Pagaidām viss notiek precīzi pēc 10. maija plāna
Bens Latkovskis, Neatkarīgā31.08.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Politikā ārkārtīgi reti notiek tieši tā, kā sākotnēji plānots. Parasti kaut kas nojūk, kāds maina sākotnējos uzstādījumus, kāds nepilda solīto, kāds ar kādu saplēšas vai viļas. Šoreiz viss notiek strikti, kā šā gada 10. maijā Ārlietu ministrijas sēžu zālē runāts. Jaunā koalīcija ir tieši tā pati, kura toreiz nolēma atbalstīt “Vienotības” virzīto valsts prezidenta amata kandidātu Edgaru Rinkēviču – “Vienotība”, ZZS un “Progresīvie”.
Uzreiz nepieciešama piebilde, ka, lai arī pagaidām viss norit “pēc plāna”, vēl nav teikts, ka tā arī viss noslēgsies. Kāda ir situācija šobrīd?
Nacionālā apvienība (NA) ir it kā izslēgta no nākamās koalīcijas, kaut šī spēka pārstāvis Jānis Dombrava trešdienas “Rīta panorāmā” skaidri pateica, ka valdības veidotājas Evikas Siliņas izteikumi par NA pašas izstāšanos no sarunām neatbilst patiesībai. Tas, ka Siliņa vairs nav aicinājusi NA uz sarunām, arī pašai NA esot bijis pārsteigums, jo līdz tam apvienība paudusi gatavību piedalīties valdības veidošanā.
Politiskā loģika liek domāt, ka taisnība ir Dombravam. Tas nozīmē, ka jau sākotnēji, vēl pirms kāda formāla “Vienotības” valdes lēmuma, ir bijusi noruna turēties pie 10. maija vienošanās un veidot koalīciju ar “Progresīvajiem”, nevis NA.
Šo versiju apliecina arī “Apvienotā saraksta” (AS) runasvīri, kuri pēc sarunas ar Siliņu bija spiesti atzīt, ka viņiem piedāvāts pievienoties jau gatavam kodolam kā [trīsriteņa] ceturtajam ritenim. Līdz ar to, ja atmetam publisko retoriku, lai neteiktu - teātri, šā brīža jautājums ir: vai jaunajai valdībai būs 52 balsis plus kāds pārpirktais? Vai arī 67 balsis - ar AS kā “mazāko brāli”?
Uzrakstīju “mazāko brāli”, bet prātā sena Krievijas bandītu recidīvistu prakse, bēgot no ieslodzījuma vietām Tālajos Ziemeļos, līdzi ņemt kādu parasto ieslodzīto. Ieslodzīto nometnes tur bija vāji apsargātas, jo tūkstošiem kilometru apkārtnē neapdzīvota tundra vai taiga. Bēgt nebija kur. Aiz žoga bada nāve. Tad nu bandīti bēgot ņēma līdzi kādu naivu ieslodzīto, tā dēvēto ruksīti (kabančiku, krievu val.), kuru kritiskā brīdī nokaut un apēst. Līdzīga loma jaunajā valdībā paredzēta arī AS. Kad iestāsies kritiskais brīdis un kāds būs jāmet pār bortu, tad pa rokai būs AS.
Pati AS līdz pat pēdējam brīdim centās izkaulēt sev kādu īpašu aizsardzību (no Lemberga) un ierobežojumus ZZS. Skaidrs, ka šajā valdības veidošanas procesā AS iet visgrūtāk. Kā jau vājākajam procesa dalībniekam.
Šī politiskā spēka hroniskais vājums izriet no tā ģenēzes, kas ietverts arī tā nosaukumā: Apvienotais saraksts. Pasaules praksē nav ilgtspējīgas politiskas partijas ar tik izplūdušu, nenoteiktu nosaukumu. No citām partijām izkritušo, pa ceļmalām salasīto politisko pabiru saraksts.
Diemžēl tā tas ir, lai cik saprātīgi un normāli neliktos šajā sarakstā esošie cilvēki. Iespējams, viņiem būtu lietderīgāk domāt par tīri formālu tuvināšanos ar NA un plašāka nacionālā bloka izveidi. Īpaši situācijā, kad ZZS ir pārvirzījusies pa kreisi “Vienotības” un “Progresīvo” pavadā.
No šī sava vājuma izriet arī AS politiskās cīņas taktika. Viņi kā galveno argumentu izmanto Lembergu. AS viņš ir patiess drauds, bet ne tajā propagandas izpratnē, kur Lembergs ir zaglis, kremlins, valsts un tautas ienaidnieks. Šīs klišejas joprojām lieliski darbojas uz masām, bet ne uz to politiskās šķiras daļu, kura piedalās reālajā politikā. Šī daļa šīs klišejas uztver kā tādus dekoratīvus zobentiņus, kas draudīgi izskatās televizora ekrānā, bet kurus reālajā dzīvē var neņemt vērā.
Visi saprot, ka AS ar Lembergu ir personiskas pretišķības un spēku samērs nav Tavaram, Kučinskim & Co labvēlīgs. Tāpēc viņiem Lemberga faktors ir reāls traucēklis un drauds. Tiesa, kāpēc AS bailes no Lemberga būtu jāņem vērā arī citiem? Tā kā AS to nespēj pārliecinoši paskaidrot, tad tai pēc politiskās loģikas jāpaliek malā.
AS glābj, un uz to arī visas cerības kaut kā tomēr iekļauties valdībā, prezidenta prasība pēc plašākas vai vismaz ne mazākas koalīcijas kā iepriekšējā. Līdz ar to nemitīgi tiek pagarināts “pēdējais brīdis”, kad AS būšot jāizšķiras - iet kopā ar tiem, kuri neslēpj savu redzējumu uz AS kā galvenajiem potenciālā “grēkāža” kandidātiem, vai tomēr noraidīt šo piedāvājumu.
Lai arī Latvijā tiek pieņemts, ka mūsu partiju ideoloģijas ir tikai izkārtnes, aiz kurām darbojas ideoloģiski indiferenti politekonomiskie grupējumi, tas tikai daļēji tā ir. Lielā mērā pateicoties tam, ka ap ideoloģijām labprāt ņemas masu mediji un ideoloģiskos jautājumus daudz labprātāk apkošļā caurmēra politikas (kā izklaides, kā sporta) patērētāji. Līdz ar to ideoloģiskie apsvērumi kļūst svarīgi, nosakot partiju ikmēnešu reitingus, un it īpaši uz vēlēšanām.
Jaunā Siliņas valdība neapšaubāmi būs kreisāka nekā iepriekšējā. Iespējams, pat kreisākā visas atjaunotās Latvijas vēsturē. Īpaši, ja tā paliks 10. maija vienošanās ietvaros.
Nesaku, ka tas vērtējams negatīvi, jo viens no Latvijas atpalicības cēloņiem varētu būt politiskā svārsta principa trūkums. Šis svārsta princips, kad labējākas valdības nomaina kreisākas un otrādi, skaitās valsts attīstības kursu stabilizējošs faktors. Latvijā gadu desmitiem pie varas bijušas dažādu izkārtņu labējas valdības, kuru galvenais princips bija - naudas ir tik, cik ir. Varbūt laiks pie stūres pielaist nedaudz kreisākas ievirzes valdību?
Cits jautājums, vai šis kreisums tiks pieļauts arī ekonomikas sfērā (pirmām kārtām mazinot fiskālās pašierobežošanās žņaugus) vai arī tikai sociālās destrukcijas un antinacionālās politikas jautājumos? To redzēsim, kad sāksies reāls darbs pie valdības deklarācijas izveides un nākamā gada budžeta apspriešanas. Citiem vārdiem, drīz.
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
