Iesaki rakstu: 
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Šobrīd Tramps izdara spiedienu gan uz centrālbanku, gan bankām, aizdevējiem kopumā. Visā spektrā. Pieprasa, piemēram, lai kredītkaršu procentu likmes tiktu ierobežotas ar maksimāli 10% (tagad ap 30%) un centrālbanka samazinātu bāzes likmes. Savukārt pagājušā gada nogalē feds nesamazināja bāzes likmi, jo pastāv būtisks inflācijas spiediens.
Ir pagājis tikai mēnesis, un pret feda vadītāju Džeromu Pauelu ierosināts kriminālprocess. Viņš pats pasaka, un tas ir bezprecedenta gadījums, ka mērķis ir ietekmēt centrālbankas neatkarību - fundamentālu lietu, uz ko balstās visas rietumpasaules finanšu sistēma. Piemēram, Eiropā centrālbanku neatkarība tika iecementēta Māstrihtas līgumā.
Tramps mēģina faktiski pārņemt monetāro politiku savās rokās. Ne tikai signalizējot, ka nākamajam feda vadītājam jāsamazina likmes vai arī tevi sodīs. Jau šobrīd prezidents mēģina samazināt mājokļu kredītu procentu likmes, izmantojot centrālbankai raksturīgu instrumentu. Viņš tikko paziņojis par plāniem uzpirkt hipoaizņēmos balstītas parādzīmes caur valsts daļēji kontrolētiem hipo gigantiem Freddie Mac un Fannie Mae. Tas ir tāds pat mehānisms, ko izmanto centrālbanka - kad jāpazemina likmes, uzpērk parādzīmes - to cena aug, ienesīgums (% likmes) samazinās.
Ar šo visu ir viena fundamentāla problēma. Tas ir kā čurāt pret vēju. Desas cenu veikalā nevar noregulēt administratīvi. Inflācijas draudi ir tik lieli, ka lēti aizdot vairs neviens netraucas. Ja tu mākslīgi ierobežo ienesīgumu, peļņu, desa no plauktiem vienkārši pazūd.
Mēs šobrīd atrodamies pastāvošās naudas sistēmas finālstadijā. Nedrukāsi naudu - procentu likmes būs augstas. Drukāsi - inflācija, un tā nobeidz lielākās sabiedrības daļas turību. Šie prezidenta gājieni ir vairāk populistiski - ASV tuvojas vidēja termiņa vēlēšanas. Viņa komanda to, protams, saprot - orķestrim jāspēlē izlēmīgi priecīgs meldiņš.
Bet viss nav tik slikti. Labi ir Latvijā, kur mēs turpinām apkrāmēt valsti ar parādiem it kā nekas nebūtu noticis. Sivēntiņa salmu būda taču vēl nav aizpūsta! Bet notiekošais pasaulē pavisam drīz paraus līdzi ellē visus, un šoreiz no tā nebūs vieglas izejas. Rezerves ir izsmeltas.
Seko mums 
Šodien esam nonākuši jaunā eskalācijas pakāpē. Šoreiz vairs neviens nevar aizbildināties, ka “ielidojis draudzīgs drons”. Ir noticis mērķēts uzbrukums Latvijas stratēģiskam objektam - degvielas rezervēm.
Krievijas karaspēks turpina uzbrukumus Ukrainas frontē un vietumis pat virzās nedaudz uz priekšu. Raķetes un droni turpina postīt Ukrainas infrastruktūru, gandrīz ik dienas nogalinot mierīgos iedzīvotājus dažādās pilsētās. Krievija turpina plosīties. Un tomēr pamazām, bet arvien tumšāki mākoņi sāk plesties arī Krievijas pusē.
Katrs ceļotājs un arī mājās sēdētājs ar saviem nodokļu maksājumiem ir gadiem ilgi atbalstījis aviosabiedrību airBaltic. Šis kopējais atbalsts jau ir pārsniedzis pusmiljardu eiro, taču kompānijai joprojām neiet labi un bez valsts atbalsta tā gaisā noturēties nevar.
Mazajiem uzņēmumiem Latvijā jau gadiem ilgi ir jāstrādā apstākļos, kur katrs papildu administratīvais pienākums nozīmē ne tikai laiku, bet arī reālas izmaksas. Tāpēc Ekonomikas ministrija ir nākusi klajā ar priekšlikumu atteikties no obligātajām gada pārskatu revīzijām mazajiem uzņēmumiem. Tas nav radikāls solis – tas ir loģisks nākamais posms uzņēmējdarbības vides sakārtošanā.
Diskusija par “ārējo skatījumu” birokrātijas mazināšanā atklāj dziļāku problēmu – nevis ideju trūkumu, bet drīzāk nespēju tās īstenot sistēmiski un konsekventi. Pēdējo divdesmit gadu laikā Latvijā ir uzkrāta plaša pieredze ar reformām, auditiem un rīcības plāniem, turklāt tā tiek sekmīgi nodota citām Eiropas Savienības (ES) kandidātvalstīm. Tomēr gandrīz visos vērtējumos atkārtojas tie paši secinājumi: procesi ir formāli, atbildība ir izkliedēta, un iniciatīva netiek atalgota.
1796.gadā Eiropas domātāji ar pārsteigumu un satraukumu atklāja, ka pašā kontinenta sirdī eksistē "pelēkā zona" – sabiedrība, kurā cilvēks dzīvo bez tiesiskas aizsardzības un bez reālas iespējas ietekmēt savu likteni. Garlībs Merķelis savā manifestā Latvieši nevis vienkārši aprakstīja tautas "raksturu", bet gan veica nežēlīgi precīzu sistēmas sekciju. Viņš dokumentēja dzimtbūšanas iekārtu – mehānismu, kurā indivīds bija pakļauts absolūtai varai bez jebkādiem drošinātājiem vai līdzsvara.
Latvijas publiskajā telpā netrūkst organizāciju, kas drosmīgi runā “tautas vārdā”. Dažām pat nosaukums to sola jau iepriekš. Piemēram, “Drosme darīt”. Drosme – tas, protams, ir labi. Jautājums tikai – darīt ko tieši un kā interesēs?
Es diezgan kategoriski nepiekrītu tam, kā Alvis Hermanis raksturo Progresīvos. Man viņi nesaistās ar Sibīriju vai totalitāriem režīmiem — tā ir cita laikmeta un citas sistēmas traģēdija. Bet tas nenozīmē, ka man viņu politika ir pieņemama. Tieši pretēji.
