Meli nekad nevar pārmākt patiesību. Arī šoreiz viss nostāsies savās vietās
Egils Helmanis26.02.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jo vairāk pretinieku, jo vairāk goda! Nekad neesmu vairījies no atklātas diskusijas un politiskas cīņas. Mani neuztrauc konflikti. It īpaši, ja esmu pārliecināts par sava ceļa pareizību.
Tas, kas pašlaik notiek saistībā ar Ogres muzeju, ir viens no gadījumiem, kad ne tikai jūtos pārliecināts, bet arī esmu pateicīgs saviem oponentiem par manas iekšējās pārliecības stiprināšanu. Paldies viņiem par to!
Pavērojiet, kādi līdzekļi un aprindas ir pieslēgušies šai kampaņai - LTV, LR, TV3, interneta portāli. Viss “liberālās un nenopērkamās” žurnālistikas zieds!
Vēl spilgtāks ir politiskā vezuma vilcēju trijjūgs. Draudzīgi rokās sadevušies paristi, progresīvie un viltus konservatīvie. Pat Rīgas vicestaķe Ozola uzskatīja par nepieciešamu ierasties uz piketu, lai ieviestu kārtību Ogrē, jo, kā zināms, Rīga jau restartēta, ielas gludas kā zīda drāna, uzņēmēji stāv rindās, lai investētu naudu Rīgā.
Pavērojiet, cik veikli ir pārbīdīti akcenti! Nu jau Helmanis ir teju galvenā Latvijas problēma! Drauds demokrātijai! Ir tāds teiciens – jo vairāk pretinieku, jo vairāk goda. Par šāda goda trūkumu sūdzēties nevaru!
Saprotu, ka šāds masīvs uzbrukums – no mediju kampaņas līdz progresīvo rosinātam balsojumam par mani Saeimā – notiek tādēļ, ka 1:1 raidījumā neizdevās radīt sensāciju un iemīt mani zemē. Mītiņotāji, kuri iepriekš, ļoti ticams, pat nezināja, kur muzejs atrodas, ir izdomājuši, viņuprāt, labu plānu, kā vērsties pret mani. Par to, ka esmu stingri turējies pie saviem solījumiem un principiem. Viņu plāns ir izmantot muzeja jautājumu, lai uzburtu neesošu problēmu.
Par muzeju nekā daudz, ko pateikt, pie jau iepriekš piebilstā nav. Neviens muzeja darbinieks nav atlaists vai atstādināts, muzeja direktorei pirms pāris mēnešiem ir pacelta alga, muzejs ir bijis slēgts tieši stundu, kad žurnālistu tendenciozo sižetu vajadzībām to aizslēdza pati direktore. Muzeju reorganizācija ir sākusies, šī sfēra tiks sakārtota atbilstoši likuma prasībām. Starp citu, retorisks jautājums, vai lielie “taisnības cīnītāji” var nosaukt kaut vienu likuma zilbi, kuru es būtu pārkāpis muzeja sakarā? Nevar, jo tādu nav.
Kaut kādā mērā man ir izdevies parādīt praksē, ka nacionālkonservatīva pārliecība ir tā, kurā balstoties var savai pilsētai un valstij dot daudz. Tieši paveiktie darbi kopā ar manu idejisko pārliecību ir tas, kas biedē manus oponentus. Un šī vēršanās ir ne tikai pret mani, bet pret nacionālkonservatīvu politiku kopumā.
Bet būs labi! Meli nekad nevar pārmākt patiesību. Arī šoreiz viss nostāsies savās vietās.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
