Iesaki rakstu: 
Sabiedrībā ir cilvēki, kuru amata pienākums ir izstarot optimismu. Sabiedrība no viņiem gaida vienīgi optimistiskus izteikumus. Taču tam nav jābūt sentimentāli šķebīgam optimismam un mietpilsoniski izpatīkošam optimismam. Šo cilvēku optimisms nedrīkst būt pārlieku emocionāls, eksaltēti pieglaudīgs, salkani maigs, kā arī demagoģiski centrēts. Šo cilvēku optimismā ir jājūt racionalitātes, objektivitātes, pragmatisma deva. Tikai tāds optimisms spēs veikt savu funkciju, mudinot cilvēkus pret pasauli izturēties dzīvespriecīgi, ar ticību nākotnei, nemazinot pārliecību par esamības vērtību un labā uzvaru pār ļauno. Tādam optimismam, to var dēvēt par konstruktīvu optimismu, būs morāli, psiholoģiski un intelektuāli perspektīva aura, izstarojot vitāli cerīgu gaisotni.
Diemžēl sabiedrībai nākas tikties arī ar tādu optimismu, kuram ir nomācoša aura. Konstruktīvam optimismam līdzās mēdz būt dekonstruktīvs optimisms ar nelabu auru. Ne velti vārdu “aura” lieto pozitīvā nozīmē un negatīvā nozīmē. Tā, piemēram, medicīnā par auru sauc pēkšņu nemieru un satraukumu cilvēkā, kas ir histērijas lēkmes priekšsajūta. Neapšaubāmi, nomācošs optimisms tikai retos gadījumos uzjundīs cilvēkā histērijas lēkmi. Tiekoties ar nomācošu optimismu, visticamākais, cilvēkos visizplatītākā reakcija būs dusmas vai sarkasms. Tāds optimisms ir dekonstruktīvs optimisms, un tam sabiedrībā nav labvēlīga ietekme.
Amata pienākums izstarot konstruktīvu optimismu ir valsts vadītājiem, politiskajiem līderiem, ideoloģiskajiem guru. Jo valsts vadīšanā augstāks amats, jo lielāks pienākums izstarot konstruktīvu optimismu. Tā ir sena politiskā un valstiskā menedžmenta tradīcija. Šī tradīcija noteikti radās reizē ar pirmo valstisko formāciju veidošanos.
Domājams, jau pašā sākumā radās abi varianti – kostruktīvais optimisms un dekonstruktīvais optimisms. Nav grūti saprast attiecīgā varianta izvēli. Gudri valdnieki nekad necenšas optimistiski sekli un tukši par kaut ko izteikties. Gudri valdnieki izsakās lietišķi, un viņi optimismu prot apģērbt reāli pamatotā tērpā. Ap gudriem valdniekiem ir šķietams spīdošs oreols, ko arī apzīmē ar vārdu “aura”.
Pēcpadomju Latvijā konstruktīvs optimisms nav iespējams. Tas ir ļoti drūms fakts. Tas uz tautas kolektīvo apziņu un atsevišķu cilvēku individuālo apziņu noteikti atstāj ļoti graujošu ietekmi. Īpaši graujošu ietekmi tas atstāj uz sociāli domājošiem cilvēkiem. Viņiem rūp tautas dzīve un valsts nākotne. Ticība nākotnei ir viens no cilvēka eksistences fundamentālākajiem nosacījumiem. Ja cilvēkā nav optimistiskas ticības nākotnei, tad tāds cilvēks strauji degradējas un zaudē cilvēcisko seju. Savukārt tauta bez optimistiskas ticības nākotnei vairs nav tauta, bet primitīvi “tusējoša” biomasa (“kultūrnācija” ar “likteņkopību” un “valstsgribu” “jābūtības dimensijas” un “par-politikas” pretīgajā fasējumā).
Konstruktīva optimisma neiespējamības iemesls nav gari jāizskaidro. To principā jau sen zina katrs normāls cilvēks. Kriminālajā kapitālismā ar noziegumu brīvību (organizētās noziedzības juridisko leģitimitāti) optimisms ir iespējams vienīgi sakarā ar zagšanas apjoma palielināšanos, kā tas tagad ir pandēmijas laikā, kad ir radusies jauna skaista iespēja izzagt 4 miljardus.
Un vēl kas! “Kultūrnācijai” ar “likteņkopību” un “valstsgribu” “jābūtības dimensijas” un “par-politikas” pretīgajā fasējumā nemaz neinteresē konstruktīvs optimisms par tautas un valsts nākotni. Latvijā īsta valsts nekad nav bijusi pēcpadomju periodā, un tagad arī no latviešu tautas nekas liels nav palicis pāri, jo kriminālais kapitālisms nevarēja neģenerēt primitīvi “tusējošu” biomasu, kuras sociālā, morālā, nacionālā vienaldzība, idejiskais trulums un metafiziskais seklums ir redzams katram, kurš Latvijas ārēs vēl ir spējīgs Homo sapiens formātā kaut ko saredzēt, izprast un novērtēt.
Latvijā konstruktīvs optimisms nav iespējams arī kadru politikas dēļ. Latvijā nevar būt gudri un godīgi valdnieki. Tā tas ir varas visos līmeņos un ne tikai varas viszemākajos līmeņos.
Pirmkārt, kriminālajā kapitālismā pie varas tiek vienīgi šī noziedzīgā valstiskuma atzinēji, slavētāji un pilnveidotāji. Otrkārt, latvieši pie varas laiž tikai negudrus un negodīgus tipus. Jo augstāks krēsls, jo tajā sēž cilvēciski mazvērtīgāks latvietis. Tā tas ir bijis visus pēcpadomju gadus, un arī tā iemesls nav gari jāizskaidro. Tā ir latviešu valstiskā menedžmenta klasika, ko dāsni cementē tautas mentalitātes specifika.
Latvijas līdzšinējiem valdniekiem smadzenēs tomēr ir novēroti kaut kādi procesi. Visi Valsts prezidenti un premjerministri ir zinājuši par nepieciešamību “tautā sēt” optimismu. Taču neviens no viņiem nav pratis atšķirt konstruktīvu optimismu no dekonstruktīva optimisma. Visi no viņiem “tautā ir sējuši” tādu optimismu, ka kļūst neērti, neveikli, pārņem kauna sajūta sintezē ar pretīgumu. Visjaunākajā laikā (pēc 2018.gada 6.oktobra Saeimas vēlēšanām) Latvijas varas struktūrās vispār ir sācies debilitātes laikmets. Valdībai ir “583 darāmie darbi”, bet Rīgas pilī iesēdināts pusizglītots “nācijas tēvs”, kuram dzīvē vislielākā vērtība ir t.s. angļu brokastis, bet vislielākais ienaidnieks ir t.s. kontinentālās brokastis. No tām viņš vairās daudz paniskāk nekā no iespējas visu mūžu veģetēt bez izglītota, gudra un godīga cilvēka reputācijas.
“Nācijas tēvs” nekad neuztraucas par savu reputāciju. Toties par neizbēgamo perspektīvu notiesāt riebīgās kontinentālās brokastis viņš trakoti uztraucas. Tāpēc tiek cītīgi plānotas ārzemju ekskursijas. Pasaules viesnīcās ir t.s. angļu brokastis, un “nācijas tēvam” vislielāko baudu diennaktī sagādā dažas pavadītās rīta stundas, uzpildoties pie bezmaksas ēdiena “zviedru galda”. Pandēmijas mēneši, kad nelido lidmasīnas un ir jābarojas Rīgā vai Jūrmalā pie latviešu apmaksātā bezmaksas ēdiena galda, noteikti būs traģiskākais periods “nācijas tēva” mūžā.
No visiem Valsts prezidentiem “nācijas tēvs” ir visģeniālākais dekonstruktīvā optimisma speciālists. Katra viņa publiskā prezentācija ir ne vien sentimentāli šķebīga un mietpilsoniski izpatīkoša, bet arī pseidointelektuāli un glamūrīgi piesātināta ar leksisko bižutēriju – kretīniskiem “jaunvārdiem”.
“Nācijas tēvs” ar reti riebīgu verbālo auru 2020.gada Lieldienās iepriecināja vietējo sabiedrību, solot tai augšupceļu pēc pandēmijas: "Vēsture māca, ka katra krīze reiz beidzas un krīzei vienmēr seko strauja izaugsme (!?). Latvija, pateicoties mūsu cilvēku pacietībai (!?) un mūsu valsts izsvērtajai politikai (!?), pieder pie tām nedaudzajām (!?) pasaules valstīm, kas salīdzinoši labi spēj šo situāciju kontrolēt (!?) un vadīt (!?!?). Tādēļ ir pamatotas cerības, ka Latvija varētu piederēt pie tām valstīm, kuras pirmās (!?)atgūsies no krīzes un sāks savu augšupceļu (!?). Savu augšupceļu (!?) Bet nedaudz citādā – labākā virzībā (!?) nekā līdz šim".
Kā redzam, “nācijas tēvam” var būt labs un slikts augšupceļš. Psihiski veseliem cilvēkiem ir tikai labs augšupceļš. “Nācijas tēvs” saka, ka mums līdz šim arī bija augšupceļš, bet tas nebija labs augšupceļš. Tagad būs augšupceļš "labākā virzībā". Vai kāds var atturēties no vētrainiem smiekliem?
“Nācijas tēva” idiotisms ir tik amizants, ka izraisa vētrainus smieklus. “Nācijas tēvs” parāda, ka idiotisms spēj ne tikai sadusmot un atbaidīt, bet arī pamatīgi uzjautrināt. Tātad var būt komisks idiotisms un nekomisks idiotisms. Neapšaubāmi, “nācijas tēva” vārdi par situācijas "vadīšanu" nesmīdina. Sanāk, ka mūsu vara prot vadīt pandēmiju. Tāds dekonstruktīvs optimisms asociējas ar psihisku slimību.
Seko mums 
Vēlos padalīties ar sajūtām un lieliem novērojumiem par to, kas notiek, - par reālo situāciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) skandālā un to. kā jūtas studenti un arī nesenie/senie katedras absolventi
Drošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Deklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
Atsaucoties uz 2024. gada 18. aprīļa publikāciju "Aicinājums valsts amatpersonai Kristovskim: pirms publicēt ziņas par svešām algām, atklājiet savus ikmēneša ienākumus!" vietnē, informēju, ka saskaņā ar spēkā esošo likumu algu publiskošanas lietā Saeimas deputāti rāda priekšzīmi un Saeima Ģirta Valda Kristovska kā tautas priekšstāvja atlīdzību - tāpat kā visu citu tautas priekšstāvju Saeimā atlīdzības - publicē katru mēnesi internetā.
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
