Pandēmijas laiks saduļķojis mūsu kopīgo publisko sarunas telpu ar naidpilnām putām
Egils Levits, valsts prezidents01.01.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Dārgie tautieši! Jauno gadu mēs vienmēr gaidām ar cerību, ka tas būs labāks, veiksmīgāks vai – vienkārši – laimīgāks. Šodien mēs visi ceram beidzot pielikt punktu pandēmijas nomāktībai un nedrošībai. Pielikt punktu laikam, kas tik ļoti ierobežojis mūsu dzīvi, kas saduļķojis mūsu kopīgo publisko sarunas telpu ar naidpilnām putām. Tomēr neviens nevar pateikt pandēmijas beigu datumu.
Bet mūsu dzīve notiek te un tagad. Un mēs esam raduši pārvarēt grūtības. Latvijas cilvēki to ir izcili pierādījuši.
Arī šai laikā mūsu uzņēmēji ir atraduši jaunus risinājumus un jaunus tirgus. Skolotāji ir apguvuši jaunas prasmes attālinātā izglītošanā. Par spīti atceltiem un pārceltiem koncertiem, izrādēm, izstādēm ir tapuši izcili kultūras notikumi, un tādi būs arī nākamajā gadā.
Tas no mums visiem ir prasījis daudz, bet arī devis jaunas zināšanas un iespējas.
Tomēr laikā, kad valsts sniedz saviem iedzīvotājiem vēsturiski vislielāko atbalstu, ir cilvēki, kuri zaudējuši darbu, uzņēmumi, kas pārtraukuši darboties, ģimenes, kuru nākotnes plāni ir sagrauti.
Tādēļ es aicinu valsti un pašvaldības būt redzīgākām, jo cilvēka dzīvi nevar ietilpināt birokrātiskās tabulās. Atbalsts ir jāsniedz ikvienam, kura dzīves pamatus ir saļodzījusi pandēmija.
Arī sabiedriskās organizācijas un brīvprātīgie ir nesavtīgi devušies palīgā tiem, kuri nonākuši grūtības.
Mūsu visu vārdā saku jums paldies!
Pandēmija, globalizācija, skarbi vēji starptautiskajās attiecībās – tas viss prasa no mums spēju ātri un racionāli reaģēt, nenovirzoties no sava ceļa, nepazaudējot savus mērķus.
Mēs esam attīstījuši savas spējas orientēties un rīkoties pareizi situācijās, kas kļūst arvien neparedzamākas. Spējas ar vēsu prātu strauji mainīgajos apstākļos saskatīt gan iespējas, gan briesmas. Spējas atšķirt īstenību no maldu pasaules. Izsargāties no šķietami vienkāršiem, bet aplamiem viltus risinājumiem. Dzīvot un apņēmīgi iet uz priekšu nedrošā pasaulē.
Tieši šīs spējas mums nākamajā un turpmākajos gados būs ļoti vajadzīgas.
Tas prasa nobriedušu pašapziņu un paļāvību. Gan katram cilvēkam, gan valstij kopumā. Mums jāspēj paļauties citam uz citu, vairot uzticību sabiedrībai un valstij.
Mūsu tautā ir senas tradīcijas apvienot spēkus pārbaudījumu laikos. Tā mēs radām drošību sev, savai ģimenei un valstij.
Mūs vieno Latvija un rūpes par to.
Jaunajā gadā es vēlu ikvienam Latvijā un latviešiem visā pasaulē redzīgumu, apņēmību un pašpaļāvību.
Laimīgu Jauno gadu!
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.