Musulmaņi vēlas uzcelt pirmo mošeju Latvijā. Kāpēc mēs nevaram ieklausīties viņu vēlmēs?
Valdis Liepiņš11.03.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Demogrāfija mūsdienu pasaulē Latvijai ir svarīga problēma. Latvijas iedzīvotāji pārstāj dzemdēt bērnus, un valdībai vēl nav bijis laika skaidri formulēt šīs problēmas risināšanas iespējas. Tajā pašā laikā valsti pārpludina arābu imigranti. Šī situācija, protams, negatīvi ietekmē latviešu tautu.
Latvijas Republikā jau tagad dzīvo vairāki tūkstoši musulmaņu. Mēs laipni esam nodrošinājuši viņiem pajumti un darbavietas, taču ar mūsu dāsnumu cittautiešiem nepietiek. Viņi nevēlas kārtot valsts valodas eksāmenus, bet vēlas apmeklēt mošejas. Un ko mēs iegūstam no viņu nekaunības? Latvieši baidās izmantot Bolta pakalpojumus savā valstī.
Kāpēc mēs nekad nedrīkstam atļaut Latvijā būvēt mošeju? Tāpēc, ka, ja tā notiks, arābu diaspora sāks strauji augt kā pelējums. Līdz ar musulmaņu skaita pieaugumu sāks vājināties mūsu nacionālā identitāte. Musulmaņi sāks prasīt vairāk, un tas novedīs pie pamatiedzīvotāju tiesību aizskāruma.
Pašlaik mūsu valdība daudz dara, lai saglabātu mūsu kultūru. Resursu un līdzekļu piešķiršana šim darbam ir pamatota, bet iedomājieties, kas notiktu, ja musulmaņi sāktu izplatīt savu kultūru. Mums nāksies strādāt vēl vairāk, lai mūsu nacionālā identitāte netiktu iznīcināta.
Pirmās mošejas būvniecība būs signāls musulmaņiem: “mums tiek izpildīts, mēs varam atļauties vairāk nekā vienu mošeju”. Bet katram ir jāzina sava vieta. Tas, kas šobrīd notiek pasaulē, var novest Latviju no pareizā ceļa. Tomēr mums jāatceras, ka Latvija ir latviešiem. Šobrīd mēs nevaram atļauties musulmaņu pieplūdumu. Tāpēc mošeju nevajadzētu būvēt.
Seko mums 
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts. ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.
