Mūsu dvēselēs dziļi ir iesēdusies padomju sešdesmit gadus iedzītā sērga stučīt un izpildīt pilnīgi stulbas pavēles

Lai cik tas neliktos dīvaini, bet tieši Jāņu tradīciju aizliegšana bija ļoti nozīmīgs ierocis latviskuma iznīcināšanā un latviešu internacionalizācijā, kas padomju laikā faktiski bija rusifikācija un Latvijas pārkrievošana, bet mūsdienās – paneiropeizācija ar angļu valodu un gadžetiem, jaunu ļaužu aizplūšanu pasaulē.

Šim tālajam 1961. gadam bija vēl dažas konsekvences Latvijas vēsturē: sāka būvēt Pļaviņu HESu; Gaiziņkalnā izdalīja 47,2 hektārus zemes raķešu palaišanas laukuma būvei; Rīgas pareizticīgo katedrāle zaudēja krustus, beidza pildīt dievnama funkcijas, pārtapa planetārijā un kafejnīcā „Dieva auss”, Rīgā Baltijas kara apgabala Kara tribunāls slēgtā sēdē Gunāram Astram piesprieda 15 gadus par pretpadomju darbību.

Bet būtiskākais pasākums tomēr bija Jāņu aizliegums.

Jāņu aizliegumam bija galvenais režisors – Augusts Jāņa dēls Pelše, kurš izravēja no latviskā dārziņa katru jāņuzāli. Tiesa, Padomju Savienības mērogā pārkrievošanas ideoloģiskais tēvs bijа Mihails Andreja dēls Suslovs.

Šis ir viens no nozīmīgākajiem cilvēkiem padomju varas virsotnēs, kurš jau 1947. gadā, Staļina laikā kļuva par Vissavienības kompartijas sekretāru, bet Brežņeva laikos – līdz savai nāvei 1982. gadā – tika uzskatīts par otro ietekmīgāko cilvēku Padomju savienībā.

Padomju Savienībā Suslovs atbildēja par ideoloģiju, cenzūru, kultūru un izglītību. Viņš kā pirmais no PSRS valdības locekļiem tieši pēc tankiem ieradās Budapeštā 1956. un Prāgā 1968. gadā. Tieši Suslovam piedēvē izšķirošo lēmumu 1979. gadā ievest armiju Afganistānā. Tad nu šis vīrs bija tas, kurš netieši bija norādījis par nepieciešamību iznīdēt reliģiskās un nacionālās tradīcijas padomju republikās, t.sk. Latvijas PSR.

Ļoti precīzi situāciju sešdesmito gadu sākumā jau tālajā 1961. gadā 11. novembrī aprakstīja Uldis Ģērmanis „Latvija” 42. numurā „M. SUSLOVS — PĀRKRIEVOŠANAS TEORĒTIĶIS”.

1960. gada 17. jūlijā Maskavā notiek padomju inteliģences pārstāvju sanāksme, kurā ar plašu runu uzstājas PSKP CK sekretārs M. Suslovs. Šinī runā, starp citu, atrodam arī izskaidrojumu, kāpēc Latvijā tagad notiek Līgo svētku un citu latvisko tradīciju apkaŗošana.

Suslovs izteicās: „Būtu nepareizi uzskatīt par nacionālu tradīciju tikai to, kas atšķir vienu nacionālo kultūru no otras, vai tikai to, kas saistīts ar tautas pagātni, ar tās vēsturi…
Vajag vērīgāk saskatīt un atbalstīt jaunās tradīcijas, kopīgās iezīmes… visnotaļ jāatbalsta un jāattīsta jaunais komūnistiskais” (LM, 1960:29).

Lai īstenotu Suslova direktīvas, Latvijā iesākās plaša kampaņa pret „novecojušām tradīcijām”. Argumentu trūkums un pārcenšanās dažkārt noveda pie augstākā mērā komiskiem izskaidrojumiem, piemēram: „Par novecojušu, laika garam neatbilstošu ieražu atzīstama Līgo svētku jeb Jāņu svinēšana. Laikmetā, kad padomju cilvēks liek pamatus dižajai komunisma celtnei, nepareizi un nelietderīgi būtu celt godā pagānu ieražas. Darbaļaužu audzināšanai ir izmantojamas tikai progresīvās tradīcijas” (Cīņa, 1961:71).

Minētajā Suslova runā izteiktie norādījumi pārkrievošanas veicināšanai gandrīz vārds vārdā atrodami partijas jaunās programmas projektā, nodaļā par nacionālajām attieksmēm. Suslovs vispār tiek uzskatīts par vienu no galvenajiem partijas teorētiķiem kādēļ jādomā, ka viņš arī izstrādājis rusifikācijas teorētiskos pamatus un metodes.”

Godājamajam lasītājam vēlos Ģērmaņa pieminēto „Cīņas” 1961. gada 24. marta ievadrakstu citēt plašāk. Lieta tāda, ka norādījums Jāņus nesvinēt nāca trīs mēnešus iepriekš, ievadrakstam nav autora, bet atbilstoši padomju tradīcijām „Cīņas” ievadraksts nozīmēja patiesību. Tos, kas vienīgo pareizo patiesību nesaprata, gaidīja Gunāra Astras liktenis.

Un vēl – šis citāts no tālā 1961. gada neticami atgādina retoriku, ko katru dienu ar atziņām, ka „naudas ir tik daudz kā nekad nav bijis” pauž Latvijas 2021. gada valdība vai re:čekisti. Visu tekstu interesenti var atrast paši, es citēšu tikai daiļrunīgākos:

„…sociālistiskā revolūcija pavēra pavisam Jaunu lappusi cilvēces vēsturē. Lielā Oktobra gaišā saule tagad apmirdz daudzas tautas, kas, padzinušas apspiedējus un izsūcējus, pašas veido savu laimīgo dzīvi. Sociālisma zemē darbaļaudis ir ieguvuši ne vien politiskās tiesības, kļuvuši par zemes saimniekiem, bet ari visā pilnībā bauda sava darba augļus. Latviešu tauta pamatoti lepojas ar dižajiem panākumiem saimniecības un kultūras attīstībā.

Vēl nekad mūsu ekonomika nav bijusi tik spēcīga, tik strauji nav plaukušas pilsētas un ciemi kā šai septiņgadē. Neredzēti bagāts ir tautas sociālistiskās kultūras pūrs. Padomju brāļu tautu atbalsts, lielās krievu tautas nesavtīgā palīdzība ir padarījusi mūsu soli platāku, gaitu drošāku. Jaunajos materiālās dzīves apstākļos veidojas savas ieražas un tradīcijas. Padomju cilvēkam raksturīga ir Dzimtenes mīlestība, tautu draudzības jūtas, darba varonība, kolektīvisms, savstarpējā palīdzība…

…Padomju cilvēka revolucionārajam vērienam nekādi šķēršļi nav par lieliem. Dažkārt strīdas par nacionālajām tradīcijām, to raksturu un nozīmīgumu. Vēlreiz ir jāuzsver, ka par nacionālajām tradīcijām aplam būtu dēvēt tikai to, kas atšķir vienas tautas kultūru no otras vai arī vien to, kas saistīts ar tautas pagātni, vēsturi, smago dzīvi apspiestības jūgā. Daudz drošāk mums ir jāsaskata un jāatbalsta jaunās tradīcijas, kas veidojas padomju nāciju sadarbības procesā komunisma celtniecības periodā.

Partija māca mūs rūpīgi vērtēt pagātnes mantojumu, izmantot visu to, kas ir progresīvs un veicina mūsu augšupeju. Tas, kas neatbilst šim prasībām, nav mums vajadzīgs, tas jāatmet. Par novecojušu, laika garam neatbilstošu ieražu atzīstama Līgo svētku jeb Jāņu svinēšana. Laikmetā, kad padomju cilvēks liek pamatus dižajai komunisma celtnei, nepareizi un nelietderīgi būtu celt godā pagānu ieražas.

Darbaļaužu audzināšanai ir izmantojamas tikai progresīvās tradīcijas. Protams, ko svinēt un nesvinēt, ir katra pilsoņa personiskā darīšana. Bet valsts un sabiedrības atzinumu un atbalstu var izpelnīties tikai progresīvi jauna laika svētki un svinības. Loti bieži nākas runāt par mūsdienu sadzīves tradīcijām…

…padomju cilvēks savas dzīves svarīgākajos brīžos vairs neskatās uz baznīcai pusi. Reliģija aiziet pagātnē, ir uzvarējis materiālistiskais pasaules uzskats. Daudz un dažādas dzimst jaunās sadzīves tradīcijas. Partijas un padomju orgānu, visas mūsu inteliģences uzdevums ir visnotaļ cīnīties par to, lai izskaustu jau novecojušo, lai jaunās tradīcijas un ieražas padarītu idejiski saturīgākas…

…viena no skaistākajām sadzīves tradīcijām ir pilngadības svētki. Jaunietis vai jauniete sper savus pirmos patstāvīgās dzīves soļus, un visa sabiedrība svinīgi atzīmē šo notikumu…

… pirms pilngadības svētku dienas jauniešiem rīko speciālus seminārus par padomju pilsoņa tiesībām un pienākumiem, par PSRS valsts un sabiedrisko iekārtu, par jauniešu morālo stāju. Arvien vairāk piekrišanas gūst tāds pasākums kā jauniešu svinīgā aizvadīšana Padomju Armijas rindās. Jaunajiem Dzimtenes sargiem rīko koncertus, pasniedz atmiņas veltes. Diemžēl, dažās vietās vēl neiztiek bez iedzeršanas „par godu” jauniesaucamajiem. Nav jāpierāda, ka tā ir nosodāma veco laiku ieraža…

…dziļu atsaucību sabiedrībā ir izpelnījusies darba veterānu cildināšana. Sociālistiskajā iekārtā darba darītājam pienākas gods un slava. Aplam ir godināt darba cilvēku tikai tad, kad viņam jau kabatā pensijas grāmatiņa. Sirmajiem darba veterāniem veltītie vakari rīkojami biežāk, ne mazums pamācoša no tiem smelsies jaunā paaudze”
Katrā ziņā šim rakstam bija konsekvences.

No teātra skatuves pazuda „Skroderdienas Silmačos”, no Raiņa lugām un Pumpura „Lāčplēša” – sadaļas ar līgošanu. Jāņu siers pārtapa ķimeņu sierā, alus tika tirgots līdz Margotu dienai (5. jūnijs, pie kam asprāši bija atšifrējuši, ka šis vārds labi lasāms no beigām), bet atsākts tirgot Pēteros (29. jūnijā).

Citēšu akadēmiķi Jāni Stradiņu, kurš šo laiku aprakstīja 1988. gadā laikrakstā „Lauku avīze”:

„…šai sakarā citējami toreizējā Latvijas Valsts izdevniecības direktora slavenie vārdi: «Lai bērni uzzina par Līgo no citiem avotiem, tikai ne no skolu mācību grāmatām.»…

…no Friča Rokpeļņa «Lovates krastos» un Jūlija Vanaga «Liepnas kaujas» nozuda ar Līgo saistītie panti. Pat Dārziņa — Raiņa «Senatni» dziedot, tā rinda «. . . jāņu guns spīgo» Rīgas radio fonā bijajāizpilda neskaidri, murmulējot. Par dzejoļa «Uz Zilā kalna» ievietošanu Pāvila Rozīša Rakstu V sējumā izdevniecības redaktore Valpētere zaudēja darbu.

Skandalozajā tiesas prāvā viņas aizstāvībai kā eksperts uzstājās Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta directors Ēvalds Svimpuls-Sokols, drosmīgi iestājoties par seno tautas tradīciju. Manā priekšā ir Ēvalda Sokola personiskā arhīva materiāli par Jāņu «vajāšanām», kurus šodien nevar lasīt bez neizpratnes un sašutuma.

Šķiet neticami, ka tas varēja notikt mūsu internacionālistiskajā padomju valstī, mūsu paaudzes dzīves laikā. Ēvalds Sokols, pārliecināts komunists un temperamentīgs literatūrzinātnieks, toreiz zaudēja savu komunista reputāciju un, nebīsimies sacīt, arī savu dzīvību, jo liktenīgie satricinājumi bija viņa pāragrās nāves cēlonis. Lasu drebošu roku rakstītu iesniegumu partijas Centrālkomitejai, kurā zinātnieks neatzīst par taisnīgu sev uzlikto sodu…

…daudzi dažāda līmeņa sabiedriskie darbinieki Jāņu aizstāvībai upurēja savu karjeru. Kā šodien atceros 1965. gada dziesmu svētkus, Mežaparka lielo estrādi, kad Alekseja Kosigina klātbūtnē desmiti tūkstoši klausītāju pieprasīja atkārtot Emiļa Melngaiļa «Jāņuvakaru». Uz satraukto jautājumu «Vai drīkst?» esot sekojusi padomju premjerministra izbrīnīta atbilde «Kālab gan ne?», un Leonīds Vīgners stājās pie diriģēšanas.

Pat laikmetā, kad «vētraini aplausi, kas pāriet ilgās ovācijās» bija visai ierasta lieta, tādus aplausus dzirdēt man nav nācies, tie ilga vismaz minūtes desmit un pauda tautas patieso attieksmi pret lietām. Un tad bija raksts žurnālā «Družba narodov» — ar progresīvo krievu literātu palīdzību Jāņi tika atzīti, tika atkaroti. Vispirms gan tā kaunīgi, paklusām”.

Jāņi atgriezās jau citādi – kalna galā tika dedzinātas riepas, un jāņuguns vēla melnus dūmus. Jāņa bērni uzlika platas krāsainas papīra cepures un rotājās ar kremplinu. Par Jāņa vakara ēdmaņu kļuva šašliks, bet veldzējošo dziru – šņabis.

Un tomēr – ne jau tas viss liek mums atcerēties 60 gadus vecos notikumus. Būtiskais, ko atnesa līgošanas aizliegums, bija uzplaukusi stučīšanas kultūra un pārmērīgi čakla stulbu rīkojumu izpilde. Studentiem paģērēja ziņot – kurš rīko jāņus, kurš iet uz baznīcu. Liela daļa līdzpilsoņu steidza ziņot paši.

Un to nu šogad mēs redzējām pārpārēm. Kaimiņš stučīja kaimiņu, pie kura atbrauca ciemos bērni vai radi. Čakli valdības kovidmantras lasītāji zvanīja policijai, kolīdz ieraudzīja mežmalā trenējoties piecus bērnus.

Privātteritorijās vaigā gaisā sanākušu ļaužu pulciņu (vīrusu nekad nevar nodot svaigā gaisā) pirms dažām dienām izgaiņāja specdienesti un apcietināja dažus nepakļāvīgos.

Mūsu dvēselēs dziļi ir iesēdusies padomju sešdesmitgadus iedzītā sērga stučīt un izpildīt pilnīgi stulbas pavēles. Ja valdība šogad vienā rīkojumā aizliedza tirgot grāmatas, bet paģērēja plašāk tirgot (internetā) tabaku un alkoholu, tad stulba ir valdība. Bet atradās simtiem stučītāju, kas čakli pildīja stulbus rīkojumus.

Novērtē šo rakstu: