Melits, Feikmanis, Vamzovičs, Pļautmane, Kaunzeme, Mazoliņš un Āpsis – romāna „Nāve” norises liek domāt par pēdējo dienu notikumiem

„Prezidents Egils Melits izsaucis savas kancelejas vadītāju Andri Feikmani, lai tas atskaitītos, kā tad veicas ar negodprātīgā okšķera Ata Āpša “presēšanu”. Kancelejas direktora – bijušā padomju tiesneša un visādi citādi šmucīgu lietu kārtošanas eksperta – stāstījumā viss ir lieliski: grāmata “Viltnieks” gan diemžēl iznākusi, tur nu neko, taču ar pretkampaņu viss ir bijis kārtībā, Āpsim nokārtotais “kolaboracionista” kriminālprocess virzās uz priekšu, arī no nez kur izzagtajiem viņa e-pastiem izspiests viss iespējamais, šis tas vēl piedzejots klāt, pat okšķerim veltīta mājaslapa izveidota. Viss ir lie-lis-ki, raportē Feikmanis, sabiedrībai ir skaidrs, cik negodprātīgs cilvēks ir šis Āpsis.

Kā izrādās, ne gluži tik labas ziņas saistītas ar valsts arhīvu: Melitu ģimenes padomjlaiku emigrācijas lietu oficiāli neviens nav aplūkojis, arī okšķeris ne, un tas nozīmē, ka Āpsim to piespēlējuši vienīgie, kuri visu pieprasa un saņem bez kādām formalitātēm, – kāda no valsts drošības iestādēm. Tas pilnībā sakrīt ar paša Melita sajūtām – protams, ja aiz muguras stāvēja “kantoris”, tad tāds Āpsis varēja arī nekaunīgi uzstāties pret pašu prezidentu un Nacionālās drošuma padomes vadītāju. Bet kura no iestādēm tā bija?

Ir pēdējais laiks pārņemt iniciatīvu, un Melits ir skarbs – Feikmanim jāsaprot, ka šis ir nacionālās drošības jautājums, tāpēc precīzi jānoskaidro, ko negodprātīgais Āpsis plāno un kāds ir otrās grāmatas saturs, arī jātiek skaidrībā ar arhīvu. Un vispār cilvēkiem, kuri uzstājas pret valsts varu, ir jāizjūt visa tār bardzība un taisnīgums! Melits paceļ balsi – mums ir Finanšu izmeklēšanas dienests, Ekonomikas policija, vēl visādas policijas mums ir, un viņi visi nespēj sarūgtināt dzīvi tādam negodprātīgam indivīdam?!

Feikmanis klanās un visam piekrīt, taču viņam ir kas sakāms – izrādās, visus interneta un pārējos projektus Āpša sakarā apmaksājis advokāts Vamzovičs, arī Āpša kriminālprocesam iniciators bijis viņš, tāpēc tagad lūdz izdevumu segšanu. Summa nav maza, apmēram divsimt tūkstošu, un, nedaudz padomājis, Melits liek ataicināt advokātu uz savu Jūrmalas rezidenci.

Vamzovičs ir izcili neuzvedīgs tik izcilas personas klātbūtnē un bez ceremonēšanās pieprasa kompensēt apmēram trīssimt četrdesmit tūkstošus, kā īpašu pretimnākšanu piedāvājot tos sadalīt maksājumos līdz prezidenta pilnvaru beigām. Protams, klāt arī kavējuma procentus, bet no tiem varētu atteikties, ja Melita kungs parūpētos par Triju Zvaigžņu ordeni arī viņa dzīvesbiedrei Baibai Pļautmanei, kura taču aktīvi piedalījusies “Āpša projektā”.

Melits novaldās un neizmet nekauņu pa durvīm, bet vienu pasaka skaidri: neizskatās, ka Āpsis ļoti pārdzīvotu visu līdzšinējo, tieši otrādi – negodprātīgais indivīds iet uz priekšu ar jauniem plāniem, nomelno valsts varu atkal un atkal! Ir vajadzīgi jauni pasākumi, un ir jāpieliek punkts visām šīm grāmatām, nomelnojošām publikācijām, arhīvu dokumentiem, kas nozīmē personas datu kriminālu izmantošanu! Punkts, Vamzoviča kungs!

Vamzovičs klanās, tomēr sarunas noslēgumā iepilina indes karoti – viņš, lūk, varot piedāvāt prezidentam dažus arhīvu dokumentus tā ģimenes saistībā, varbūt esot interese. Melits saraujas – ko tad, ja pie šīm nekaunīgajām niecībām ir nonācis TAS dokuments? Vai tiešām būtu laiks doties uz nepatīkamu sarunu ar Satversmes apsardzības biroja direktoru Mīzīti? Taču pa to laiku jau minētajam Feikmanim ir ienācis prātā jauns plāns.

Izrādās, Vamzoviču ģimenes draudzene ir Valsts ieņēmumu departamenta direktore Ieva Kaunzeme, kas advokātam pastāstījusi, ka pie viņas jau pasen ir kriminālprocess, kurā attālināti figurē negodprātīgā Āpša brālis. Vajag tikai pāris iesniegumu, pāris dienesta ziņojumu, un ar to pietiks, lai procesam pieķertu klāt arī negodprātīgo pilsoni. Un tad!…

Melits lāgā nesaprot, ko sliktu Āpsim nodarītu vēl viens kriminālprocess, ja jau pirmo viņš acīm redzami izbauda un izmanto. Taču Feikmanis ir pārliecinošs. Ko mums dod kriminālprocess par naudas atmazgāšanu, kurā figurē Atis Āpsis? Visu dod! Visu! Reputācijas sagraušanu! Patiesības atklāšanu! Varbūt pat apcietināšanu! Kratīšanu, protams, ar mediju iesaisti! Ja to prasmīgi pasniegs sabiedrībai, sekas būs graujošas. Un tad beigās spriedums ar mantas konfiskāciju!

Turklāt tas vēl nav viss: Vamzovičs atradis sev jaunu klientu – mežcirtēju nozares miljonāru Andri Mazoliņu. Tas sadomājis Engures kāpās uzcelt māju un izdarījis, kā jau visi dara, – palūdzis ierakt īstajā vietā drusku būvgružu un tad uzdevis tos par vecas mājas pamatiem. Bet kāds nosūdzējis, un tagad Āpša dēļ šim Mazoliņam ir gan kriminālprocess, gan no mājas nekā…

Plāns līdz ar to ir vienkāršs un skaidrs – Mazoliņš sarakstīs pareizos iesniegumus, kur un kā vajag, to Kaunzeme pateiks priekšā. Tā, lai ir pamats rīkoties. Ja arī pēc tam nekas neapstiprināsies – kas tur liels, Kaunzemes kundzes dienests kļūdījās, tā gadās. Turklāt visus izdevumus šoreiz segs Mazoliņš, iespējams, viņš varētu apmaksāt arī iepriekšējos Vamzoviča tēriņus. Viņam naudas ir daudz un arī dulluma pietiek.

Melitam plāns patīk, nelaime tik tā, ka Feikmanis šādu lietu organizēšanu lāgā nespēj pavilkt, bet tas jau nekas – galu galā prezidentam ir pašam savs padomnieks, izbijušais Satversmes apsardzības biroja priekšnieks, pakalpīgais un iztapīgais Jānis Kožaciņš.

Valsts varai jābūt efektīvai. Tiesiskums nedrīkst kavēties. Jābūt kratīšanām, masveida kratīšanām, tā, lai visi pamana, jābūt arestiem, jābūt apcietināšanas orderiem! Jā, un vēl kam jābūt – valstij ir pilnīgi un precīzi jāzina, ko šie cilvēki ir plānojuši tālāk! Visi datori, visi datu nesēji, visi dokumenti! Kožaciņš klanās, klausoties Melita dotajā uzdevumā, bet beigu beigās tomēr paziņo – visu var, bet ir vajadzīgs akcepts no ģenerālā prokurora Jura Sūkāna.

Tas tūlīt pēc iecelšanas amatā ir šķitis dīvains un nesaprotams putns, taču ātri vien izrādījies, ka jaunais ģenerālais prokurors nevis labi, bet vienkārši izcili saprotas ar justīcijas ministru Jāni Mordānu. Un, protams, kur Mordāns, tur arī viņa saimnieciskie kompanjoni Durašs, Goldmans un Šmuglītis ar savām shēmām un kārtojamām lietām.

Sarunai ar Sūkānu Melits sagatavojis veselu priekšlasījumu par tiesiskuma jautājumiem, bet nekas labs no tā nesanāk: ģenerālais prokurors visu noklausās kā tāda salta mūmija vai varbūt ledus karaliene, drīzāk jau otrais variants, ņemot vērā viņa seksuālo gaumi, un beigās lietišķi saka – netērēsim viens otra laiku, labāk sakiet, ko jums īsti vajag, Melita kungs. Labā ziņa – nekādu īpašu iebildumu pret Melita vajadzībām Sūkānam nav, lai tik Kožaciņa kungs visu organizē. Bet… ir arī slikta ziņa.

Izrādās, Sūkāns līdz ar kabinetu mantojumā saņēmis tajā slepeni veiktus sarunu ierakstus, starp kuriem ir arī iepriekšējā ģenerālā prokurora Melnmeiera tikšanās ar Feikmani un Vamzoviču. Tikšanās, kurā, kā viegli ņirdzīgi ieminas Sūkāns, kāds neapdomīgāks tiesībsargāšanas iestāžu darbinieks varētu pat saskatīt tirgošanos ar ietekmi, spiediena izdarīšanu uz prokuratūras iestādēm un ko tik vēl ne.

Melits, protams, mēģina izlikties, ka neko par to nezina, un Sūkāns arī necenšas tēmu turpināt, tikai atskaņo mazu fragmentu no tikšanās laikā Feikmaņa teiktā: “Tu domā – visa pasaule beidzas ar Moišas dēlu? Ka mums – tu taču saproti, par ko runa, – ir tik svarīgi, vai viņu beigās izdrāž vai ne? Nu lai taču izdrāž arī…”

Egils Moišas dēls klausās un jūt, kā zem kājām paveras zeme. Nevienam šajā pasaulē nevarēja uzticēties. Nevienam.”

Novērtē šo rakstu: