Nauda, veselība, veselības pratība un priekšvēlēšanu gaisotne

Varas partijas politiķus aicināt ir izdevīgāk – nu kā viens politiķis atnāks pārgriezt lentīti vai uzstāties ar viedu tukšrunu, ja līdzi nepaņems mazu pārskaitījumu no kopējās tautas naudas. Tiesa, šobrīd visi politiķi jau ir piemirsuši, ka valsts vai pašvaldības budžets ir nevis viņa nauda, bet kopēja Latvijas iedzīvotāju bagātība, ko šie politiķi čakli tērē, bet Krišjāņa Kariņa valdība pamanījusies kārtīgi patērēt arī aizņemtu naudu uz mūsu bērnu un mazbērnu rēķina.  

Priekšvēlēšanu absurds ir jebkuras idejas, zināšanu, informācijas, resursu pārvēršana eirocentos  (senāk teiktu – nosūbējušos vērdiņos). Un katrs topošais deputāts tagad atspēries katrā auditorijā sola – cik lielu eirocentu čupiņu no kopējā budžeta viņš paredzējis izdalīt konkrētajam klausītāju vai skatītāju pulciņam (nozarei). Visi, kas pamanījuši enerģijas dārdzību un piegādes likstas, sola naudu kompensācijām, visi sola lielus pabalstus māmiņām, 13. pensiju pensionāriem un bezmaksas braukšanas biļetes. Ja viss pārējais ir pašsaprotams – „nu kā var nesolīt”, tad medicīnas un cilvēka veselības pārvēršana naudiskos solījumos šķiet muļķīga, ja ne melīga. 

Un vēl kāda aksioma – solījumi medicīnā naudiskā izteiksmē ar kaut ko ir jāpastiprina. Lai solījumi izklausītos ticamāki, tie jāparaksta kā līgumi un protokoli ar arodbiedrību, profesionālām asociācijām, pacientu biedrībām un pensionāru savienību. Vislabāk līgumu slēgt par katru medicīnas jomu atsevišķi, un rokas spiedienus un smaidus var publicēt, neievietojot partiju reklāmas tēriņos. Visvieglāk līgumus slēgt veselības ministram, līgumā ietverot vismaz nākamo desmitgadi. Īpaši, ja pašam skaidrs, ka pēc varonīgajiem tēriņiem un veikumiem vakcinācijas procesā, ministra partija no veselības jomas tuvākajā nākotnē izvairīsies kā velns no krusta.

Katra partija, politpulciņš vai profesionāla apvienība, kas sākuši priekšvēlēšanu gaisotnē izteikties par veselību vai medicīnu, uzliela savu veikumu medicīnas darbinieku algu celšanā. Pat Ārstu biedrības prezidente savu paveikto darbu klāstā kā pirmo min algu celšanu, kaut neviens viņas ietekmi jebkādos procesos vēl nav pamanījis. Pavisam nedaudz slavas dziesmas atgādina seno padomjlaiku pantiņu krievu valodā, ka „aizgāja ziema, atnāca vasara, paldies partijai par to”. Šeit gan nākas piebilst, ka medicīnas darbinieku alga pieaugusi par nepilniem 10%, bet inflācija maijā gada griezumā bija 16.9%, tātad, pateicoties valdības rūpestiem, vidējā medicīnas māsa saņem proporcionāli mazāku algu. 

Zemeslodes pilsonis un viņa veselība

Dienā, kad es rakstu šīs rindas, pasaules iedzīvotāju skaits pēc worldometer datiem ir 7 miljardi 953 miljoni. Šogad zemeslodes iedzīvotāju skaits ir pieaudzis par 36 miljoniem, un tas aug lēnāk nekā pērn un aizpērn – kovid pandēmijas laikā. Matemātiski sanāk, ka mistisko 8 miljardu atzīmi cilvēce sasniegs tikai 2023. gadā, kaut daudzas globālas informācijas aģentūras un institūcijas pamanījušās zemeslodi apsveikt ar šiem 8 miljardiem jau šobrīd. 

Katru gadu internetu pārplūdina dažāda veida kompelācijas – ja pasaule būtu ciems ar 100 iedzīvotājiem. 

Šie skaitļi ir vairāk vai mazāk atšķirīgi un ļoti neprecīzi, bieži – pretrunīgi globālajiem statistikas datiem, bet skaitļi, kam mēs varētu uzticēties, ir – šajā ciematā dzīvotu 61 aziāts, 13 afrikāņi, 12 eiropieši, 9 dienvidamerikāņi, 5 ziemeļamerikāņi, aptuveni vienā skaitā sievietes ar vīriešiem, aptuveni 25% – bērni vecumā līdz 14 gadiem, un tikai seši no šiem 100 būtu bagāti – viņiem piederētu 60% no ciema kopējās vērtības un finanšu resursiem. Nepietiekama veselības aprūpe būtu 80% no šī ciema iedzīvotāju, un tie ārstniecībā izmantotu galvenokārt tautas līdzekļus un tradicionālās Ķīnas un Indijas ārstniecības metodes. 11 no iedzīvotājiem iztērētu 89% no visiem ciemā patērētajiem medikamentiem. 1 no ciema pārvietotos ar lidmašīnu, 11 – ar automašīnu, 35 – ar sabiedrisko transportu, pārējie – ar velosipēdu, jāšus vai vienkārši kājām.

Gan šie, gan visi pārējie dati ir apstrīdami, jo šajās tabulās tiek pārspīlēts bada cietēju un nepaēdušo skaits, analfabētu skaits, internetu nelietojošo skaits un tā tālāk. 

Katrs, kas pasaulē sazīmējis šādus vai līdzīgus ciematus, centies izcelt kādu problēmu loku, kam pievērst uzmanību, piemēram, badam, izglītībai, diabētam, AIDS, un savu jomu skaitliski pārspīlējis. Katrā ziņā globālā aptaukošanās pandēmija šajos ciematos nešķiet aktuāla, gluži tāpat kā atziņa, ka interneta lietotāju skaits katrā kovida pandēmijas gadā pieaudzis vidēji par 60% un 2021. gada noslēgumā to lietoja 63% pasaules iedzīvotāju. Mazāk tiek rakstīts par to, ka globāli 1/3 daļa no pārtikas tiek izlietota nelietderīgi vai pat izmesta.

Pēdējos gados nav gadījies ieraudzīt kādu tabulu, kas analizētu Latvijas iedzīvotājus šādā griezumā, kaut, šķiet Jānim Hermanim ir gan šādi skaitļi, gan datorprasmes pārvērst šos skaitļus diagrammās. 

Tas, ko es vēlētos noskaidrot, – cik lielai Latvijas iedzīvotāju daļai elektrības rēķini būs iemesls pārtraukt racionālu zāļu lietošanu, un, iespējams, tieši šis jautājums būtu jāliek vēlēšanu diskusijas priekšplānā. Un tomēr – kāda būtu Latvija, kas pārvērsta par 100 cilvēku ciematu? Ciematā būtu tikai 10 bērni, bet vienlaikus liels vecu cilvēku īpatsvars. Šajā 100 cilvēku ciematā 36 smēķētu, 42 regulāri lietotu alkoholu, 92 nesportotu gandrīz nekad, bet 44 būtu ar lieku svaru vai aptaukošanos, trešdaļa neko nezinātu par saviem glikēmijas skaitļiem, asinsspiedienu un holesterīnu. 40% slimotu ar hroniskām slimībām, un viņiem būtu nozīmēts režīms, dzīvesveids, diēta un medikamenti, bet līdzestīgi to ievērotu tikai puse no šiem slimniekiem. Otra puse medikamentus neiegādātos vai vismaz lietotu nepareizās devās un laikos. Tāds baiss ciemats sanāktu. 

Galvenais iemesls šim baisajam statistikas ekskursam ir valsts attieksme pret veselību. Tas, ka Kariņš ar Pavļutu iztērējot miljardu cīņai ar kovidu, ieguvuši lielākos mirstības rādītājus un turpat vai zemāko vakcinācijas aptveri Eiropā, nozīmē tikai un vienīgi muļķīgu valsts resursu tērēšanu. Dāvājot Nikaragvai vakcīnas par 16 miljoniem (bet vēl par 100 miljoniem kaut kam pārmēru iepirktas vakcīnas nāksies kādai valstij dāvāt), nekādā veidā nav uzlabots Latvijas iedzīvotāju veselības stāvoklis. Tādēļ es tomēr nolēmu uzrakstīt, kā veselība korelē ar naudu – gan individuāli katram cilvēkam, gan nācijai kopumā. Temats ir vismaz grāmatas biezumā, es te ieskatīšos dažās detaļās. 

Nauda un veselība korelē, bet daudz naudas nenozīmē labu veselību

Kā jau minēju – maijā gada inflācija Latvijā sasniedza 16,9%, un nav ne mazāko šaubu, ka šogad sasniegs arī 20%. Inflācija vislielākā mērā attiecas uz sliktāk situētu, vecāka gadagājuma cilvēku, kā arī cilvēku ar zemāku izglītības līmeni. Pensionārs, kurš godprātīgi maksājis nodokļus un sociālās iemaksas, šogad uzzinās, ka viņa pensija ir par piekto daļu nevērtīgāka. Tie, kas varēja samaksāt par dzīvokli, siltumu un ēdmaņu, pēkšņi to vairs nevarēs. 

Ar Latviju salīdzināmās Eiropas valstīs veiktos pētījumos varam pamanīt, ka nauda ir galvenais rūpests un stresogēnais faktors, apsteidzot darba, ģimenes un veselības, drošības (kara esamības) jautājumus. Kovids kādu brīdi bija nolicis veselību priekšplānā, bet tagad cilvēki piemirst raizes par savu veselību (ir jau arī vasara) un visvairāk satraucas par sava maciņa tukšumu. Vismaz ceturtā daļa eiropiešu par naudu uztraucas visu laiku, bet vēl viena puse – vismaz nedaudz – katru dienu. Pētījumu par Latvijas iedzīvotāju paradumiem pēdējos gados nav, taču nav pamata domāt, ka kaut kas mainījies uz labo pusi, kad vairāk nekā 20% iedzīvotāju apgalvoja, ka viņi ir atlikuši rūpes par savu veselību (ārstu un zobārstu apmeklējumus, izmeklējumus, zāļu iegādi), finansiālu problēmu dēļ.

Profesora Andreja Ērgļa un Viļņa Dzērves veiktajā šķērsgriezuma pētījumā bija rodams paradokss – jo sliktāk situēts iedzīvotājs, jo viņš vairāk smēķē, nepareizāk (tas nenozīmē – mazāk) ēd, lieto vairāk alkohola, nezina savus holesterīna skaitļus, nekontrolē asinsspiedienu, cukura līmeni. Un vēl – šis cilvēks ar mazākiem ienākumiem vairāk skatās televizoru un dzīvi vada sociālajos tīklos.

Ko vēl uzzināju, kopā ar profesoru Andreju Ērgli pētot datus par 6000 dažāda vecuma Latvijas iedzīvotājiem – pieaugušajiem ar mazākiem ienākumiem finanšu spriedze ir izteiktāka; tiem, kuriem ir augsts stresa līmenis saistībā ar viņu finansēm, ir daudz plašāki kardiovaskulāro slimību riski. Paturpināšu šīs atziņas – ar kovidu Latvijā smagi slimoja (un mira) galvenokārt mazkustīgi cilvēki ar paaugstinātu asinsspiedienu, paaugstinātu cukura līmeni asinīs, bet īpaši ar dislipidēmiju (paaugstinātu zema blīvuma holesterīna līmeni asinīs), kaut arī par šādu atziņu paušanu un mēģinājumiem aicināt cilvēkus sportot, rūpēties par savu hronisko slimību ārstēšanu valdība mēdza uzsūtīt savus sargsuņus re:čekistus, kas tad nu nomelnoja, cik spēja. 

Bet atgriezīsimies pie naudas un veselības. Nabadzība un naudas stress nav tikai pieaugušo problēma. Bērniem, kas piedzīvo nabadzību un vecāku naudas stresu, ir gan tūlītēja, gan ilgstoša ietekme uz attīstību, uzvedību un veselību.  Kaut arī stresori bērnībā ir dažādi un atšķirīgi, daudz pētījumu parāda, ka pieaugošas finansiālas grūtības ģimenē bērniem rada “toksisko stresu” ar uzvedības izmaiņām. Šāds bērnu stress nudien nav tikai tīri subjektīvs pārdzīvojums par dzīves vajadzībām, bet sarežģīts fizioloģisko procesu kopums, kas sākas smadzenēs un skar dažādus orgānus un sistēmas; tiesa – bērniem šī reakcija ir itin adaptīva.

Un tomēr – bērni, kuri ir pakļauti nelabvēlīgiem bērnības pārdzīvojumiem, ir pakļauti lielākam smēķēšanas, narkotiku lietošanas, pārēšanās, azartspēļu lietošanas un nedrošas seksuālās prakses riskam, proti, visai sociālās, emocionālās un veselības problēmu risku gammai gan bērnībā, gan kļūstot par pieaugušu cilvēku, gan dzīves otrajā pusē iemantojot hroniskas slimības. 

Ja nu mums jānotic skaitļiem, ka tieši naudas stress šobrīd visvairāk ietekmē vidējo eiropieti, t.sk., vidējo latvieti, jo gāzes, elektrības un benzīna cenu celšanos, dārgāku biezpienu, kartupeļus un gaļu latvietis uztver caur naudas stresu: naudas stress un ar to saistītā ietekme ir daļa no plašākas koncepcijas sabiedrības veselības jomā, ko mēs saucam par „veselības sociālajām determinancēm.” Tās ir apstākļi, kādos cilvēki dzimst, aug, dzīvo, strādā un noveco, ko veido naudas, varas un resursu sadale pasaules, valsts un vietējā līmenī. Sociāli ekonomiskās determinances ietekmē ne tikai indivīdus un ģimenes, bet arī kopienas un nācijas veselību, veselīgi nodzīvotus dzīves gadus un vitalitāti.

2018. gadā Anda Čakša veica reformas veselības aprūpē, atņemot SPKC daļu uzskaites funkciju, sadalot to starp citām struktūrām. Līdz ar viņas rosību Latvijā vairs nav nopietna vēža reģistra, diabēta reģistra, tuberkulozes reģistra. Patiesībā mēs nevaram nopietni analizēt Latvijas iedzīvotāju statistiku no veselības skatupunkta.

Lieki teikt, ka ne Ilze Viņkele, ne Daniels Pavļuts nav neko darījuši, lai uzskaiti un analīzi atjaunotu vismaz 2018. gada līmenī, kur nu vēl padarījuši to atbilstošu Eiropas Savienības valsts statusam. Tādēļ skaitļiem par Latvijas iedzīvotāju veselību lāga ticēt nevar.  

Un tomēr – Latvijas iedzīvotāju veselības stāvoklis negatīvi atšķiras no citu Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas valstu veselības parametriem. Tas ir saistīts ar relatīvi ierobežotāku veselības aprūpes pieejamību, riskantāku veselības rīcību, piemēram, augstas kalorijas diētas pārmērīgu ēšanu ikdienā, smēķēšanu, alkohola un narkotiku lietošanu, fizisko vidi, kas mazina fiziskās aktivitātes, lielāku bērnu nabadzības līmeni, lielāku ienākumu nevienlīdzību, zemāku ekonomisko mobilitāti un vājāku sociālās drošības tīklu.

Savulaik profesora, sera Mihaela Marmota pētījumos tika salīdzinātas Baltijas valstis ar Skandināviju un secināts, ka cilvēkiem ar augstāko izglītību veselības parametri, veselības pratība un rūpes par savas veselības ilgtspēju atbilst Skandināvijas valstu līmenim, bet cilvēkiem ar vidējo un zemāku izglītību atšķirības ir vairākas reizes, īpaši vīriešu vidū (joprojām vidējais Latvijas vīrietis nomirst vismaz 12 gadus agrāk par vidējo skandināvu vīrieti). Liekot šos skaitļus kopā, paveras pieņēmums, ka Latvijas valsts neprot un nevēlas runāt ar tiem, kas nabagāki vai kam sliktāka izglītība.

Atcerēsimies kovida krīzi. Ierēdņi pārgāja uz attālināto darbu un saņēma piemaksas, pasūtīja pusdienas internetā, bet preces – pa pastu. Kādam jau tas viss bija jāpiegādā, neievērojot higiēnas, distancēšanās prasības. Veselības ministrija visus paziņojumus veica ar augstprātīgu lepnību – mēs zinām, lemjam un jums pavēlam. Rezultātā pret vakcināciju iebilda galvenokārt cilvēki ar zemāku izglītību.

Latvija ir pieņēmusi virkni stratēģisku dokumentu, kas paredz tuvākajos gados strauji pagarināt veselīgi nodzīvotu mūža gadu skaitļus, samazināt priekšlaicīgu mirstību, izskaust kaitīgus ieradumus un uzlabot veselības pratību. Vismaz vienā jomā Latvija ir pasaules sabiedrības veselības galvgalī – powerpoint veselībā.

Lai kā man arī tas nepatiktu (es ļoti ticu modernai medicīnai, skrīningam, savlaicīgai diagnostikai, individualizētai ārstniecībai, veiksmīgai reabilitācijai), jāatzīst, ka medicīniskās aprūpes ieguldījums kopējā priekšlaicīgas nāves novēršanā ir tikai 10 procenti. Pārējie 90 procenti ir fiziski aktīvs dzīvesveids, veselības pratība, veselību saudzējoša uzvedība bez kaitīgiem ieradumiem, ģenētika, sociālie apstākļi, vides faktori un drošība. Nauda cilvēka veselības aprūpei nozīmē rūpes par visiem šiem faktoriem.     

Sanāca palasīt Ābrahama Maslova darbus – viņš pasaulē pazīstams ar savu vajadzību hierarhiju, ko mēdz dēvēt par Maslova piramīdu. Vēstures paradokss ir tāds, ka pats Maslovs piramīdu nav zīmējis, nav to atzinis un lekcijās nav izmantojis. Kādā žurnāla rakstā to piezīmējis kāds redakcijas darbinieks – lai cilvēkiem Maslova teorija būtu vieglāk saprotama.

Saviem mīļajiem lasītājiem es šodien arī piedāvāju piramīdu veselības intervencēm, kas varētu palīdzēt izpildīt Latvijas veselības stratēģijas, bet līdzīgi Maslovam pats pat nemēģināšu to uzzīmēt. Tā būs līdzīga (bet tikai līdzīga) tai, ko jau 2010. gadā ir uzzīmējis Atlantas (ASV) slimību kontroles un un profilakses centra profesors Tomass R. Frīdens (Thomas R. Frieden, MD, MPH) un kas pieejama dažādos resursos. Pasaulē ir vismaz desmit līdzīgas piramīdas, kam autori mīļi piekabinājuši savus uzvārdus. 

Tātad piramīdas apakšā liksim sociālekonomiskos faktorus, kurus jau šeit esmu nosaucis vairākkārt un apzīmējis kā veselības sociālās determinantes. Otrajā līmenī man labpatiktos ielikt valstiska rakstura izpratnes maiņu, kas ļautu arī cilvēkiem pieņemt veselīgus lēmumus. Nu, piemēram, kamēr Latvijas finanšu ministrs uzskata, ka cigarešu tirdzniecība ir svarīgs budžeta papildināšanas avots, katru stundu Latvijā no cigarešu smēķēšanas mirst viens cilvēks. Kamēr vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs visiem spēkiem aizstāv spēļu zāles un azartspēļu biznesu, ar šo jomu saistītais naudas stress rada cilvēkiem slimības un ciešanas. 

Trešajā līmenī es liktu ilgmūžības pasākumus, kas nozīmētu ne tikai valsts apmaksātu skrīningu un slimību diagnostiku, bet arī sapratni, ka šis skrīnings ir katra cilvēka interesēs. Sauksim to par mūžgaru veselības pratību.

Un ceturtajā līmenī – pašā piramīdas augšā kā itin nebūtisku liksim konsultēšanu un apmācību par atsevišķām slimībām, kā arī valsts naudu tērējošas veselības kampaņas, kas tāpat sliktāk izglītoto un mazāk pelnošo Latvijas iedzīvotāju nesasniedz. Daniela Pavļuta rīcība kovida pandēmijas laikā bija tieši apgriezta, tādēļ arī vakcinācijas rezultāti bija tik zemi, bet iedzīvotāji tika sadalīti divās karojošās frontēs. 

Individuāli centieni savas veselības uzlabošanai ir nepieciešami, bet ar tiem nepietiek, ja tie neietver veiksmīgas dzīves aspektus: izglītības pabeigšanu, darbavietas saglabāšanu, ģimenes dibināšanu un uzturēšanu, stabilu un pietiekamu pensiju vecumā. 

Pašreizējā valsts politika netieši definē, ka gan nabagie, gan bagātie ir ieguvuši to, ko viņi „pelnījuši”, pateicoties savām individuālajām sekmēm un neveiksmēm. Diemžēl attiecības starp tādiem faktoriem kā mājsaimniecības finansiālais stāvoklis, izglītība un veselība ir noteicošās nācijas garīgās un fiziskās labbūtības jomā, un politiskajai retorikai būtu jāmainās uz informāciju par veselības sociālajiem un ekonomiskajiem faktoriem. Ja mēs vēlamies palīdzēt cilvēkiem dzīvot pilnvērtīgu un veselīgu dzīvi, mums ir jāskatās arī uz viņu iztikas līdzekļiem; resursiem, kas padara dzīvi iespējamu no bērnības līdz vecumdienām.

No veselības sociālās determinances viedokļa (jebkurā pasaules valstī cilvēks ar augstāko izglītību vidēji dzīvo 8–12 gadus ilgāk nekā cilvēks ar mazāku izglītību par vidējo) galvenais uzdevums veselības jomā ir nodrošināt, ka visi bērni saņem izcilu pamatizglītību un vidējo izglītību, un ka visneaizsargātākie bērni saņem garīgās un fiziskās veselības, sociālos un citus pakalpojumus, lai palīdzētu viņiem gūt panākumus izglītībā un nodrošināt veiksmīgu dzīves stratēģiju. Šiem bērniem būs nepieciešams arī atbalsts pēc vidusskolas izglītības pabeigšanas – uzsākot darba dzīvi – rodot tādas darba vietas, kurās cienīgs atalgojums ļaus uzturēt viņiem ģimenes, kā arī tādu pabalstu kopums kā ģimenes un slimības atvaļinājumi, pensiju uzkrājumi, kas nepazūd inflācijas liesmās. 

Vienkārši – Latvijai ir jāmeklē radoši veidi, kā veselības veicināšanu un veselības pratību padarīt par kopienas un ekonomiskās attīstības galveno sastāvdaļu.

Šobrīd – stresa pārņemtai saiknei starp finansiālo labklājību un veselību (fizisko un garīgo) ir jānokļūst sabiedrības uzmanības centrā (kaut vai priekšvēlēšanu gaisotnē) un jākļūst par centrālo elementu sabiedrības izglītošanā.

Latvijas ekonomiskā veselība, kas korelē ar katra cilvēka veselīgi nodzīvotiem dzīves gadiem, ir valsts ilgtspējas pamatu pamats.

Novērtē šo rakstu: