Iesaki rakstu: 
Nesen Latvijā tika pārtraukta vairāku populāru Krievijas telekanālu retranslācija. Redzamākajiem Dievzemē dzīvojošo krievu tiesību aizstāvjiem, kas aizvēlēti uz Briseli, šobrīd acīmredzot svarīgākas ir LGBT un Navaļnija tēmas, tālab savu vārdu nāksies teikt man, salīdzinoši necilam mūsu valstiņas pilsonim, – latvietim. Viss turpmāk sacītais ir tikai personiskais viedoklis.
Konkrēti mani Krievijas kanālu bloķēšana neskāra. Es tos neskatījos, gluži tāpat kā neskatos arī vietējos. Mediju plāksnē dzīvoju internetā. Uzurdīja krievu večiņas tramvajā teiktais otrai: “Es tās politiskās pārraides vispār neskatījos. Taču tagad man atņēma iemīļotos šovus un seriālus. Es jūtos pazudusi. Kādēļ viņi tā izdarīja? Vai tad citu problēmu nav?”
Problēmu, tantuk, ir daudz, taču ar saukli “Krievi nāk!” tās visas var aizbīdīt aizkrāsnē. Diskusijā gan neiejaucos, tomēr savas atbildes man galvā uzzīmējās. Kādēļ tā izdarīja? Tādēļ, ka var!
Pret krieviem, kā noprotu, tagad var visu, tāpat kā pret ebrejiem kādreiz. Neviens valstu saimē, kurā atrodamies, i aci nepamirkšķinās. Var tāpēc, ka krieviņiem Latvijā nav cienīgu priekšstāvju, kas viņus lieti aizstāvētu. Starp citu, interfrontes līderi, ar kuriem plēsos Atmodas laikā, šobrīd dzīvo cepuri kuldami, kamēr es, un ne tikai es, par Tautas Fronti reiz izdegdams, pārtieku no rokas mutē.
Var tāpēc, ka mēs, latvji un krievi, pat tad, kad vara mūs liek uz ceļiem, paliekam savrupus. Lai gan savulaik kopā stāvējām uz barikādēm par Latvijas neatkarību, par vārda brīvību, par taisnīgumu, par labāku dzīvi. Ja kāds man tolaik mēģinātu iestāstīt, ka mūsu cīņa ir tālab, lai ieriebtu krieviem, es viņu nesaprastu. Vēlāk politiķi, kas nokļuva pie ruļļiem, pārvērta manu valsti par Krievijas kacināšanas tribīni, līdztekus ravējot pašu mājās visu krievisko.
Interesanti, vai tie, kas cenšas mums ieborēt, ka krievi, neredzot televīzijas ekrānos Putinu un Kremli, iemīlēs Latviju, paši ir stulbi vai latviešus par muļķiem uzskata?
Pieļauju, ka par mutes aizšūšanu vairums manu saviešu zina tikai no šausmenēm. Diemžēl manā tēvzemē mediju ziņā tas pašreiz notiek realitātē. Valdošie kretīni laimē dej, cik filigrāni šiem izdevies aizšūt mutes Kremļa ruporiem.
Patiešām, noliegt, ka Krievijas programmās bija propaganda, nozīmē melot pašam sev, jo propaganda šodien ir viss – no maciņa satura līdz uzpurnim uz sejas. Taču vietējo varu apkalpojošās kreatīvās niecības neko līdzīgu kaimiņzemes informatīvajam saturam radīt nespēj. Uzsveru – ne aizvietošanai, bet konkurencei.
Vienlaikus esmu pārliecināts, ka Latvijas radošie prāti savā daudzveidībā ir spējīgi krievu auditorijai uzcept tādus telenašķus, ka pat Krievzemē pirkstiņus aplaizītu, taču politiski izrūnītie varneši to nepieļaus.
Šoreiz viss liecina, ka aiz peļķes mītošo saimnieku vagariņi Latvijā skrien vezumam pa priekšu, savtīguma dzīti. Varēs labu piķi nocirst, veidojot programmas, kuras neviens neskatās. Bet tas, kā jutīsies tie gados vecie krievi, viņiem pie kājas.
Kā motīvs slēgšanai droši vien kalpoja arī bailes, ka Krievzemes pārraidēs Latvijas krievus pēkšņi sakūdīs iziet protestēt kopā ar latviešiem, jo kā dzied Kaspars Dimiters, “В беде победы нет, пока расколоты”. Svešzemju pakalpiņi uz tautas kakla lieliski pielieto “skaldi un valdi” politiku.
Šoreiz solidaritātei nederēs uzsaukums: “Šodien atnāca pēc Krievijas medijiem, rīt atnāks pēc mūsējiem!” Pēc mūsējiem atnāca jau vakar! To faktiski vairs nav. Ja vien plašsaziņa nav melu, izvirtības un naida kultivēšana.
Mana vajadzība pēc pašmāju masu saziņas līdzekļiem, ja neskaita paradumu ķemertiņā kaut ko palasīt, aprobežojas ar ieiešanu kādā no vadošiem portāliem uzzināt, ko jaunu valsts stūrmaņi perina saistībā ar Covid-19. Uz mirkli iebrienot vietējā mēdiju purvā un vien uzmetot acis virsrakstiem, tā vien šķiet, ka neapdāvinātie aģitatori mēģina veikt neķītras darbības ar manām pelēkajām šūniņām. Autori it kā sacenšas, kam labāk izdosies ļaudis gan sociāli, gan garīgi pazemot. Tālab steidzu pamest šīs platformas, pat neatstājot pēdas komentāros.
Šodien es nevaru klusēt un aizlieku savu vārdu PAR Krievijas telekanāliem, jo man tuva ir Voltēra tēze: “Es nepiekrītu Jūsu viedoklim, taču esmu gatavs atdot dzīvību, lai jūs varētu to paust.”
Nezinu, vai esmu gatavs gluži dzīvību ziedot, taču savu sirdsapziņu nevēlos zaudēt. Es saprotu, ka manis paustais diez vai kaut ko izmainīs, taču negribu, lai mani uzskatītu par klusējošu līdzdalībnieku kultūras genocīdā.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.