Iesaki rakstu: 
Kāds rakstīja, ka viņu šokē fakts, ka arī starp latviešiem un citiem eiropiešiem, kas paši reiz cīnījušies par brīvību no padomju varas, atrodas arī Lukašenko atbalstītāji.
Domāju, ka šim paradoksam atbildi jāmeklē dziļāk un plašāk. Nenoliedzami, ka Latvijā un arī citur Eiropā vērojama vilšanās tā dēvētajās Rietumu vērtībās. Nenoliedzami, ka pati ES pēdējo gadu laikā tās ir diezgan ciniski diskreditējusi.
Nedrīkst aizmirst, ka Eiropas Komisija, Eiropas parlaments pavisam nesen nepārprotami norādīja, ka arī mūsdienās ES ir "augstākas" un "zemākas" šķiras tautas. Proti, tādas tautas uz kurām neattiecas vienādas tiesības.
Vēl briesmīgāk - ja viņi tās lūdz, tad viņus drīkst apklusināt ar policijas stekiem. Daudzi ES dalībvalstu vadītāji to pat nosauca par “likumīgu un demokrātisku” rīcību. Tāpat nedrīkst aizmirst, ka ES arī ir savi politieslodzītie - viņi joprojām sež cietumā.
Tāpat arī ES dalībvalstī pavisam nesen bija brutāla varmācība pret miermīlīgiem vēlētājiem - viņus sita ne mazāk brutāli kā demonstrantus Minskā un Maskavā. Viņu ievēlētajiem politiķiem Eiropas Parlaments balsojot atņēma imunitāti - neskatoties uz to, ka tiesību speciālisti bija norādījuši, ka tas ir klaji pretrunā ar demokrātijas pamatvērtībām. Šādu rīcību par nelikumīgu tikko atzina ES tiesa. Un šie, protams, ne tuvu nav vienīgie piemēri, kuri norāda uz ES jeb kopumā Rietumu dubultmorāli.
Putins un Lukašenko kā pieredzējuši manipulatori un padomju propagandas tradīciju mantinieki to visu lieliski spēj izmantot. Ir cilvēki, kuri, redzot cinisko un izplatīto korupciju arī Latvijā, sāk meklēt alternatīvas. Un Krievijas propagandas meistari ļoti labi uztver šos strāvojumus.
Tāpat der atcerēties, ka vēl pavisam nesen uz Baltkrieviju bija aizbraucis Latvijas premjerministrs Krišjānis Kariņš. Sarunā laikā viņš uzdāvināja Lukašenko Latvijas hokeja kreklu. (sk. ekrānšāviņu no Baltkrievijas centrālā propagandas medija "Belta") Tas notika neilgi pirms prezidenta vēlēšanām vēlēšanām.
Daudzi ārlietu speciālisti norādīja, ka Lukašenko to noteikti uztvēra kā vēstījumu no Eiropas - “arī šoreiz mēs norīsim kārtējo vēlēšanu farsu”. Proti - redzams Eiropas politiķis, bijušais eirodeputāts, labs Merkeles paziņa, Latvijas valdības vadītājs viņu faktiski iedrošināja darīt to, ko viņš izdarīja.
Vai tiešām Kariņš un Latvijās ārlietu ministrija jau toreiz nezināja, ka Lukašenko ir diktators, kurš brutāli apspiež opozīciju un ir jau agrāk nogalinājis vairākus savus politisko pretiniekus? Protams, ka zināja! Tad kāpēc brauca pielabināties? Naivi cerēja "piejaucēt?" Vai arī kārtējo reizi pār demokrātiskām vērtībām tika likts cinisks ekonomiskais aprēķins - tā faktiski pārdodot baltkrievu tautas cerības uz brīvību kaut kad nākotnē. Jo šī vizīte lielā mērā kārtējo reizi cementēja Lukašenko varas monopulu.
Jāsaka, ka Latvijas Ārlietu ministrija nav unikāla - līdzīgas “dīvainības” redzamas arī citu it kā demokrātisku ES valstu augstākajā līmenī, kad viņi mēdz izdarīt neizskaidrojamus vai ļoti savādus reveransus klajiem diktatoriem.
Tāpat daudzi labi redz, ka mūsu, arī visas Eiropas lielstraumes (kā daži saka - meinstrīma) mediji šos faktus izvēlēsies "nesaredzēt," "necilāt," jo neies taču kritizēt Kariņu, Rinkēviču vai vispār Briseli. Tā kārtējo reizi apliecinot, ka arī Eiropas Savienībā mediji mēdz būt tikpat selektīvi, kad runa ir par varai nepatīkamiem faktiem.
Domāju, ka Eiropai vienreiz vajadzētu vispirms saprast divas lietas:
- par demokrātiju un tiesiskumu nevar moralizēt, ja paši to pārkāpj, tiklīdz tas ir izdevīgi.
- Putins un Lukašenko nenoliedzami ir psihopāti, bet ar gadiem ilgi rūdītu un slīpētu varas instinktu, pataloģisku spēju melot, blefot, zagt, bez mazākajām morāles aizturēm slepkavot un uzbrukt. Sajutuši varas un asins garšu viņi vairs nav spējīgi apstāties.
Situācija ir līdzīga 30. gadu Eiropai. Hitlers, ar viltu sagrābjot varu, arī uzreiz nesāka ar karu. Viņš sāka pamazām, līdzīgi kā šobrīd Putins un Lukašenko - ar opozīcijas vajāšanu, vēlēšanu falsificēšanu, oponentu slepkavošanu ārzemēs, provokācijām kaimiņvalstīs.
Tad viņš noslēdza savienību ar tādu pašu monstru Austrumos - Staļinu un kopīgi sabradāja kaimiņvalstis. Tā soli pa solim, līdz tika atvērtas durvis uz briesmīgāko Katastrofu 20. gadsimtā. Eiropa tikai noskatījās, mēģināja viņu piejaucēt, līdz bija par vēlu.
Vai Eiropas Savienība šodien mācās no nesenās, briesmīgās vēstures? Diemžēl atbilde būs skumja - Eiropas demokrātiskā sabiedrība kārtējo reizi pakļaujas diktatoru šantāžai, bezspēcīgi vaimanā un mēģina kaut ko "sarunāt," "atrast dialogu” vai draud ar dekoratīvām sankcijām, par kurām diktatoru klubiņš jau sen atklāti ņirgājās.
ES līderi izliekas neredzam, ka atsācies ne tikai Aukstais karš, bet arī globālā totalitārisma renesanse. Vēl pirms divdesmit gadiem - 21. gadsimta sākumā Putins šķita dīvains izņēmums ar savām diktatora manierēm. Šobrīd viņam līdzīgie ir krietni savairojušies, viņu vara un globālā ietekme trupina strauji pieaugt un izplesties. Diemžēl nekādas sankcijas viņus vairs neapturēs - diktatori sen ir radījuši savstarpēji pašpietiekamu vidi. Totalitārisms un autoritārisms mutē un izplatās daudz straujāk nekā vīrusi. Un sekas var būt daudz briesmīgākas.
Ja Rietumu pasaule turpinās flirtēt ar klaji noziedzīgiem režīmiem un ļauties vēlmju domāšanai, ka ar viņiem ir iespējams dialogs, tad mūs gaida ļoti nopietni nākotnes pārbaudījumi.
Déjà vu.
Seko mums 
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
