Iesaki rakstu: 
Latvijas eksistenciālā izvēle 2026. gadā ir stipri sašaurinājusies - vairs tikai starp stagnāciju un "motorzāģi". Politiskā sistēma pieaugošo drošības apdraudējumu situācijā ir sasniegusi kritisku lūzuma punktu. Kamēr ārējie draudi pie mūsu austrumu robežām ir sasnieguši augstāko intensitāti kopš neatkarības atjaunošanas un turpina pieaugt, valsts iekšējais "dzinējs" – tās pārvaldes aparāts un politiskā kultūra – darbojas ar bīstamu, arvien zemāku lietderības koeficientu.
Tagad padomāsim - kādas tad ir Latvijas politikas vājās vietas, un mēģināsim esošo stagnāciju pretstatīt radikālākām reformu alternatīvām Latvijas (Alvja Hermaņa MMN), Argentīnas (Havjera Mileja) un ASV (Donalda Trampa MAGA) modeļiem), un iezīmēt stratēģisku ceļu valsts noturības saglabāšanai.
Jāsāk ar diagnozi. Tā jau sen ir daudzviet noformulēta un labi zināma - sistēmiska paralīze un kolektīvā bezatbildība. Latvijas lielākais drošības risks ir nevis tikai ārējs agresors, bet gan iekšējā lēmumu pieņemšanas mazspēja. Gadiem koptā koalīciju kultūra ir radījusi sistēmu, kurā atbildība tiek "izšķīdināta" neskaitāmās darba grupās, padomēs un starpinstitūciju saskaņošanās.
Stratēģiski projekti kā Rail Baltica vai robežas nocietināšana ir kļuvuši tam visam par simboliem. Problēma ir nevis naudas trūkumā, bet gan nespējā to efektīvi un caurspīdīgi pārvērst reālā infrastruktūrā.
Politiskā elite gadiem ir pieļāvusi bīstamu plaisas padziļināšanos starp "Rīgas burbuli" un reģioniem (īpaši Latgali). Ekonomiskā nevienlīdzība un lēna pakalpojumu pieejamība ir radījusi labvēlīgu augsni hibrīdkara operācijām, kur ārējā un tās jau "izperētā" iekšējā propaganda iedzīvotājiem sēj izkropļotu pasaules uztveri, nereālas cerības un ilūzijas.
Šobrīd radikālākā reakcija uz šo stagnāciju, manuprāt, ir Alvja Hermaņa partijas "Mēs mainām noteikumus" (MMN) parādīšanās, kas iedvesmojas arī no citiem globāliem "sistēmas lauzējiem".
Piemēram, Argentīnas pieredze (Mileja "motorzāģis") rāda, ka radikāla ministriju un birokrātijas samazināšana var atbrīvot ievērojamus resursus. Latvijas gadījumā tas nozīmētu valsts aparāta "liekā ūdens izžāvēšanu" par labu tiešajām drošības un attīstības investīcijām.
Savukārt ASV pieredze - MAGA un "Dziļās valsts" iegrožošana māca, ka bez stingras politiskās elites un sabiedrības kontroles pār administratīvo aparātu jebkura reforma iestieg ierēdniecības pretestībā. MMN piedāvātā individuālā atbildība ir tiešs mēģinājums šo "purvu nosusināt". Cerams, ka bez MMN ar efektīviem dziļu reformu risinājumiem parādīsies arī citi politiskie spēki un personības.
Taču jāņem vērā, ka šāda "invāzīvā terapija" reāla ārējā apdraudējuma apstākļos ir augsta riska darījums. Institucionālās atmiņas zaudēšana un īslaicīgs haoss drošības dienestos (VDD, SAB) var atvērt durvis, kuras kritiskā brīdī vairs nevarēs tik viegli aizvērt. Līdz ar to atkarībā no tā, cik fundamentālas izmaiņas 15. Saeimas vēlēšanas oktobrī ienesīs tās politiskajā struktūrā, Latvija var saskarties ar vienu no diviem scenārijiem.
Pirmais - lēnā erozija: turpinoties esošajam politiski administratīvajam kursam, Latvija var kļūt par militāri spēcīgāku, bet sociāli un administratīvi iztukšotu "buferzonu". Pieaugošā iedzīvotāju emigrācija un neuzticība valstij tad padara mūs ievainojamus pat bez tieša militāra konflikta.
Otrais - radikālo spēku (kā MMN u.c.) uzvara ievada sistēmas restartu. Tas var nākotnē novest pie "Ziemeļu Izraēlas" modeļa (nosauksim to tā)– augsti efektīvas, drosmīgas un tehnoloģiski attīstītas valsts – izveides vai arī pie valsts pārvaldes sabrukuma, ja reformas netiks vadītas profesionāli.
Kāda būtu nepieciešamā rīcība lai līdzsvars nepazustu? 15. Saeimai būtu jāievieš "Drošības un efektivitātes likums" vai kaut kas tamlīdzīgs, kas apvienotu stabilitāti ar efektivitāti.
Pirmkārt. Tā ir individuālā atbildība (MMN elements). Likumdošanas līmenī jānosaka konkrētu amatpersonu mantiskā un kriminālā atbildība par stratēģisku valsts drošības projektu (robeža, krīzes krājumi, enerģētika) izgāšanu vai tīšu kavēšanu.
Otrkārt. Strukturālais motorzāģis (Mileja elements, ko piedāvā arī MMN). Jāveic ministriju, valsts un valsts atbalstītu ("nevalstisku") institūciju skaita samazināšana un to funkciju centralizācija, likvidējot lieko ierēdniecības un tai pielīdzināto slāni. Ietaupītie līdzekļi nekavējoties jānovirza civilās aizsardzības (patvertņu, autonomu energosistēmu) izveidei vai citām stingri ierobežota skaita kritiskām prioritātēm.
Treškārt. Suverenitātes stiprināšana (MAGA elements). Prioritāte valsts iepirkumos jādod vietējai, it īpaši militārajai industrijai un tehnoloģijām. Atkarība no ārējām piegāžu ķēdēm kritiskos brīžos ir nacionālās drošības apdraudējums. Runa, protams, nav par iekārtām, kas pieejamas tikai no dažām tehnoloģiski attīstītām pasaules valstīm un ar vietējās industrijas potenciālu nav aizstājamas.
Ceturtkārt. Pierobežas revitalizācija - Latgalei ar likumu jau ir piešķirts speciālās ekonomiskās zonas statuss ar nodokļu un citiem atvieglojumiem un stimuliem. Taču aiz formālajām regulējuma normām jābūt arī filozofijai - Latgalei ilgtermiņā jākļūst par valsts drošības un ekonomikas enkuru. Taču ar šo likumu vien par maz. Pieredze jau pierādījusi, ka tas nedarbosies, ja nebūs pārmaiņu arī izglītības, veselības, kultūras u.c. jomās, kas veido pamatu stabilai un sevī pārliecinātai sabiedrībai.
Secināsim. Latvijas drošība nav atkarīga tikai no NATO 5. panta, bet no mūsu pašu spējas pieņemt lēmumus zibsnīgi un atbildīgi. Mums vairs nav laika "lēnai evolūcijai". Ir nepieciešama politiska drosme ieviest efektivitāti kā augstāko drošības standartu, pretējā gadījumā mēs riskējam pazaudēt valsti nevis kaujas laukā, bet nebeidzamās mīkstčaulīgu politiķu diskusijās un birokrātijas labirintos.
Seko mums 
Šodien esam nonākuši jaunā eskalācijas pakāpē. Šoreiz vairs neviens nevar aizbildināties, ka “ielidojis draudzīgs drons”. Ir noticis mērķēts uzbrukums Latvijas stratēģiskam objektam - degvielas rezervēm.
Krievijas karaspēks turpina uzbrukumus Ukrainas frontē un vietumis pat virzās nedaudz uz priekšu. Raķetes un droni turpina postīt Ukrainas infrastruktūru, gandrīz ik dienas nogalinot mierīgos iedzīvotājus dažādās pilsētās. Krievija turpina plosīties. Un tomēr pamazām, bet arvien tumšāki mākoņi sāk plesties arī Krievijas pusē.
Katrs ceļotājs un arī mājās sēdētājs ar saviem nodokļu maksājumiem ir gadiem ilgi atbalstījis aviosabiedrību airBaltic. Šis kopējais atbalsts jau ir pārsniedzis pusmiljardu eiro, taču kompānijai joprojām neiet labi un bez valsts atbalsta tā gaisā noturēties nevar.
Mazajiem uzņēmumiem Latvijā jau gadiem ilgi ir jāstrādā apstākļos, kur katrs papildu administratīvais pienākums nozīmē ne tikai laiku, bet arī reālas izmaksas. Tāpēc Ekonomikas ministrija ir nākusi klajā ar priekšlikumu atteikties no obligātajām gada pārskatu revīzijām mazajiem uzņēmumiem. Tas nav radikāls solis – tas ir loģisks nākamais posms uzņēmējdarbības vides sakārtošanā.
Diskusija par “ārējo skatījumu” birokrātijas mazināšanā atklāj dziļāku problēmu – nevis ideju trūkumu, bet drīzāk nespēju tās īstenot sistēmiski un konsekventi. Pēdējo divdesmit gadu laikā Latvijā ir uzkrāta plaša pieredze ar reformām, auditiem un rīcības plāniem, turklāt tā tiek sekmīgi nodota citām Eiropas Savienības (ES) kandidātvalstīm. Tomēr gandrīz visos vērtējumos atkārtojas tie paši secinājumi: procesi ir formāli, atbildība ir izkliedēta, un iniciatīva netiek atalgota.
1796.gadā Eiropas domātāji ar pārsteigumu un satraukumu atklāja, ka pašā kontinenta sirdī eksistē "pelēkā zona" – sabiedrība, kurā cilvēks dzīvo bez tiesiskas aizsardzības un bez reālas iespējas ietekmēt savu likteni. Garlībs Merķelis savā manifestā Latvieši nevis vienkārši aprakstīja tautas "raksturu", bet gan veica nežēlīgi precīzu sistēmas sekciju. Viņš dokumentēja dzimtbūšanas iekārtu – mehānismu, kurā indivīds bija pakļauts absolūtai varai bez jebkādiem drošinātājiem vai līdzsvara.
Latvijas publiskajā telpā netrūkst organizāciju, kas drosmīgi runā “tautas vārdā”. Dažām pat nosaukums to sola jau iepriekš. Piemēram, “Drosme darīt”. Drosme – tas, protams, ir labi. Jautājums tikai – darīt ko tieši un kā interesēs?
Es diezgan kategoriski nepiekrītu tam, kā Alvis Hermanis raksturo Progresīvos. Man viņi nesaistās ar Sibīriju vai totalitāriem režīmiem — tā ir cita laikmeta un citas sistēmas traģēdija. Bet tas nenozīmē, ka man viņu politika ir pieņemama. Tieši pretēji.
