Iesaki rakstu: 
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Bet es gribu parakt nedaudz dziļāk. Latvijas inteliģence… Pēc definīcijas – izglītotie cilvēki, sabiedrības slānis, kas veido, vada un KRITIZĒ savas valsts politiku un kultūru… Kur viņi visi bija tos 20+gadus, kā tas nāk, ka viņi pēkšņi ir attapušies pie Latvijas ekonomikas un, galvenais, demogrāfijas vaļējas kapa bedres?
Vai tie, kas tur stāv ar ziediem rokās un jau sagatavojuši nēzdodziņus un pasūtījuši fotogrāfu, nav līdzvainīgi? Kur viņi bija, kad jau gadsimtu mijā no Latvijas sāka izbraukt ne tikai jaunieši, bet jau veselas ģimenes? Kur viņi bija un ir, kad valdošo politika mērķtiecīgi iznīcināja un iznīcina Latvijas laukus – latviskuma un arī demogrāfijas šūpuli? Kur viņi bija, kad jau pirms gadiem 15 sākās aktīva rusofobija, kad medijos pat tika apspriesta medicīnas pakalpojumu pieejamība pēc valodas kritērijiem?
Bezgalīgo reformu un reformu reformu laikos? Covidafēras un terora laikos – kurš no viņiem nostājās blakus māmiņām, kuras ar bērniem nedēļām piketēja pret MK pret uzpurņiem un bērnu piespiedu nošļircināšanu bez vecāku atļaujas? Kur viņi bija, kad uz ASV bez jebkādas iespējas uzzināt par viņu turpmāko likteni pārdeva ap 2000 Latvijas bērnu? Kad šī valsts pierādīja, ka cilvēkiem par viņu izvēli var atņemt darbu un iztikas līdzekļus, ka vecākus par viņu izvēli var apcietināt, bet bērnus – izņemt no ģimenes?
Var jautāt un jautāt – bet es atbildēšu viņu vietā: viņi runāja kaismīgas runas, patriotizēja un apdziedāja, reklamēja un rēja, rīkoja rautus elitei un aplaudēja godājamiem cilvēkiem, klanījās un pamācīja, izlikās neredzam un tiešām neredzēja, jo dzīvo savā burbulī – redz, cilvēki nesaprotot kultūras nozīmi…
Neredzēja ne Demakovas Noasa šķirsta afēru, ne izrēķināšanos ar savas vides cilvēkiem citu afēru laikos, ne bibliotēkas, ne pieminekļus… Sekoja mežameitas piemēram un savos profilos kāra krieviskos lamuvārdus, skraidīja pa Latgali un šausminājās, leca kopā ar papļūtu varavīksnes krāsas zeķītēs, skrēja uz kis – kis… Varat turpināt komentāros…
Sabiedrības slānis, kuram ir ne tikai iespēja un pienākums darīt vairāk un runāt tiešāk kā citiem, bet pats galvenais – grupa, kuras eksistence kā tāda ir tieši atkarīga no sabiedrības labklājības un drošības, kur jūs bijāt un esat? Jo tikai pārtikuši cilvēki Latvijā var atļauties patērēt kultūru – pirkt grāmatas, iet uz teātri, atpūsties, radīt… Vēl vairāk - tikai tie, kuri nestrādā 24/7, kuriem nav katru dienu jāuztraucas par finansēm un rītdienu, var būt tēvi un mātes bērniem, vecvecāki – omītes, kuras nav spiestas strādāt līdz nāvei, var sēdēt ar bērniem un lasīt pasakas, stāstīt vēsturi un teikas, audzināt latviešu dzīvesziņu, būt atbalsts – beigu beigās! Citas valsts, kurai jūs būtu vajadzīgi, nav – citām ir sava kultūra un kultūras nesēji! Nēzdodziņi nelīdzēs… Tukšas runas arī!
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Ik gadu, tuvojoties 8. martam – Starptautiskajai sieviešu dienai –, sieviešu tiesību jautājumi par vienlīdzību un iespējām arvien gūst lielāku sabiedrības uzmanību. Arī šogad Latvijā jautājums ir gana aktuāls, proti, vai mēs kā demokrātiska sabiedrība patiesi apzināmies, ka dzimumu līdztiesība ir nevis "tikai sieviešu vai sieviešu tiesību jautājums", bet gan demokrātijas noturības jautājums?
Latvijas valsts spēks nav ministrijās, kabinetos vai likumu mapēs. Latvijas spēks ir cilvēkos, kuri katru dienu strādā, – mediķos, autobusu vadītājos, glābējos, skolotājos un daudzos citos. Tieši viņu darbs uztur valsti dzīvu. Tāpēc jebkurš lēmums, kas skar strādājošo cilvēku atalgojumu, ir jāpieņem ar visaugstāko atbildību.
Dailes teātris, Kultūras ministrija, teātra darbinieki un zināma skatītāju daļa pauž publisku neizpratni, kāpēc Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) paudis gatavību izvērtēt topošo izrādi par “rīkojumu Nr. 2”. Izrādās, ka viss ir pavisam vienkārši.
Es šeit nerunāšu par Trešā tempļa būvniecību, Izraēlas bēgļu izmitināšanu Ukrainā un citām lietām, kas balansē uz konspiroloģijas robežas.
Partija “Austošā Saule Latvijai” (ASL) ir nosūtījusi vēstuli Saeimas frakcijām un Rīcības grupai birokrātijas mazināšanai, aicinot likvidēt Sabiedrības integrācijas fondu (SIF) kā nelietderīgu un neatbilstošu valsts interesēm.
Parunāsim par atsākušos diskusiju par pensiju uzkrājumu izņemšanu - uzrunājošo zibakciju “atdod manu naudu”.
Pasaules vēsturē ir personības, kuru valdīšanas stils kļūst par simbolu noteiktam varas modelim. Viena no spilgtākajām šādām figūrām īpaši jau Krievijas vēsturē ir Katrīna II Lielā, kura ar politisku aprēķinu, varas konsolidāciju, spēcīgu retoriku un mērķtiecīgu publiskā tēla veidošanu kļuva par vienu no ietekmīgākajam imperatorēm.
