Iesaki rakstu: 
Portālā Pietiek ir publicēts Latvijas vēstures institūta pētnieka Zigmāra Turčinska raksts, kura autors ir sašutis par VDK dokumentu izpētes komisijas “zinātniskās (ne)izpratnes līmeni”. Atsaucoties uz vienu, no konteksta izrautu, tīri informatīva rakstura materiālu LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas interneta vietnē, Z. Turčinskis izdara tālejošu secinājumu, ka “padomju okupācijas nebija”, ka “komisija kopumā nav nolaidusies tik zemu, lai iepazītos ar līdzšinējiem Latvijas vēsturnieku publicētajiem darbiem par attiecīgo tēmu” un tādēļ nonākusi pie “aplamiem secinājumiem”. Tā kā tas ir noticis manis dēļ, jūtos atbildīgs un esmu spiests reaģēt.
Pirmkārt, Z. Turčinska pieminētais Zinātnieka ētikas kodekss, kura neievērošanā viņš apsūdz LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisiju, nepārprotami nosaka, ka “kritikā, diskusijās un polemikā zinātniekam (neatkarīgi no zinātniskā grāda un tituliem) jāievēro vienlīdzības princips, nepieļaujot personīgu attiecību kārtošanu un kritizējamās personas kariķēšanu”. Diemžēl Z. Turčinska komentārā pēdējā ir daudz vairāk nekā kritikas, diskusijas un polemikas, tādēļ šeit atbildu tikai uz to, ko Z. Turčinska rakstā, manuprāt, iespējams uzskatīt par kritiku.
Otrkārt, LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas interneta vietnē atrodamais materiāls, kurš izraisījis Z. Turčinska sašutumu, ir tīri informatīvs un paredzēts tikai tam, lai komisijas interneta vietnē vienkopus būtu atrodama informācija par VDK oficiālā nosaukuma izmaiņām laikā no 1940. gada līdz 1991. gadam, kā arī šīs institūcijas bijušajiem vadītājiem. Nekādu secinājumu tajā nav vispār. Man nav ne zināms, ne arī saprotams, kādēļ Z. Turčinskis šo informatīvo materiālu dēvē par “zinātnisko esenci” un “komisijas eksperta atzinumu” (lai gan attiecīgais materiāls ne uz ko tādu pat nepretendē).
Treškārt, materiāls, kuru Z. Turčinskis dēvē par “zinātnisko esenci” un par kuru viņš ir tā sašutis, tika ievietots LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas interneta vietnē aptuveni pirms mēneša – pusotra. Ja tajā, pēc Z. Turčinska domām, ir sarakstīts tik daudz aplamību, tad kādēļ viņš visu šo laiku klusēja un nekādā veidā nedarīja savu viedokli zināmu komisijai? Un kādēļ šo viedokli Zigmārs Turčinskis pirmo reizi publiskoja “Latvijas Avīzē” tajā dienā, kad Liepājā notika LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas organizētā starptautiskā zinātniskā konference?
Ceturtkārt, 1940. gada 27. augusta “Valdības Vēstnesī” tik tiešām ir publicēta “Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas konstitūcija (pamatlikums)”, kā to norāda Z. Turčinskis savā rakstā. Taču aiz minētās konstitūcijas ir atrodams Latvijas PSR Augstākās Padomes 1940. gada 26. augusta sēdes atreferējums. Tajā minēts, ka V. Lācis iesniedz Augstākās padomes apspriešanai valdības sastāvu. Tajā par iekšlietu tautas komisāru minēts Alfons Noviks. Pēc tam minēts, ka LPSR Augstākā padome pieņem šo valdības sastāvu. Kādēļ minēto atreferējumu esmu pamanījis es, bet nav pamanījis Z. Turčinskis, tas man nav zināms.
Piektkārt, pilnībā piekrītu Z. Turčinskim, ka LPSR Valsts drošības tautas komisāra Šustina vārds bija Semjons. Taču tā laika LPSR presē viņš nereti tiek saukts par Sīmani, ko Z. Turčinskis nevar nezināt. Lai cilvēki “no malas” saprastu, ka presē atrodamais Sīmanis Šustins ir tas pats Semjons Šustins, es atļāvos sagatavotajā materiālā lietot šādu formulējumu: “Sīmanis [arī: Semjons] Šustins”. Var jau būt, ka Semjonu vajadzēja rakstīt pirmo. Taču vai šāds izteiksmes veids ir pamats tam, lai publiski paziņotu, ka es nezinu, kas ir “LPSR NKGB «narkoms»”? Arī paša Z. Turčinska pētījumos ir iespējams atrast diskutablus formulējumus, taču tas nekad nav bijis par iemeslu, lai es atļautos viņu publiski apvainot “elementāru zināšanu trūkumā”.
Sestkārt, Z. Turčinskis savā rakstā lieto tādus terminus, kā “Latvijas PSR NKVD” un “narkoms”. Publicistikā nereti ir sastopami gan šādi, gan arī dažādi citi termini Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāta un tā vadītāja apzīmēšanai. 1940. gadā šīs institūcijas oficiālais nosaukums latviešu valodā bija “Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāts”, bet krievu valodā “Народный комиссариат внутренних дел Латвийской ССР” (saīsināti: НКВД ЛССР). Tādēļ uzskatu, ka tieši šādi termini šīs institūcijas apzīmēšanai attiecīgajā valodā ir jālieto, turklāt, nejaucot tos kopā. Kāda iemesla dēļ Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāta saīsinājumu Z. Turčinskis raksta, vispirms minot “Latvijas PSR” latviešu valodā, savukārt pēc tam lieto krievu valodas saīsinājumu “NKVD”, turklāt ar latviešu valodas burtiem, man nav zināms.
Septītkārt, atsauces uz Latvijas PSR oficiālajiem izdevumiem minētajā materiālā ir izmantotas apzināti, jo tieši no tiem iespējams uzzināt oficiālos (uzsveru: oficiālos) VDK nosaukumus latviešu valodā un to izmaiņas laika gaitā. Protams, ka tie nav vienīgie avoti, taču es neko tādu arī neapgalvoju. Nekādā veidā neesmu mēģinājis noliegt, ka faktiskos lēmumus par LPSR VDK oficiālo nosaukumu maiņu un šīs institūcijas vadītājiem pieņēma Maskavā. Kādā veidā no atsauces uz “Valdības Vēstnesi” Z. Turčinskis ir secinājis, ka es PSRS drošības dienestu neuzskatu par okupācijas režīma drošības dienestu, man nav saprotams.
Astotkārt, Z. Turčinska raksts liecina, ka viņam nepatīk veids, kādā LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas interneta vietnē ir izklāstīta minētā informācija par VDK. Piekrītu, ka varbūt arī cits veids būtu piemērotāks un šo informāciju būtu nepieciešams izklāstīt savādāk, vai kā citādi uzlabot. Ja Z. Turčinskis tiešām vēlējās uzlabot šo materiālu, tad neapšaubāmi visefektīvākais veids būtu vērsties vai nu tieši pie G. Zelmeņa, kā šīs informācijas autora, vai arī pie komisijas vadības ar konkrētiem priekšlikumiem. Z. Turčinska izvēlētais veids, izmantojot publiskus apvainojumus plašsaziņas līdzekļos, pilnīgi noteikti ir visgarākais veids un akadēmiskajā vidē, uz piederību kurai pretendē arī pats Z. Turčinskis, nepieņemams veids.
Ja Zigmārs Turčinskis vēlas uzskatīt Gintu Zelmeni par “diletantu un nekompetentu”, tad manis pēc viņš to var darīt arī turpmāk. Taču savā rakstā Z. Turčinskis bez jebkāda pamata ir publiski apšaubījis arī visas LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas kompetenci. Tādēļ uzskatu, ka Zigmāra Turčinska pienākums ir publiski atvainoties komisijai.
No savas puses turpmāku publisku šā jautājuma apspriešanu ar Zigmāru Turčinski uzskatu par izbeigtu.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
