Iesaki rakstu:

Man vajag atteikties no Triju Zvaigžņu ordeņa, citādi es nespÄ“šu bÅ«t objektÄ«vs pret valsts prezidentu. Tāds vÄ“stÄ«jums šad un tad parādās manā lentÄ“ sociālajos tÄ«klos. Pirms pāris gadiem Ordeņa kapituls nolÄ“ma piešÄ·irt augstāko valsts apbalvojumu mediju cunftes pārstāvjiem, izvÄ“loties pa diviem žurnālistiem no dažādu jomu plašsaziņas lÄ«dzekļiem. Es biju viens no tiem. Toreiz neviens no mums neatteicās. Vai vajadzÄ“ja?

Jautājums ir vietā. Tagad, kad vairāki novÄ“rtÄ“tie ir atteikušies no saviem apbalvojumiem, viņu vÄ“stÄ«jums, neapšaubāmi, ir pievÄ“rsis sabiedrÄ«bas uzmanÄ«bu. Daudzi to ir novÄ“rtÄ“juši vairāk nekā sākotnÄ“ji paredzÄ“to atzinÄ«bu. Noteikti ir vÄ“rts reizÄ“m pateikt "nÄ“". Bet kas gan bÅ«tu tas vÄ“stÄ«jums, ko es pasacÄ«tu, ja paziņotu, ka atsakos no piešÄ·irtā ordeņa?

Es jau tagad dzirdu, kā kādi saka: vai tu tiešÄm nesaproti? Pieņemot ordeni no valsts varas, tu vairs nevari bÅ«t objektÄ«vs pret devÄ“ju! Tu taču bÅ«si Egilam Levitam mūžīgi pateicÄ«gs! Tev vairs nevarÄ“s uzticÄ“ties! Kā gan tu varÄ“si bÅ«t kritisks pret viņu, ja viņš tevi ir šÄdi uzpircis?!

To dzirdot, es patiesi priecājos par jautājumu un diskusijas bÅ«tÄ«bu. Es ar lielāko gandarÄ«jumu atteiktos no jebkuras atzinÄ«bas un apbalvojuma (jāpiebilst, ka man mājās ir dažādi apbalvojumi, tajā skaitā Cicerona balva, ko piešÄ·Ä«ra Latvijas Zinātņu akadÄ“mija), ja vien varÄ“tu pagriezt šo jautājumu tajā virzienā, kas patiešÄm Latvijā ir aktuāls.

Manuprāt, veselīga sabiedrība grib un spēj pateikt viens otram paldies.

Vispirms atkāpei. Es uz atzinÄ«bām un apbalvojumiem raugos samÄ“rā... nu, kā lai to labāk pasaka: nezinu, vai vārds "pieticÄ«gi" ir vietā. Manuprāt, tā ir paldies pateikšana. Tur nav nekāda cita ieguvuma. Par šiem ordeņiem vai apbalvojumiem neviens naudu nedod, ceļojumos nesÅ«ta un nekādus citus bonusus nepiešÄ·ir. Un tas ir pareizi. Kāds (šajā gadÄ«jumā Ordeņa kapituls) ir gribÄ“jis pateikt paldies par lÄ«dz šim darÄ«to, novÄ“rtÄ“jot žurnālistikas lomu Latvijā.

Manuprāt, veselÄ«ga sabiedrÄ«ba grib un spÄ“j pateikt viens otram paldies. Ir tik daudz negatÄ«vā apkārt, turklāt žurnālisti neizbÄ“gami pastāvÄ«gi dzÄ«vo negatÄ«vā informācijas laukā, tā ir mÅ«su darba sastāvdaļa. Un ir svarÄ«gi to lÄ«dzsvarot ar pozitÄ«vo. TāpÄ“c es priecājos, kad pats varu kādam pateikt paldies, un mācos uzklausÄ«t "paldies" arÄ« tad, kad to saka man (atzÄ«šos, reizÄ“m jÅ«tos neÄ“rti, bet cenšos tam tikt pāri).

Bet Latvijā žurnālistika patiešÄm saskaras ar lielu problÄ“mu. Runa ir nevis par pateicÄ«bu, bet par samaksu. Es nevaru spriest par komercmedijos strādājošajiem, lai par saviem Ä“tiskajiem izaicinājumiem viņi runā paši. Taču es strādāju sabiedriskajā medijā, un, ja nu ir kāds patiešÄm Ä“tiskas dabas izaicinājums, tā ir mana alga. Tā gan ir atkarÄ«ga no politiÄ·u labvÄ“lÄ«bas. Viņi katru gadu lemj, vai un cik man maksāt. Un par to diemžēl mÄ“s runājam pārāk maz.

Es sabiedriskajos medijos strādāju jau vairāk nekā 30 gadus. Ienācu Latvijas Radio laikā, kad tas pārgāja no valsts uz sabiedriskā medija pārvaldÄ«bas principiem. Toreiz visu pārÄ“jo izdevās atrisināt, bet finansÄ“juma avotu ne. Atceros, 90. gados sacÄ«ja, ka tas ir pārejas posms – Latvija ir nabadzÄ«ga, tikko atguvusi neatkarÄ«bu, pamazām visu atrisināsim. Taču laiks gāja, pamazām visu piemirsa. Pirmo reizi asāk to izjutu pirms gadiem septiņiem, kad Eiropā sākās migrācijas krÄ«ze.

Taču pandÄ“mijas laikā tas jau kļuva ļoti aktuāli. Ne tikai parasto klausÄ«tāju, pat neapmierināto opozÄ«cijas politiÄ·u mutÄ“ populārs kļuva vecais apzÄ«mÄ“jums – valsts radio. Ar ļoti skaidru vÄ“stÄ«jumu aicinot mÅ«s neklausÄ«ties vai neuzticÄ“ties mÅ«su darbam – jo mÄ“s taču strādājam valdošÄs koalÄ«cijas labā! Kas maksā, tas pasÅ«ta mÅ«ziku! Un visi tie, kam tas ir izdevÄ«gi vai kam mÄ“s esam uzkāpuši uz varžacÄ«m, šo vÄ“stÄ«jumu aktÄ«vi popularizÄ“ja. Ko es esmu varÄ“jis iebilst?

90. gadu otrajā pusÄ“ man nācās aiziet no darba Latvijas TV, jo mans priekšnieks nespÄ“ja (vai negribÄ“ja) stāvÄ“t pretÄ« politiskajam spiedienam. Labi atceros tās sajÅ«tas, kad viņš ienāca montāžas telpā un teica: steidzami jāmaina ieraksts, jo man ir pavÄ“le no šÄ«s dienas neļaut Tomsonam iziet Ä“terā.

Protams, ka es iebilstu. Nav tā, ka Latvijā nebÅ«tu izveidots amortizācijas slānis, kas pasargā žurnālistus no tiešas politiskas iejaukšanās. Taču šobrÄ«d tas lielā mÄ“rā ir atkarÄ«gs no cilvÄ“kiem, kas šo slāni sargā. To ir viegli noārdÄ«t. Pietiek vienā (politiÄ·u) vai otrā (mediju pārvaldÄ«bas) pusÄ“ nonākt ieinteresÄ“tiem cilvÄ“kiem, lai viss mainÄ«tos. Esmu to jau piedzÄ«vojis. 90. gadu otrajā pusÄ“ man nācās aiziet no darba Latvijas TV, jo mans priekšnieks nespÄ“ja (vai negribÄ“ja) stāvÄ“t pretÄ« politiskajam spiedienam. Labi atceros tās sajÅ«tas, kad viņš ienāca montāžas telpā un teica: steidzami jāmaina ieraksts, jo man ir pavÄ“le no šÄ«s dienas neļaut Tomsonam iziet Ä“terā. Es tikai nojaušu, kas aiz tā visa stāvÄ“ja, bet aizkulises nekad neuzzināju.

ŠobrÄ«d politiÄ·i nespÄ“j ietekmÄ“t žurnālistu darbu. TiešÄ veidā (vismaz attiecÄ«bā uz mani) viņi to pat necenšas darÄ«t. Taču tas nenozÄ«mÄ“, ka situācija nevar mainÄ«ties. Interesanti, ka tie paši politiÄ·i, kas, opozÄ«cijā esot, ir dÄ“vÄ“juši mÅ«s par valsts radio un televÄ«ziju, apsÅ«dzot valdošÄs koalÄ«cijas apkalpošanā, paši, nonākot pie varas, maina savu retoriku. Jo, esot pie varas, pašreizÄ“jā kārtÄ«ba ir izdevÄ«ga un saprotama. Pat ja viņiem nav vÄ“lmes ietekmÄ“t žurnālistu darbu, viņi neredz nepieciešamÄ«bu ko mainÄ«t lÄ«dzšinÄ“jā radio un televÄ«zijas finansÄ“šanas modelÄ«. Tas šÄ·iet pārāk riskanti. Vairums nesaprot, kāpÄ“c daudzās rietumvalstÄ«s ir izveidots neatkarÄ«gs sabiedrisko mediju finansÄ“šanas modelis, kurš nav atkarÄ«gs no ikgadÄ“jās politiskās lemšanas par budžetu. Mums taču viss darbojas! KāpÄ“c mainÄ«t to, kas pašiem šÄ·iet labs?

Jā, šobrÄ«d amortizācijas siets ir tāds, ka es ar partiju politiskajām vÄ“lmÄ“m varu nerÄ“Ä·ināties, bet nav nekādu garantiju, kas notiks jau pÄ“c gada.

Kad publiskajā telpā parādÄ«jās diskusijas par to, vai man vajadzÄ“ja pieņemt Triju Zvaigžņu ordeni, es kaut kādā mÄ“rā par to priecājos. Tas nozÄ«mÄ“, ka cilvÄ“kiem rÅ«p žurnālistu darbs un viņu Ä“tika. Ja neinteresÄ“tu, viņi par to nerunātu. Tikai tā nav diskusija par patiešÄm bÅ«tisko. Kas gan mÅ«s, žurnālistus, var padarÄ«t atkarÄ«gus – tie, kas vienreiz dzÄ«vÄ“ pasaka paldies, vai tie, kas katru gadu lemj, cik daudz samaksāt par darbu? Jā, šobrÄ«d amortizācijas siets ir tāds, ka es ar partiju politiskajām vÄ“lmÄ“m varu nerÄ“Ä·ināties, bet nav nekādu garantiju, kas notiks jau pÄ“c gada.

Pašlaik politiskajā dienaskārtÄ«bā ir nonācis jautājums par Latvijas Radio un Latvijas TV apvienošanu. Es pret šo procesu izturos, cik nu iespÄ“jams, neitrāli. Jebkura reorganizācija dod gan ieguvumus, gan riskus. Ja 1998. gadā nebÅ«tu divu atsevišÄ·u sabiedrisko mediju, es nezinu, kur es šobrÄ«d strādātu. Toreiz man bija iespÄ“ja atgriezties radio. Ja mÄ“s uzņemamies risku apvienot divus medijus vienā, tad ārkārtÄ«gi svarÄ«gi ir likvidÄ“t jebkādas sviras, kā politiÄ·i varÄ“tu ietekmÄ“t šo mediju. IkgadÄ“jā politiÄ·u lemšana par medija budžetu ir šÄda svira. Tuvākajos mÄ“nešos Ä«pašÄ darba grupā spriedÄ«s par apvienota medija finansÄ“šanas modeli. Šis ir Ä«stais brÄ«dis saprast, kāpÄ“c tik daudzās demokrātiskajās Eiropas valstÄ«s sabiedrisko mediju finanses nav atkarÄ«gas no ikgadÄ“jiem politiÄ·u lÄ“mumiem.

Tas ir jautājums arÄ« par sabiedrÄ«bas uzticÄ«bu. Protams, uzticÄ“šanās ir atkarÄ«ga no daudz un dažādiem faktoriem. ArÄ« žurnālistiem ir svarÄ«gi bÅ«t paškritiskiem. TomÄ“r arguments par mÅ«su algām ir bÅ«tisks. Ja mÄ“s spÄ“sim to atrisināt, tad varam diskutÄ“t par pateicÄ«bas izteikšanu jeb apbalvojumiem. Kā jau minÄ“ju, ar prieku atteikšos no jebkura sava darba novÄ“rtÄ“juma, lai tikai vairotu uzticÄ“šanos profesionālai, brÄ«vai un neatkarÄ«gai žurnālistikai.