Nenopietnā rotaļa

Šajā laikā īpaši jūtīgi iespējams uztvert rotaļu starp divām pretējām galējībām. Starp diviem atšķirīgiem domāšanas tipiem, tikpat pretējiem, kā diena atšķiras no nakts. Pirmais gūst emocijas no informācijas vārdiskā satura, bet otrais no skaitliskās formas. Pirmo nosacīti var nosaukt par stāstītāju, otro par matemātiķi.

Stāstītājs matemātiķi uzskata par „sausiņu”, jo matemātiķa emocionālā reakcija uz stāstīto ir atturīga un vēsa. Tad, kad citi skaļi smejas vai ieinteresēti klausās, matemātiķim ir grūti noslēpt vienaldzīgo attieksmi pret notiekošo. Par to ir sacerētas neskaitāmas anekdotes, taču nav zināma neviena ar pretēju nozīmi, - kad matemātiķis uzjautrinātos, bet stāstītājs atkarībā no viņa humora uztveres justos vairāk vai mazāk apvainojies.

Matemātiķa ideāls ir tīra forma un tīrs saturs. Saturu veidojošais vārds piepilda formu ar saprotamību, līdzīgi kā skaņa pārtrauc klusumu, piešķirot klusumam, kurā varētu būt jebkura skaņa, tikai vienu, konkrēto skaņu. Formā rodas daudz jaunu domu, kuras domātājs varētu uzskatīt par savām, kaut gan to īstais autors ir pati forma. Tā ir kā stikla pērlīte, uz kuras atkarībā no skatiena leņķa mainās nopietnā un nenopietnā, pareizā un nepareizā savstarpējās attiecības. Tā ir gaismas rotaļa ar tumsu, no kuras matemātiķis gūst emocijas savai domāšanai.

Matemātiķis uzskata, ka ir tikai divas darbības ar skaitļiem – saskaitīšana un reizināšana, bet atņemšana un dalīšana ir atvasinājumi. Četru aritmētisko darbību loģikā pastāv aizliegums dalīt ar nulli, bet divu darbību loģikā tāda aizlieguma nav. Ir nepareizā loģika, kas apgalvo, ka, no pieciem āboliem atņemot trīs ābolus, paliek divi āboli. Un ir pareizā loģika, kas apgalvo, ka, pie diviem āboliem pieskaitot nezināmu skaitu ābolu, summā rodas pieci āboli.

Matemātiķis ir pārliecināts, ka aizliegums telpu sadala uz pusēm, veidojot pareizos un nepareizos uzskatus. Telpā, kurā no pieciem āboliem atņemot trīs ābolus, paliek divi āboli, nav nezināmā, jo visi skaitļi ir zināmi, līdz ar to nav tēzes un antitēzes, kas varētu novest pie sintēzes. Sintēze ir nezināmais, bet nezināmā šajā telpā nav. Pareizais un nepareizais kļūst atkarīgs nevis no loģikas, bet no paša domātāja attieksmes pret aizliegumu. Šajā telpā nav pareizais un nepareizais, - tajā visu var apšaubīt, par visu strīdēties, diskutēt, pierādīt un pārliecināt.

Matemātiķim patīk nezināmais un brīvība. Viņa domāšanas process līdzinās inženiera domāšanai, kad tiek izgudrota tehniska ierīce. No sākuma tiek iegūti dati, pēc tam dati sakārtoti noteiktā sistēmā. To aktivizējot, precīzi tiktu paredzēta prognoze nākotnei.

Matemātiķa labākais draugs ir tehniska ierīce, kas vāc datus un no tiem mēģina izveidot sistēmu. Citi to sauc par mākslīgo intelektu, bet matemātiķim tāds nosaukums nepatīk, jo šajos vārdos ir pārāk daudz emociju. Daudz pareizāks nosaukums ir empīriskā indukcija, kas ir ne tikai precīzāks, bet arī estētiski skaistāks.

Matemātiķa formula, kas nosaka sabiedrības attīstību, ir maksimāli vienkārša. Iekavās tehniskā ierīce veic sistēmas izveidi, ārpus iekavām varas pārstāvji to izmanto visas sabiedrības labumam, veicot izmaiņas pareizajā un nepareizajā informācijas telpā. Ne vienmēr būs iespējams izveidot sistēmu, tad tā paliks cilvēciskās pasaules īpašums. Tajā valdīs domāšana, kas būs emociju turpinājums, un cilvēki tajā varēs darboties, cenšoties būt laimīgi.

Matemātiķa attiecības ar cilvēkiem ir sarežģītas. Stāstītāji neuztver skaitlisko formu, bet gan vārdisko saturu, kā rezultātā rodas nevajadzīgi pārpratumi. Stāstītājiem vispār nevajadzētu mācīt zināšanas, jo tās viņi nepieciešamības gadījumā var iegūt, spiežot taustiņus, bet gan iemācīt viņiem izdarīt pareizo izvēli, ļaujot izvēlēties pareizo atbildi no daudzajām. Skolā viņiem labas atzīmes liktu skolotāji, bet dzīvē labu atzīmi ieliktu pati dzīve.

Matemātiķis jūtas neierasti vidē, kurā skatiens nevar atrast nevienu apstiprinājumu tam, ka īsākais ceļš starp diviem punktiem ir taisne. Viņu pārņem dīvaina vēlme kāpt visaugstākajā kalnā un uz dabas varenības fona izbaudīt savu niecību. Tā varētu justies stāstītājs, nokļuvis neparastā pilī, cenšoties attēlot sajūtamo, neko neaiztiekot un neko neizdomājot, tikai apbrīnojot apkārt uztveramo. Tā jūtas matemātiķis, cenšoties kļūt mazāks par punktu, lai viņa paša personība netraucētu ieraudzīt – un arī piederēt – sistēmai, kas ir daudz varenāka par viņu pašu.

Matemātiķis tic, ka sensenos laikos cilvēki zināja par patieso emocionālo domāšanu. Daži cenšas atdarināt to, kurš, tiecoties pēc visaugstākā, pats kļuva par padevīgu kalpu, citi apdzied to, kurš caur sidraba birzi gāja, ne zariņa nenolaužot, vēl citi apbrīno trešo tēva dēlu – muļķīti. Iespējams, kāds dīvainis sarunā ar Līgo nakts odu iedomāsies par kaut ko tādu, kas būs tikpat nozīmīgs kā tas, par ko iedomājās cilvēks, kuram uz galvas uzkrita ābols. Iespējams, tas būs kāds cits simbols, taču agri vai vēlu tas notiks, jo par to liecina pazīmes, kas raksturīgas sistēmai. Atliek tikai sīkums – pašiem cilvēkiem tam no jauna noticēt.

Priecīgu līgošanu, un lai piepildās kaislīgākās vēlēšanās!

Novērtē šo rakstu: