Ministr Belēvič, pārņemiet sporta pārraudzību uz Veselības ministriju
Inguna Rožkalne - Žubure*07.01.2015.
Komentāri (30)
Iesaki rakstu: 
Pērn manu pacientu vidū bija trīs vīri pēc akūta koronāra sindroma, visi aptuveni trīsdesmit gadu jauni, visi ar labu izglītību un labu darbu, visi ar lieko svaru. Godīgi gan būtu teikt – nobarojušies kā...
Slimību kontroles un profilakses centra dati liecina, ka vismaz katram piektajam bērnam Latvijā ir aptaukošanās, bet vēl vienai piektdaļai – liekais svars. Vismaz trīs ceturtdaļas no Latvijas bērniem sirgst ar mazkustību. Vidējais Latvijas puika vismaz 5 stundas svētdienā pavada datorspēlēs vai internetā, bet mazāk par divdesmit minūtēm – fiziskās aktivitātēs.
Izglītības ministrija daudzu gadu garumā darījusi visu, lai bērni ar sportu nenodarbotos, lai sporta stundas kļūtu par fikciju, lai aktīvas kustības šajās sporta stundās būtu dažiem puikām, bet nekādā gadījumā – nevienai meitenei. Nu nekādu normatīvu, nekādu sacenšanos savā starpā, bet galvenais – sporta stundā neiesvīst! Runā, ka pat valsts sekretāres vietnieci sporta jautājumos Ulriku Auniņu aizrotēja (padzina) tādēļ, ka viņa pārlieku iestājās par bērnu sportu.
Iztēlosimies izglītības ministres Mārītes Seiles sarunu ar Jaunatnes un sporta departamenta direktoru Edgaru Severu:
– Kas ir Latvijas sporta lepnums? – prasa ministre.
– Bamba Fals, – atbild Edgars Severs.
– Kāpēc Jūs lamājaties? – stingri noprasa Mārīte Seile.
– Bamba Fals ir 2 metrus 15 centimetrus garš VEF basketbolists, – paskaidro Edgars Severs.
– Saprotu, – saka Mārīte Seile, – tātad Bambam Falam mums vajag prasīt naudu sportam no budžeta.
Sportam valstī vajadzētu būt kā piramīdai – apakšā bērnu sports, virs tā – tautas sports, tālāk – sasniegumu sports, bet pašā piramīdas virsotnē – augstu sasniegumu sports, kur mēs redzētu olimpiešus, pasaules čempionāta dalībniekus, profesionālo komandu spēlētājus.
Pateicoties Izglītības un zinātnes ministrijas ilggadējiem pūliņiem (te nudien nav vainojama Mārīte Seile), mūsu piramīda ir otrāda – valsts nauda tiek tikai augstu sasniegumu sportam un sasniegumu sportam, bet bērnu sportam – gandrīz nemaz.
Esmu Latvijas Ārstu biedrības biedre, tādēļ citēšu savas biedrības prezidentu Pēteri Apini: „Arēnu Rīga mēs varam uzcelt par 43 miljoniem, un vienlaikus uz ledus sportos 15 aktīvisti: 2 vārtsargi, 10 laukuma spēlētāji un 3 tiesneši (izņemot brīžus, kad abu komandu hokejisti sacenšas boksā – I.R–Ž).
Bērnudārza sporta zāle maksā 100 tūkstošus, un tajā vienlaikus sporto 15 bērni. Atšķirība ir tieši 430 reizes”.
Piezvanīju uz Ventspili, kur bērnudārziem tagad ir sporta zāles un sporta laukumi. Lielākā izmaksa esot gumijots grīdas segums, jo uz asfalta vai koka seguma bērni pamanoties gūt ceļu un elkoņu traumas. Šis segums esot divkārt dārgāks nekā parasta grīda – 70–100 eiro uz kvadrātmetru. Visa pārējā izmaksas esot salīdzinoši niecīgas – zemāki grozi, piepūšami vārti, bumbas, mīkstās hanteles, tīkli, matrači. Ventspilnieki labprāt dalītos savā pieredzē. Galvenais – bērnam 3–6 gadu vecumā jākustas vismaz trīs – četras reizes dienā.
Gunti Belēvič! Mēs Jūs esam novērtējuši kā stipru un principiālu vadītāju. Jūs labi saprotat, ka nācijas veselības pamats ir daudz kustību un veselīgs uzturs pirmskolas vecumā un jaunāko klašu audzēkņiem. Mūsu pieredze liecina, ka Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdnes (īpaši Evija Papule, kas tiecas iegūt valsts sekretāres amatu) ir kategoriski pretojušās veselības mācībai skolās, trešajai un ceturtajai sporta stundai skolā.
Ja mēs panāktu to, ka bērnudārza un mazāko klašu audzēkņi sportotu katru dienu, mēs iegūtu izcilus rezultātus sportā, jo mums būtu atlases iespējas. Ja mēs panāktu regulāras sporta aktivitātes visiem bērniem, mums nebūtu otrā tipa diabēta, adipozitātes un akūta koronāra sindroma jauniem cilvēkiem.
Esat uzņēmies atbildību par tautas veselību – ņemiet savā atbildības jomā kustības, bērnu un tautas sportu, kas ir nācijas veselības pamats!
* kardioloģe ar 20 gadu stāžu rehabilitācijas iestādēs
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
