Ne manā vārdā

Ilgi nebija jāgaida. Latvijas nacionālistiski orientētie politiķi jau pirmajās karadarbības dienās sāka sacensties ierosinājumos, kas vērsti pret Latvijas krievu kopienu – gan šeit dzimušajiem, gan pēdējos pārdesmit gados no Krievijas iebraukušajiem. Viņi izsakās un rīkojas tā, it kā Latvijas krievi būtu pelnījuši sodu par atbalstu Krievijas iebrukumam Ukrainā. Taču vai ir pamats domāt, ka šāds atbalsts pastāv?

Vispirms par personisko. Mans vecvectēvs Konstantīns ir dzimis Nikopolē. Tā ir pilsēta Dņepras krastā, Ukrainas dienvidos, pa vidu starp Hersonu un Doņecku. Meklēdams patvērumu no boļševikiem, viņš nonāca Latvijā un Latgalē satika mācītāja meitu Ļubu. Es esmu daļa no šīs ģimenes. Un 24. februāra rītā man bija sajūta, ka šo ģimeni man mēģina nolaupīt.

Manas ģimenes valoda ir krievu. Es gribu būt krieviete un nejust kaunu par to, ko dara Krievija, ar kuru man nav nekāda sakara. Es negribu rakstīt šo rakstu. Negribu teikt, ka nosodu karu, jo tas ir pašsaprotami. Vienlaikus man – un daudziem citiem man pazīstamiem krieviem – ir sajūta, ka citādi pār mums krīt aizdomu ēna. Putins ir noziedznieks – viņš uzbrūk ne tikai kaimiņvalstīm, bet arī miljoniem krievu visā pasaulē, neļaujot tiem vienkārši dzīvot savas dzīves mierā.

Bet tagad par plašāku ainu. Nekādu operatīvu aptauju par sabiedrības noskaņojumu šī raksta tapšanas brīdī vēl nav, taču ir iespējams izteikt diezgan droši ticamas prognozes, balstoties iepriekšējos datos. Proti, vairākos pētījumos, kas veikti pēc Krimas aneksijas, noskaidrots, ka vairākums Latvijas krievvalodīgo to neatbalsta. Nav nekāda pamata pieņemt, ka atbalsts nesalīdzināmi netīrākai rīcībai būtu tāds pats vai lielāks. Esmu gatava likt galvu ķīlā, ka pašreizējo Krievijas iebrukumu Ukrainā atbalsta tikai niecīga daļa Latvijas krievu.

Pat Krievijas krievi ne sevišķi atbalsta šo karu. Kamēr runa bija par hipotētisku iebrukumu, CNN lēsa atbalstītāju īpatsvaru ap 50%. Iebrukumam kļūstot par realitāti – ar upuriem un sankcijām – atbalstītāju skaits, visticamāk, būtiski samazinājies un turpina kristies katru dienu. Pavisam droši mēs, protams, nevaram zināt – Krievijā šobrīd darbojas tikai viens uzticams aptauju veicējs – Levadas centrs –, taču pat kvalitatīvi veiktas aptaujas mēdz neparādīt patieso ainavu politiski jutīgos jautājumos.

Pēdējos gados varējām vērot, kā kaimiņvalstī represijas pret varas kritiķiem kļūst arvien nežēlīgākas un masveidīgākas. Kritisks ieraksts "Instagram" varēja kļūt par pamatu amata zaudēšanai, bet, dodoties uz mītiņu, cilvēki riskēja ar piekaušanu un reāliem cietumsodiem. Sabiedriskā organizācija "Memorial" aprēķinājusi, ka šobrīd Krievijas cietumos atrodas divreiz vairāk politiski ieslodzīto nekā PSRS pēdējos pastāvēšanas gados. Tagad arī pati sabiedriskā organizācija "Memorial" ir norepresēta līdz likvidācijai.

Atcerēsimies, ka Putins nav ievēlēts savā amatā godīgās demokrātiskās vēlēšanās – citiem vārdiem, Krievijas tauta viņam nav devusi ne tiešu, ne netiešu mandātu uzsākt karu. Taču Krievijas pilsoņu iespējas paust savu patieso nostāju ir ļoti ierobežotas. Pēc pēdējo gadu notikumiem Krievijas pilsoņi ļoti labi saprot, cik riskanti ir publiski nepiekrist Krievijas oficiālajai politikai. Domāt – ja reiz Krievijā nav masveida demonstrāciju pret karu, tātad Krievijas iedzīvotāji to atbalsta, nozīmē nesaprast šo ļoti svarīgo kontekstu. Ekonomiskās sankcijas atbalsta līmeni samazinās vēl vairāk, jo kara cenu ļoti tiešā veidā jutīs ne tikai bojāgājušo karavīru ģimenes, bet ikviens Krievijas iedzīvotājs. Zuduši uzkrājumi, bezdarbs, radikāla dzīves iespēju sašaurināšanās – sankciju sekas būs jūtamas vēl daudzus gadus, un tās būs patiešām sāpīgas.

Turklāt izskatās, ka karu neatbalsta arī Ukrainas krievi, kuru aizsardzībai iebrukums it kā ticis domāts. Puķes uz Krievijas tankiem neredz, un izskatās, ka šis karš būs saliedējis Ukrainas sabiedrību kā vēl nekad agrāk.

Lai cik klišejiski tas neskanētu, vienotai sabiedrībai vajadzētu būt arī mūsu mērķim. Saliedētām sabiedrībām veicas labāk daudzās jomās – sākot no epidēmiju apkarošanas, beidzot ar izturību pret ārējiem draudiem. Tāpēc izturēties pret Latvijas krievvalodīgajiem kā pret kara atbalstītājiem – apstākļos, kad viņi tādi nav – ir ne tikai negodīgi. Tas ir arī kaitnieciski. Turklāt esmu ievērojusi: jo tālāk nacionālisma skalā atrodas cilvēks, jo vairāk viņam ir tendence reproducēt Putina propagandu par krieviem, kas it kā ir viņa pusē. Varētu domāt, ka kritiska attieksme pret Putinu nozīmē arī kritisku domāšanu par viņa vēstījumiem, bet korelācija bieži vien izrādās tieši pretēja.

Vēlreiz gribu pateikt divas galvenās lietas. Pirmā – es un visi man pazīstamie krievi esam pret Krievijas iebrukumu Ukrainā. Putinam nav nekādu tiesību darīt to mūsu vārdā. Un otrā – vietējo krievu kolektīva demonizācija un atsvešināšana ir lāča pakalpojums Latvijas valstiskumam. Un medusmaize Putinam.

Novērtē šo rakstu: