Iesaki rakstu: 
Ir kāds parasts žurnālistu – politiķu dialogs, kurš visbiežāk atkārtojas medijos pirms parlamenta vai pašvaldību vēlēšanām. Uz žurnālistu jautājumu par kāda apsūdzībā iesaistītā kandidāta iespējamo likuma pārkāpumu saņemts gandrīz automātisks partijas biedra vai sabiedrotā enerģisks atbildes atteikums, šoreiz kā vairogu priekšā liekot nevis parasto "nav komentāru", bet daudz iespaidīgāku nevainīguma prezumpcijas argumentu.
Līdzīga atbilde sagaidāma arī no apsūdzības notikumā iesaistītiem juristiem. Ar atteikumu vēstīts, ka sabiedrībai un vēlētājiem pilnīgi likumīgi un pamatoti nepienākas zināt izvērstu patiesību par kriminālapsūdzībās iesaistītajām personām pirms tiesas sprieduma. Kas ir šis maģiskais arguments, kuram, izrādās, ir, varētu teikt, biedinošs un brīdinošs, bet pilnīgi likumīgs noklusējuma efekts?
Pieņēmuma vēsture un saturs
Nevainīguma prezumpcija ir juridisks termins ar morālu saturu, kas atzīstams par profesionālu principu – taisnīgas un uzticamas tiesas, kā arī jurista ētikas apliecinājumu.
Nevainīguma prezumpcija ir iepriekšējs krimināli apsūdzētā vainas neesamības pieņēmums pēc iespējas taisnīgāka sprieduma vārdā (latīņu praesumptio tulkojumā nozīmē pieņēmumu, sagaidas, nojautu). Tās mērķis nav saistīts ar apsūdzības fakta pārskatīšanu, bet ar pierādījuma pamatīguma un atbildīguma nodrošinājumu taisnīga sprieduma vārdā. Tiesas procesam jāsākas nevis ar iepriekšēju vainas atzīšanu, bet ar nevainīguma pieņēmumu, procesuāli uzrādot pēc iespējas pilnīgākus un precīzākus pierādījumus atbilstoši likumam.
Prezumpciju vada humāns un morāls apsvērums – ar drošāku un pārliecinošāku pierādījumu novērst paviršu un nepamatotu tiesas spriedumu. Lai nepieļautu nevainīgā netaisnīgu notiesāšanu, dažkārt šaubu gadījumā par labāku atzīts apsūdzētā attaisnojums, nevis netaisni piespriests sods nevainīgajam.
Kaut arī parasti lietotais apgalvojums, ka taisnīguma vārdā labāk atstāt nesodītu vainīgo, nevis notiesāt nevainīgo, dažkārt atzīts par diskutablu, tomēr humānu apsvērumu un cilvēktiesību vārdā kļūdains tiesas spriedums "bez vainas vainīgajam" atzīstams par nepiedodamu ļaunumu salīdzinājumā ar apsūdzētā attaisnojumu pamatotu šaubu gadījumā. Romiešu princips – labāk atstāt nesodītu vainīgo nekā sodīt nevainīgo joprojām paliek dienas kārtībā. Īpašu svarīgumu minētais vēsturiskais princips pagātnē ieguvis un dažās valstīs joprojām iegūst nāvessoda piespriešanas gadījumos.
Tik saprotamas un loģiskas ir nevainīguma prezumpcijas morālās funkcijas kopš Babilonijas valdnieka Hammurapi likumiem, 13.gadsimta Eiropas un Lielās Franču revolūcijas hartas laikiem. Arī mūsdienās Eiropas savienības Pamattiesību hartas 48. pants un ES cilvēktiesību hartas 6. pants deklarē nevainīguma prezumpciju: "Ikvienu apsūdzēto uzskata par nevainīgu, kamēr vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu." Līdzīgi arī Latvijas Satversmes 92. panta otrais teikums, gan nelietojot nevainīguma prezumpcijas jēdzienu, deklarē : "Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu".
Nevainīguma prezumpcija neapšaubāmi ir godīga un uzticama tiesas procesa daļa, humāns un nozīmīgs princips, lai patiešām piespriestu sodu tikai nešaubīgu pierādījumu rezultātā un nenotiesātu bezvainīgos bez skaidri argumentēta vainas pamatojuma, mēģinot novērst katras šaubas par nepatiesu vainas uzrādījumu. Apsūdzētais procesuāli nav notiesājams, kamēr prokurors nav pārliecinoši pamatojis katru apsūdzības faktu. Nevainīguma pieņēmums ieviests par labu taisnīga tiesas lēmuma neitralitātei un pamatotībai.
Mūsdienu pētniecībā pats nevainīguma pieņēmuma princips saņēmis dažādu formulējumu un skaidrojumu (Martir&Dahlman, 2019). Dažkārt tas skatīts skeptiski, citreiz piedāvāts tā niansēts priekšstats, izšķirot plašāku un šaurāku, kognitīvu vai praktisku skaidrojumu, taču tas joprojām saglabā pamatfunkcijas. Pirmkārt, tas atzīstams par vēsturisku un humānu apsūdzētā tiesiskas aizsardzības instrumentu. Otrkārt, tas virza uzrādīt pēc iespējas nešaubīgākus apsūdzētā vainas pierādījumus, distancējoties no aizspriedumiem, stigmatizācijas un paviršiem iepriekšpieņēmumiem.
Komunikācijas dilemmas
Ar lielāku vai mazāku vienprātību uztverts tiesvedībā, nevainīguma prezumpcijas lietojums izraisa dilemmas un diskusijas, saskaroties ar apsūdzības komunikāciju viņpus profesionālās juridisko tiesību zonas. Digitālā laikmeta plašās publicitātes iespējas medijos un sociālajās platformās saduras ar nevainīguma prezumpcijas noteiktiem pirmstiesas ierobežojumiem.
Interese par kriminālnoziegumiem sabiedrībā nav noliedzama. Kriminālziņas ir līdzeklis mediju reitingiem un auditorijas audzēšanai. To apliecina arī detektīvstāstu pieprasījums kino un literatūrā. Taču nevainīguma prezumpcijas princips nepieļauj plašu un atklātu nozieguma informāciju tiesvedības norises laikā. Auditorijas vēlmi saņemt izvērstu iespējamo likumpārkāpuma atreferējumu ierobežo, pirmkārt, prezumpcijas noteiktās apsūdzētā cilvēktiesības, kā arī, otrkārt, nevēlama izraisītās publicitātes atgriezeniska ietekme uz tiesas neatkarību un neitralitāti.
Līdz ar nevainīguma prezumpcijas paplašinātu lietojumu viņpus tiesas zāles veidojas mediju komunikācijas dilemmas. Atklājas divu konstitucionālo tiesību pretrunas -- vārda brīvības princips un nevainīguma prezumpcijas noteiktais publicitātes ierobežojums pirms tiesas sprieduma. Abu principu savietojumu zināmā mērā atrisina atziņa, ka vārda brīvība nav absolūta un paredz atbildīgu lietojumu.
Pretruna tādējādi risināta uz vārda brīvības rēķina. Kā zināms, vārda brīvība patiešām nav absolūta: Latvijā 100. panta vārda brīvības tiesības var samazināt 116. pantā noteiktie ierobežojumi "likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību." Ne tikai nevainīguma prezumpcija valsts vārdā paredz atbildīgu attieksmi pret apsūdzētā cilvēktiesībām. Arī Satversmes 95. pants norāda uz valsts aizsargātu "cilvēka godu un cieņu", aizliedzot nežēlīgu un cietsirdīgu, cieņu pazeminošu izturēšanos pret jebkuru cilvēku, arī apsūdzēto.
Cik tālu mediji var atklāt ziņu par apsūdzības un tiesvedības saturu? Kādu informāciju var atzīt par apsūdzētā privāto datu nelikumīgu atklāšanu, par goda aizskārumu, neslavas celšanu, nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu?
Attieksmē pret nenotiesātas personas atveidojumu medijos zināma anonimitāte būtu ieteicama, ievērojot privātumu aizsardzību un cilvēktiesības. Cilvēka reputācija pašsaprotami cieš jau no paša apsūdzības fakta publiskojuma. Ne apsūdzības cēlonībā, ne tās sekās nav vainojami žurnālisti. Publisko tēlu acīmredzami ievaino pat vēl neizvērsta valsts ierosinātās tiesvedības ziņa, par kuru sabiedrībai ir pamatotas tiesības zināt.
Tomēr mediju ētika apsūdzības komunikācijā neatceļ zināmu anonimitāti, pienākumu ļaunprātīgi neizmantot datus ziņkārībai par apsūdzētā privāto dzīvi un atbildību par privātuma aizsardzību. (Craig, 2022). Morālu gaumi apliecina atturīga un pārdomāta leksikas izvēle apsūdzētā un viņa vainas raksturojumā. Nav jāaizsteidzas priekšā tiesas spriedumam, neveicinot personas stigmatizāciju (Campbell, 2013). Godprātība un neitralitāte vajadzīga, publiski atklājot apsūdzības saturu detalizēti. Nevainīguma prezumpcijas atbalss komunikācijā liek rēķināties gan ar apsūdzētā privātumu, gan ar cilvēktiesībām, izvēloties pienācīgu veidu, kā vēstīt apsūdzības faktu auditorijai.
Diskusijas izraisa 2017. gadā iesāktās #MeToo kustības ierosinātie tiesvedības procesi par seksuālu uzmākšanos un vardarbību, ko raksturo zināms pieredzes trūkums likumdošanā un lietu izskatīšanā, kā arī pārliecinošu pierādījumu iegūšanas specifika. Jo vairāk tāpēc nevainīguma prezumpcijas ietekmē mediju ētika nepieļauj emocionāli asas un nievājošas valodas lietojumu pirmstiesas sprieduma ziņojumos. Nosaucot vārdā mākslinieku un pievienojot "seksuālās varmācības", "varmākas", "izvarošanā apsūdzētā" un līdzīgus apgalvojumus pirms tiesas sprieduma, žurnālista ētiku var pamatoti pakļaut jautājumam.
Vairogs pret apsūdzību
Kā jau norādīts raksta sākumā, dažkārt politiķiem nevainīguma prezumpcijas lietojumā saskatāmi atšķirīgi nolūki salīdzinājumā ar juridisko taisnīgas argumentācijas mērķi. Parastākais arguments publiskam attaisnojumam par iesaisti beztermiņa tiesu procesos un galvenais pašaizstāvības arguments ir nevainīguma prezumpcija jeb, kā to izteiktu senas latviešu paraduma tiesības, kas nav notiesāts, tas nav zaglis. Formulas pirmā vārda "nevainīgums" nozīme izskan daudz spilgtāk un pārliecinošāk par sekojošo latīņu "prezumpcija". Nevainīgums ir emocionāli un psiholoģiski iedarbīgs vārds, ar kura lietojumu var klusināt noziedzības un apsūdzības faktiskumu. Latīņu un latviešu vārdu savienojums tāpēc bieži veiksmīgi izmantots patiesības noklusinājumam politiskā komunikācijā.
Nevainīguma pieņēmums, kurā liela loma prokurora un advokātu līdzdalībai, nenozīmē nedz noziedzīgas un pretlikumīgas darbības svītrojumu, ne apsūdzētā atzīšanu par nevainīgu. Tas ir tikai procesuāls pieņēmums drošas un godīgas tiesvedības labā. Tā nekalpo faktiskam apsūdzības un vainas attaisnojumam vai noliegumam, kā to nereti izmanto apsūdzētie valsts un pašvaldību varas pretendenti. Ir jābūt kādai minimālai apsūdzības un vainas ticamībai pirms lieta nodota tiesai. Nevar taču par acīmredzami negodīgu un bezatbildīgu atzīt Latvijas policiju, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju, izmeklētājus un prokurorus, lai demokrātiskā valstī jebkuru bez jelkāda pamata iesūdzētu un pakļautu tiesvedībai atbilstoši likumam. Nav dūmu bez uguns, kā tautā teiktu, tāpēc nevainīguma prezumpciju nedrīkstētu izmantot par patiesības apklusinājuma līdzekli.
Nevainīguma prezumpcijas lietojumam ārpus tiesas zāles ir savas robežas. Kognitīvi nevainīguma pieņēmums saistīts ar sarežģītu juridiskās argumentācijas loģiku, kamēr praktisks lietojums attiecas uz jau minēto liegumu nepieļaut nevainīgi notiesāto gadījumus. Tas uzliek par pienākumu tiesvedībā iesaistītajiem, procesu uzsākot, pieņemt, ka apsūdzība ir vēl tikai prokurora pagaidu hipotēze, kura, iesaistot zvērinātos, ir skaidri jāpierāda. Un tomēr tā ir un paliek apsūdzība. Lai arī vēl nepierādīta, nozieguma un vainas iespējamība nav atcelta un nepastāv nulles līmenī. Žurnālistu taisnīgums, godprātība un drosme atklāt ļaunumu atzīstama par ētisku mērķi un pienākumu. Noziegumu publicitātes pieprasījums pieaug, un digitālās komunikācijas iespējas tikai vairo un apmierina vēlmi zināt. Tomēr cilvēktiesību, cieņas un privātuma aizsardzības vārdā medijiem nākas rēķināties ar nevainīguma prezumpcijas iedibināto cilvēcīgo attieksmi un saglabāt tās atbalsi arī viņpus juridiska lietojuma robežām.
Literatūra
Campbell, Liz (2013). Criminal Labels, the European Convention on Human Rights and the Presumption of Innocence. The Modern Law Review, vol. 76(4), pp. 681-707. https://www.jstor.org/stable/24029836.
Craig, Robert. (2022). Defendant anonymity until charge, the presumption of innocence and the taxonomy of misuse of private information. Journal of Media Law, vol. 14(2), pp. 266–274. https://doi-org.datubazes.lanet.lv/10.1080/17577632.2022.2139570.
Martire, Kristie A. & Dahlman, Christian (2019). The effect of ambiguous question wording on jurors’ presumption of innocence. Psychology, Crime & Law, vol. 26 (5), pp. 419-437. https://doi-org.datubazes.lanet.lv/10.1080/1068316X.2019.1669598.
Seko mums 
Ik gadu, tuvojoties 8. martam – Starptautiskajai sieviešu dienai –, sieviešu tiesību jautājumi par vienlīdzību un iespējām arvien gūst lielāku sabiedrības uzmanību. Arī šogad Latvijā jautājums ir gana aktuāls, proti, vai mēs kā demokrātiska sabiedrība patiesi apzināmies, ka dzimumu līdztiesība ir nevis "tikai sieviešu vai sieviešu tiesību jautājums", bet gan demokrātijas noturības jautājums?
Latvijas valsts spēks nav ministrijās, kabinetos vai likumu mapēs. Latvijas spēks ir cilvēkos, kuri katru dienu strādā, – mediķos, autobusu vadītājos, glābējos, skolotājos un daudzos citos. Tieši viņu darbs uztur valsti dzīvu. Tāpēc jebkurš lēmums, kas skar strādājošo cilvēku atalgojumu, ir jāpieņem ar visaugstāko atbildību.
Dailes teātris, Kultūras ministrija, teātra darbinieki un zināma skatītāju daļa pauž publisku neizpratni, kāpēc Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) paudis gatavību izvērtēt topošo izrādi par “rīkojumu Nr. 2”. Izrādās, ka viss ir pavisam vienkārši.
Es šeit nerunāšu par Trešā tempļa būvniecību, Izraēlas bēgļu izmitināšanu Ukrainā un citām lietām, kas balansē uz konspiroloģijas robežas.
Partija “Austošā Saule Latvijai” (ASL) ir nosūtījusi vēstuli Saeimas frakcijām un Rīcības grupai birokrātijas mazināšanai, aicinot likvidēt Sabiedrības integrācijas fondu (SIF) kā nelietderīgu un neatbilstošu valsts interesēm.
Parunāsim par atsākušos diskusiju par pensiju uzkrājumu izņemšanu - uzrunājošo zibakciju “atdod manu naudu”.
Pasaules vēsturē ir personības, kuru valdīšanas stils kļūst par simbolu noteiktam varas modelim. Viena no spilgtākajām šādām figūrām īpaši jau Krievijas vēsturē ir Katrīna II Lielā, kura ar politisku aprēķinu, varas konsolidāciju, spēcīgu retoriku un mērķtiecīgu publiskā tēla veidošanu kļuva par vienu no ietekmīgākajam imperatorēm.
