsiet. Bet, ja drusku pamānīsieties, tad būs gan entuziasms, gan nauda. Tiesa, kāds jutīsies piekrāpts.”

Šī vienkāršā, bet ļoti precīzā atziņa vienmēr jāpatur prātā, kad vērtējam kādu projektu. Šo atziņu varētu papildināt ar domu, ka, tāda mēroga projektu uzsākot, neviens patiesībā nemaz nezina, kā tas beigsies. Vēl jo vairāk tāpēc, ka projektekonomikā galvenais ir pats process (naudas apguve), nevis tā rezultāts.

Dusmas par pieviltajām cerībām

Kad pirms gandrīz divdesmit gadiem toreizējais ES transporta lietu komisārs Sīmss Kallass sāka bīdīt “Rail Baltica” dzelzceļa projektu, tad viņš tikai aptuveni apjauta, pie kā tas novedīs un kā projekts izskatīsies beigu posmā. Tajā pašā laikā 85% ES finansējums solīja lielu ekonomisko pienesumu kaut vai projektēšanas un būvniecības gaitā.

Visus šos nu jau padsmit gadus notika sīka (vai varbūt arī ne tik sīka) mānīšanās, kas ļāva piesaistīt gan ES naudu, gan budžeta līdzfinansējumu. Daudzi labi nopelnīja. Tiesa, kā pieminētā citāta beigu daļā teikts: kāds jutīsies piekrāpts. Turklāt ne tik daudz par iztērētajiem miljardiem (tos neviens nevar uztvert kā reālu naudu, vienīgi kā tīru abstrakciju), bet gan par pieviltajām cerībām.

Iztēlē redzējām animācijas sapņu bildi, bet realitātē vientuļas sliedes kaut kur mazapdzīvotā nekurienē. Komplektā ar tām pašām vecā platuma sliedēm uz lidostu (caur jau esošo Imantas dzelzceļa pieturu), jaunu Rīgas centrālās dzelzceļa stacijas ēku par 300 miljoniem eiro un pusuzbūvētu neesoša dzelzceļa tilta balstu blakus jau esošajam tiltam. Tieši pretī vienam tādam pašam otrpus tiltam, kas saglabājies vēl no cara laikiem.

Dusmoties, lamāt valdību, iepriekšējos un tagadējos projekta vadītājus, bez šaubām, var un vajag, bet tas tā, tikai emocionālam līdzsvaram. Ko darīt konstruktīvi? Jēgpilni? Turpināt darīt to, ko paredz projektekonomikas darbības pamatprincipi, un nemeklēt tajos to, kas tur nekad nav bijis.

Proti, nevajag šajā projektā meklēt kādu klasiskās ekonomikas izdevīgumu vai lietderīgumu. Tā tur nav un nebūs. Toties ir tas, kas projektekonomikā svarīgākais - piešķirtā nauda. Kura jāapgūst. Tik vien tā darba: visu labi uzrakstīt un apgūt piešķirto naudu. Neticu, ka Latvijā būtu liels šīs nozares speciālistu trūkums. Tā ka par “Rail Baltica” projekta nākotni varam būt droši. Tas nepazudīs.

P.S. Kolumbijas universitātes profesora, projektekonomikas “tēva” Džeimsa Rona Scilarda tēlu izdomāju mākslinieciskam krāšņumam. Tas nav reāls cilvēks, tāpat kā viņa “slavenais” citāts.

Novērtē šo rakstu: