Mēs esam tik lieliski, dodiet mums vēl daudz vairāk nodokļu maksātāju naudas!
Sigita Roķe, LTV galvenā redaktore12.01.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Aizvadītajā gadā LTV1 bija skatītākais televīzijas kanāls Latvijā, liecina pētījumu kompānijas "Kantar" dati (skatīšanās laika daļa – 12,3%). Tas ir pelnīts rezultāts – Latvijas Televīzijas (LTV) darbinieki ir demonstrējuši kvalitatīvu, profesionālu, izcilu veikumu īpaši sarežģītos apstākļos, ņemot vērā Krievijas īstenoto karu Ukrainā. Cilvēki krīzēs un valstiski īpaši svarīgos notikumos meklē sabiedrisko mediju saturu. Un tā tas notika arī pērn, kad gads bija notikumiem pārbagāts.
Ukrainas mācības
Vēl nebeidzoties kovida krīzei, mūs apdullināja brutāls, nežēlīgs agresorvalsts Krievijas iebrukums Ukrainā. Jau pirms kara LTV Ziņu dienests pievērsa pastiprinātu uzmanību notikumiem šajā reģionā, cerot, ka plaša apjoma karš tomēr nesāksies. Bet 24. februāra agrs rīts diemžēl sākās ar iebrukumu, un mums, mediju cilvēkiem, pašiem bija ļoti ātri jāspēj reaģēt un saprast notiekošo, lai spētu to izskaidrot skatītājiem.
Noskaidrot notikumu gaitu, definēt uzticamos informācijas avotus un noteikt turpmāko redakcionālo politiku. Kā un ko mēs stāstīsim un rādīsim, ko definēsim kā uzticamus un kompetentus avotus? Pēc kādiem žurnālistikas principiem strādāsim?
Risinājām profesionālās ētikas dilemmas un mēģinājām izlobīt patiesību milzīgajā informācijas apjomā, kas sākotnēji nebija ne strukturēts, ne ātri pārbaudāms. Neviens no mums iepriekš nebija šādos apstākļos tik cieši un nepastarpināti strādājis.
Redzējām, ka sabiedrībai ir vajadzīgs mūsu darbs, auditorija ļoti vērīgi sekoja līdzi visam, ko darījām. Un tas deva papildu pārliecību izturēt un strādāt ar vislielāko atdevi.
Protams, tas nav tikai darbs. Tā joprojām ir arī pārliecība un mūsu vērtības – no pirmās kara dienas bija skaidrs, ka esam ukraiņu pusē – cilvēcības, humānisma un taisnīguma pusē. Jā, risinājām profesionālās dilemmas – vai varam nostāties vienā pusē, vai varam justies emocionāli, cik daudz drīkstam rādīt kara šausmas, cietušos un bojāgājušos civiliedzīvotājus un kareivjus? Šobrīd mēs to visu jau esam apzinājuši un izdiskutējuši.
Esam iepazinuši Ukrainu, zinām kara tehnikas nosaukumus, mūsu filmēšanas komandas vairākkārt bijušas Ukrainā, arī pavisam tuvu frontes līnijai. Mūsu cilvēki riskē, lai rādītu un stāstītu, kas Ukrainā patiesībā notiek. Savā ziņā profesionāli nu jau ir vieglāk, jo diemžēl esam "iemācījušies karu". Bet ne emocionāli – vēl aizvien ir smagi ziņot par bojāgājušajiem, par sakropļotajiem cilvēkiem, par pagrabos mītošajiem kara bērniem un vecīšiem, par sagrautajām pilsētām.
Rādām un atbalstām
Skaidri un nepārprotami nostājoties Ukrainas pusē, uzskatījām, ka LTV pienākums ir atbalstīt un rādīt visas būtiskākās pilsoniskās aktivitātes ukraiņu atbalstam un kara nosodījumam. Rādījām gājienus, koncertus, ziedojumu vākšanas iniciatīvas, t.sk. sadarbībā ar starptautiskiem partneriem, stāstījām un turpinām stāstīt par sniegto palīdzību gan cilvēkiem Ukrainā, gan ukraiņiem Latvijā un citviet Eiropā. Starp skatītākajām pagājušā gada pārraidēm LTV1 bija koncerts "Ukrainas brīvībai" 25. februārī, pasaules atbalsta akcija Ukrainai #SaveUkraine un gājiens par atbrīvošanos no padomju mantojuma Latvijā.
Skatītāji novērtējuši arī LTV žurnālistu veidotās dokumentālās filmas – skaudrus stāstus no Ukrainas par kara skartajiem cilvēkiem: bēgļiem, karavīriem, ārstiem, brīvprātīgajiem, kā arī izpostītajām pilsētām.
Nozīmīgs bija "Panorāmas" speciālizlaidums augustā – pusgadu pēc kara sākuma. Ziņu dienesta žurnālisti Ina Strazdiņa un Gints Amoliņš, kā arī operatori Ingus Graudiņš un Aigars Kovaļevskis veidoja ziņu raidījumu no Irpiņas Ukrainā – vietas, kas iegājusi vēsturē kā pierādījums Krievijas armijas veiktajam genocīdam pret Ukrainas civiliedzīvotājiem.
Uz neatgriešanos, pieminekli!
Karš bija arī katalizators mums pašiem atrisināt sen sāpīgu jautājumu – ko darīt ar pieminekli Pārdaugavā? LTV bija klāt tā nojaukšanā – visu garo dienu tiešraidē raidījām no Pārdaugavas, runājām ar aculieciniekiem, amatpersonām, politiķiem un kultūras jomas pārstāvjiem, lai fiksētu ne tikai šo vēsturisko brīdi, bet arī cilvēku pārdomas. Ticam, ka mūsu safilmētais dzīvos vēl ļoti ilgu laiku, un pieminekļa krišana noteikti būs viena no 2022. gadu ļoti spilgti raksturojošām ainām.
Vēlēšanas
Pastāvīgi sekojām līdzi pērnā gada būtiskākajam notikumam – karam Ukrainā, tomēr arī Latvijā dzīve neapstājās. Rudenī visi devāmies uz vēlēšanām. Un arī šajā notikumā sabiedriskajiem medijiem allaž ir ļoti būtiska loma, palīdzot izvēlēties, par ko balsot, un sniedzot vispusīgu, objektīvu un profesionālu skatu uz deputāta amata kandidātiem un politiskajām partijām. Analizējām gan politiķu un partiju paveikto, gan izvaicājām par solījumiem un plāniem, veiksmēm un neveiksmēm, atrādījām partiju līderus.
Īpaša bija vēlēšanu diena, kad sekojām līdzi vēlēšanu gaitai visā Latvijā, kā arī diasporās ārvalstīs, tāpat arī vēlēšanu vakars un nakts, kad vairāku stundu tiešraidē ziņojām par jaunumiem, analizējām rezultātus un ielūkojāmies vietās, kur pulcējās partijas, gaidot rezultātus. Tā bija profesionālā ziņā izaicinoša tiešraide, kurai bija nepieciešams rūpīgi sagatavoties, kā arī būt gataviem reaģēt uz jaunumiem, reakcijām un notikumiem gan televīzijas studijā, gan dažādās vietās pilsētā, kur strādāja filmēšanas komandas. Liels gandarījums, ka skatītāji mūsu darbu novērtēja, – vēlēšanu naktī bijām skatītākie un komentētākie. Rezultāti sniedz gandarījumu, bet arī rosina analizēt un secināt, ko varam darīt vēl labāk, kas jāpilnveido un jāattīsta līdz nākamajām vēlēšanām.
LTV analītikas un pētniecības komandas ir bijušas klāt visos nozīmīgākajos notikumos, neatlaidīgi iedziļinoties gan aktualitātēs, gan veidojot savu dienaskārtību. Mūsu skatītājs ir prasīgs, tāpēc analītikas un pētniecības raidījumiem ir būtiska vieta mūsu programmā. Īpaši svarīgi, ka ne tikai ziņojam par to, kas notiek, bet arī skaidrojam, kāpēc, izsekojot likumsakarībām, meklējot iemeslus un risinājumus. Analizējot auditorijas datus, varam secināt, ka ir izdevies ieinteresēt skatītāju domāt līdzi un kopīgi meklēt atbildes.
LTV – vieta kultūrai, jaunradei un azartam
Vērojot auditorijas datus, ļoti labi var pamanīt laiku, kad cilvēkiem 2022. gadā iestājās zināms nogurums no ziņām, kad gribējās arī ko skaistu un aizraujošu – saturu, kas ļautu atslēgties un vienkārši baudīt.
Reitingu dati rāda, ka pērn skatītāji novērtējuši LTV tradicionāli augstvērtīgo kultūras saturu – skatītāko raidījumu topos ir "Kultūrdeva" un "Kultūršoks", arī skaistais Dārza svētku koncerts Latvijas neatkarības atjaunošanas gadadienā.
Ļoti skatīts un auditorijas gaidīts bija starptautiskais Eirovīzijas dziesmu konkurss. Pērn mums jautāja – kāpēc Latvijai šāds konkurss vispār vajadzīgs? Atbilde – tāpēc, ka LTV kā sabiedriskās televīzijas uzdevums ir ne tikai stāstīt par sabiedriski politiskām aktualitātēm, bet arī atbalstīt un dot platformu Latvijas mūziķiem, izglītot un izklaidēt, lai uzrunātu arī gados jaunu auditoriju.
No raidījumiem, kas snieguši skatītājiem prieku, pagājušā gada skatītāko pārraižu topā iekļuvuši arī zināmie un iemīļotie LTV1 raidījumi "Veiksme. Intuīcija. Prāts", "Latvijas sirdsdziesma" un nemainīgi gaidītās "Īstās latvju saimnieces".
LTV pērn bija vēl daudz cita šeit nepieminēta izcila un kvalitatīva satura. Gandarījums, ka skatītāji to novērtē, ar savu uzmanību un laiku balsojot par sabiedrisko televīziju. Liels paldies, ka rosināt mūs kļūt vēl profesionāli augstvērtīgākiem!
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
