Nelietība

Nelietība kā lieta par sevi dabā nepastāv. Nelietība ir morāles normām neatbilstoša cilvēka vai cilvēku grupas rīcība jeb darbība. Savukārt morāles normas sakņojas cilvēka pasaules uzskatā. Tāpēc, runājot par nelietību, nevar nerunāt par cilvēka pasaules uzskatu.

Atkarībā no pasaules uzskata cilvēkus var iedalīt divās grupās – ideālistos un materiālistos. Ideālisti ir cilvēki, kuri tic Augstākajam saprātam, cilvēka dvēselei un pēcnāves eksistencei. Šī ticība dod jēgu viņu dzīvei un rada veselu virkni no tās atvasinātu ideālu, saskaņā ar kuriem tad šie cilvēki dzīvo, kam kalpo un kam ir gatavi ziedot pat savu dzīvību. Būtībā visa morāle un morāles normas izriet tieši no šī, ideālistiskā pasaules uzskata.

Materiālismam kā pasaules uzskatam nav savu ideālu. Jo, ja atmetam visu to daiļrunību, ar ko materiālisms maskējas, tad pāri paliek tikai drūmā atziņa par nāvi kā nenovēršamu, pilnīgu iznīcību un dzīvi kā kaut kādu nejaušības vai dabas untumu dotu iespēju īslaicīgi baudīt savu eksistenci. Dabīgi, ka no šāda pasaules uzskata nevar atvasināt nekādus ideālus vai izveidot morāles normas. Ja cilvēks ir tikai matērijas pikucis, kurš spēj sevi un apkārtējo pasauli apzināties ar savās iznīcībai nolemtajās smadzenēs notiekošo bioķīmisko reakciju palīdzību, tad viņam nav saistoši nekādi ideāli, ne morāles normas. Viņa apziņā tukša skaņa ir tādiem jēdzieniem kā tauta, Tēvzeme, patriotisms, draudzība, pienākums, gods, uzticība, līdzcietība, mīlestība.... Šie jēdzieni un ideāli viņam liekas kā tādi nereāli pasaku tēli, kuriem daudzi līdzcilvēki nez kādēļ tic. Saprotama lieta, ka šādu ticību katrs īsts materiālists uzskata par lielu muļķību, bet cilvēkus ar ideālistisku pasaules uzskatu - par muļķiem.

Visos laikmetos un gadsimtos cilvēces attīstību ir virzījis ideālisms, kuru cilvēkos uzturējušas dažādas reliģijas un ideālistiskas mācības kopā ar katrā cilvēkā no Dieva (vai dabas) ielikto (jeb iedzimto) morālo vērtību apjausmu, ko mēdz saukt par sirdsapziņu. Savukārt materiālisti visos laikos ir dzīvojuši kā parazīti, savā labā izmantojot ideālisma radītos cilvēces progresa augļus un vairāk vai mazāk ar materiālistiskajiem apsvērumiem nomācot savu sirdsapziņu.

 Jebkuriem parazītiem, lai tie varētu sekmīgi eksistēt, ir jāpiemērojas apkārtējai videi. Arī cilvēkveidīgie parazīti nevar atklāti deklarēt savus ciniskos, savtīgos, antihumānos mērķus un uzskatus. Tādēļ viņi savā lietošanā kā aizsegu un instrumentu savtīgo mērķu sasniegšanai pārņem gan savai materiālistiskajai būtībai svešos ideālus, gan reliģiskas mācības un morāli. Tā rodas viltus patrioti, viltus priesteri un mācītāji, viltus draugi un viltus mīlētāji. Tikko rodas izdevība un piemēroti apstākļi, viņi atmet šo aizsegu un savu materiālistisko mērķu un interešu vārdā nodod jebkurus pašu sludinātos ideālus, pārkāpj jebkurus pašu dotos zvērestus, solījumus un slaidi uzšpļauj visiem saviem pienākumiem pret līdzcilvēkiem, savu tautu un visu pasauli. Tā dzimst nelietība.

Panākt, lai materiālisti pakļaujas morāles normām un likumiem, var tikai piespiedu kārtā. Šim nolūkam katrā valstī ir izveidots represīvais aparāts, kurš rūpējas par likumu un kārtības ievērošanu. Tur, kur kaut kādu dabas katastrofu vai citu iemeslu dēļ šis represīvais aparāts pārstāj darboties, nelietības sit augstu vilni. Visos tādu kataklizmu skartajos rajonos sākas laupīšanas, grautiņi, dedzināšanas, slepkavības, izvarošanas. Un kas to visu dara? Ne jau no kaut kādas tālas planētas atlidojuši briesmoņi, bet tie paši vietējie iedzīvotāji.

Īstenībā jebkuru materiālistu var uzskatīt par potenciālu nelieti, jo viņa apziņā nav tādu ideālu un morāles normu, kuru dēļ viņš būtu gatavs ziedot savas egoistiskās tieksmes, iegribas, baudkāri, varas kāri, labklājību vai dzīvību. Te gan jāpaskaidro, ka ne katrs, kurš sevi uzskata par materiālistu, tāds arī ir. Tāpat kā ne katrs, kurš vārdos apliecina ticību Dievam, ir ideālists. Tikai pēc darbiem, pēc reālas rīcības mēs varam iepazīt sevi un novērtēt citus. Daudzi, kuri vārdos sevi dēvē par tādiem, kas netic ne Dievam, ne velnam, savā rīcībā tomēr ir ideālisti, jo zemapziņā mītošā Dieva dotās sirdsapziņas balss viņos ir spēcīgāka par apziņā iepotēto materiālismu. Un otrādi.

Jau minēju, ka cilvēces progresu un tehnoloģisko attīstību visos laikos ar savu pašaizliedzību ir virzījuši cilvēki – ideālisti, bet materiālisti kā parazīti, bieži vien ar visai nelietīgām metodēm šīs ideālistu radītās vērtības pievākuši sev un izmantojuši savā labā. Jo vairāk kādā valstī un valsts pārvaldē ir ideālistu, jo labāki apstākļi šīs valsts izaugsmei un attīstībai. Jo vairāk varu un ietekmi savās rokās pārņem materiālisti, jo bēdīgākā situācijā nonāk valsts. Domāju, ka zinātnieki pat varētu izskaitļot to procentuālo ideālistu un materiālistu attiecību valstī, ar kuru valsts izaugsme un attīstība apstājas un sākas stagnācija un regress.

Kāpēc sabruka PSRS? Tāpēc, ka šī impērija par savu bija pasludinājusi komunisma ideoloģiju, kas bija izveidota, materiālistisko un ateistisko pasaules uzskatu mākslīgi savienojot ar no ideālisma patapinātiem ideāliem par cilvēku brālību, vienlīdzību, tautu draudzību, gaišo nākotni.... Šāda nedabīga savienība bija nepieciešama valstiskuma un patriotisma uzturēšanai tautā, jo kails materiālisms un ateisms neko vairāk par anarhiju nespētu izveidot. Taču šiem materiālismam mākslīgi pievienotajiem ideāliem materiālismā nav loģiska pamatojuma. (Kāpēc gan man jābūt labam, godīgam, taisnīgam, ja būt sliktam, negodīgam, savtīgam ir izdevīgāk un patīkamāk?) Un arvien vairāk cilvēku, studējot komunisma sludināto mācību, savā apziņā pieņēma materiālismu un ateismu, bet atmeta tam mākslīgi pievienotos tautu draudzības un gaišā nākotnes ideālus. Rezultātā materiālistu procentuālā attiecība pret ideālistiem padomju impērijā sāka iegūt arvien lielāku pārsvaru. Iestājās stagnācija. Parazītu kļuva vairāk par auglīgā darba darītājiem. Bija jāmeklē risinājums.

Un risinājums tika atrasts. PSRS impērija atmeta komunisma idejas un to vietā ieviesa kapitālistiskajai saimniekošanas sistēmai piemērotu, no reliģijas un naudas kulta maisījuma izveidotu ideoloģiju. Taču materiālisms cilvēku apziņā nekur nav pazudis. Tas tikai ir noslēpies zem jaunas maskas. Arī kapitālismā arvien plašāku izplatību visos sabiedrības slāņos ieņem parazītiskais materiālisms un tam atbilstošais patērēšanas kults, bet reliģijai arvien vairāk tiek atvēlēta tikai dekoratīva loma. Valstu iekšpolitikā un ārpolitikā kristīgās vērtības gan tiek pieminētas, bet reāli tās ne tuvu netiek ievērotas. Nelietība uzplaukst visdažādākajos veidos. Meli, divkosība, liekulība, ļaunprātīga dienesta stāvokļa izmantošana, reiderisms, negodīga konkurence, savas tautas un Tēvzemes interešu nodevība, dabas resursu vieglprātīga izšķērdēšana un iztirgošana – visas šīs nelietības organiski izriet no materiālistiskā pasaules uzskata un materiālistiskās domāšanas.

Parazītiskajam materiālismam pārņemot valsts struktūras, veidojas situācija, kad valstī nelietība kļūst par neafišētu dzīves normu. Nelietīgi valstsvīri izveido valsts aparātu, kurš atbalsta un slēpj viņu nelietības. Tiek pieņemti nelietīgi likumi, slēgti nelietīgi līgumi, uzstādītas nelietīgas prasības un izvirzīti nelietīgi noteikumi tautai. Ar godīgu darbu vairs nav iespējams tikt pie turības. Izpildot pilnīgi visas valsts birokrātijas izvirzītās nelietīgās prasības un noteikumus, nevar ne normāli saimniekot, ne attīstīt uzņēmējdarbību. Arī bankas tā vietā, lai sniegtu atbalstu un palīdzētu ražotājiem, piekopj nelietīgu kredītpolitiku un cenšas maksimāli iedzīvoties uz kredītņēmēju rēķina. Uzņēmējiem nākas pielietot dažādas viltības, lai izvairītos no pārmērīgās nodokļu nastas un apietu birokrātiskā aparāta izstrādātos nelietīgos noteikumus un prasības. Plaši izplatās kukuļdošana, koruptīvu saišu veidošanās, shēmošana, dažādas falsifikācijas, blēdības, mahinācijas. Nelietīga sistēma agri vai vēlu, piespiež visus lielākā, vai mazākā mērā sasmērēties un kļūt par neliešiem. Izvirzās un kļūst bagāti nevis čaklākie, godīgākie, gudrākie, bet gan viltīgākie, bezkaunīgākie, nelietīgākie. Nelietība veicina nelietību un rada nepieciešamos apstākļus nelietībai.

Padomājiet un gandrīz katras nelietības pamatā jūs atradīsiet divas lietas – netaisnību un muļķību. Parasti ar nelietīgas rīcības palīdzību kāds grib netaisnīgi iegūt to, kas viņam nemaz nepienākas. Un iegūt viņš to grib, atņemot kādam citam. Cik šāda rīcība ir muļķīga, mēs varam saprast, ja palūkojamies it kā no malas uz sevi un pasauli, kurā dzīvojam. Tā vietā, lai, savstarpēji draudzējoties un sadarbojoties viens ar otru, mēs baudītu dzīvi uz šīs brīnišķīgās zilās planētas, mēs pieļaujam, ka mūsu nelietība ar bezjēdzīgiem kariem, savstarpējām cīņām, tuvredzīgiem lēmumiem, egoistisku rīcību ne tikai rada mums nevajadzīgas traģēdijas un ciešanas, bet arī grauj un posta to brīnišķīgo pasauli, kurā dzīvojam. Un kādēļ tas viss? Tikai tādēļ, ka katram materiālistam savā „vienreizējā un neatkārtojamā” dzīvē gribas sagrābt pēc iespējas vairāk un dzīvot pēc iespējas lepnāk. Un viņiem nepietiek ar vienkāršu pārticību. Viņiem vajag vairāk un lepnāk par citiem tādiem pašiem grābējiem. Un šajās muļķīgajās sacensībās visi, pat paši nelietīgākie paņēmieni viņiem liekas labi.

Jebkādiem fiziskiem konfliktiem, agresijai un kariem ir materiālistiski mērķi un daba. Ideālisms pēc savas būtības nekad nav agresīvs. Tam vienkārši nav iemesla tādam būt. „Bet kā tad ar tiem ideju un reliģiju izraisītajiem kariem?” jūs jautāsiet. Nosauciet kaut vienu iemeslu, kādēļ, piemēram, kristiešiem būtu jākaro ar musulmaņiem vai otrādi! Tāda iemesla no ideālisma viedokļa nav. Pastāv uzskats, ka reliģija sanaido tautas. Tie ir meli! Īstenībā reliģiskās atšķirības vienkārši tiek izmantotas, lai sanaidotu tautas dažādu materiālistisku mērķu sasniegšanai. Kāds gan naids var būt vienam dievticīgajam pret otru, kurš Dievu pielūdz citādāk? Jebkuram reliģiskam naidam vai fanātismam ir materiālistiska daba. Cīņa starp reliģiskajiem fanātiķiem nav nekas cits, kā tā pati cīņa par materiālistiskajām vērtībām – varu, slavu, ietekmi.

Lai cik pārliecināts savā materiālismā nebūtu cilvēks, tomēr pastrādātās nelietības nonāk konfliktā ar viņa zemapziņā esošo morālo vērtību apjausmu, ko mēdz dēvēt par sirdsapziņu. Lielākā vai mazākā mērā katrs no viņiem tomēr izjūt šos sirdsapziņas pārmetumus. Zemapziņā viņi saprot, ka nelietība viņus pašus pazemo, padara mazvērtīgākus un nicināmākus par tiem, kas savā rīcībā ir godīgi, taisnīgi un patiesi. Šo savu mazvērtības sajūtu viņi cenšas dažādos veidos kompensēt. Viens no kompensācijas veidiem ir piemeklēt savai nelietībai attaisnojumu. Cits kompensācijas veids ir lepošanās ar nelietīgi panākto vai iegūto pēc principa „mērķis attaisno līdzekļus”. Vēl kā kompensācijas mehānisms var kalpot godīgo cilvēku pazemošana vai arī novilkšana līdz savam līmenim, kaut kādā veidā piespiežot vai pavedinot arī viņus izdarīt kādu nelietību. Apziņa, ka „arī citi ir nelieši, bet es esmu veiklāks un gudrāks nelietis”, ļauj izjust pārākumu un šādi slāpēt savas sirdsapziņas pārmetumus. Visbiežāk gan kārtīgs materiālists izmanto visus šo kompensācijas veidus un paliek pilnībā kurls pret savas sirdsapziņas balsi.

Novērtē šo rakstu: