Mana atbilde Tomam Zvirbulim par murāli

Bet diemžēl, jo vairāk murāļa aizstāvošo viedokļu es lasu, jo vairāk esmu pārliecināts, ka aizstāvju arsenālā ir tikai manipulācijas, vienpusēji argumenti un kļūdainas tēzes. Toma Zvirbuļa teksts nav izņēmums.

Toms savā tekstā sniedz mākslas priekšmetu piemērus, kuros ir attēloti kaili cilvēki, sakot, ka kailums jau sen ir neatņemama mākslas sastāvdaļa. Tekstam ir pievienoti radoša kailuma attēli, no kuriem viens ir  “Jāsons ar zelta aunādu” skulptūra. Šī skulptūra ir daļa no Kopenhāgenas Torvaldsena muzeja.

Man personīgi ir diezgan dīvaini redzēt, kā Toms salīdzina muzejā izvietoto skulptūru ar attēlu, kas uzgleznots uz vidusskolas sienas, abu priekšmetu ietekmi uz sabiedrību kontekstā. Piekrītiet, ka pastāv divas lielas atšķirības starp to, kad pieaudzis cilvēks apzināti izvēlas apskatīt kailu skulptūru muzejā un kad bērnam jāskatās uz kailumu vienkārši tāpēc, ka viņam nav citas izvēles.

Ja būtu jāsalīdzina kailuma mākslas darbu ietekmi, tad būtu godīgi šos darbus salīdzināt pēc visiem kritērijiem, nevis tikai pēc satura. Taču Toms uzskata, ka šādās detaļās nav jāiedziļinās un ka starp muzeja ekspozīciju un skolas sienu atšķirību nav. Toms cenšas mums paskaidrot, ka māksliniekam ir tiesības radīt vienmēr un visur, nedomājot par to, kā viņa darbi ietekmē sabiedrību, ieskaitot bērnus.

Saskaņā ar šo loģiku sanāk, ka jebkurš mākslas akadēmijas absolvents var ar pūšamo krāsu uzzīmēt divu metru garu dzimumlocekli uz bērnudārza ārdurvīm un nevienam nebūs tiesību viņam par to pārmest. Galu galā viņš ir mākslinieks, viņš tā redz.

Starp citu, ņemot vērā, ka visādas administratīvās komitejas uz skolas sienas saskaņoja velnus un plikas krūtis, es nebūšu pārsteigts, ja šīs pašas komitejas saskaņos arī milzīgo dzimumlocekli uz bērnudārza durvīm.

Otrkārt, Toms, runājot par cilvekiem, kas iesaistīti kriminālprocesā, sauc tos par tumšiem un stulbiem. Toms arī saka, ka vērsties policijā ir populisms. Lasot šīs rindas, rodas iespaids, ka murāļa autors Kristians Brekte, kuru Toms mēģina attaisnot, ir īsts režīma upuris, kuram ar visu veidu represiju palīdzību cenšas aizvērt muti.

Šī ir ļoti ērta pozīcija Brektes aizstāvjiem, bet diemžēl tā nav nekas cits kā kārtējā manipulācija. Fakts ir tāds, ka absolūti nevienam mūsu valstī oficiāli nebija absolūti nekādu pretenziju pret Brekti un viņa darbu, pirms viņš sāka zīmēt plikas krūtis uz Rīgas skolām. Ļoti garu laiku Brekte daudzās izstādēs ir izstādījis savus velnus, asinis un citus sadistiski sātaniskos simbolus, un nevienam advokātam, nevienam policistam, nevienam vecākam nebija vēlmes viņu iesūdzēt tiesā.

Ja Brekte būtu režīma upuris, kā Toms mēģina viņu mums pasniegt, tad viņš būtu iesūdzēts jau simt reižu. Tā kā tas netika izdarīts, tēze par to, ka Brekte tiek vajāts par savu daiļradi, ir nepatiesa.

Noslēgumā jāpasaka daži vārdi par to, kāda var būt garīgās veselības ietekme uz mākslinieks dzīvi. Piemēram, angļu ilustratoram Luisam Veinam 57 gadu vecumā tika diagnosticēta šizofrēnija - traucējumi, kas ietekmē ne tikai cilvēka domāšanas veidu, bet arī uzvedību. Veins sāka uzvesties agresīvi un pēdējos 15 dzīves gadus pavadīja psihiatriskajās iestādēs

Vēl viens piemērs garīgās slimības ietekmei uz māksliniekiem ir Edvards Munks, kuram 1908. gadā bija garīgais sabrukums, ko pastiprināja alkoholisms, un viņš tika ievietots garīgās veselības klīnikā Dānijā.

Grieķu tēlnieks Jannoulis Čalepas un spāņu mākslinieks Francisko de Goija arī cieta no garīgām slimībām.

Par garīgo veselību es sāku runāt pēc Brektes galerijas apskatīšanas viņa Facebook profilā. Īsi sakot, galerijas attēli ir piepildīti ar asinīm, atsaucēm uz vardarbību un daudzām sātanistu simbolēm.

No psihoterapijas viedokļa tādām lietām kā vardarbība, velni un asinis vajadzētu cilvēkā iedvest bailes. Tūkstošiem gadu cilvēka DNS ir veidota, ņemot vērā faktu, ka asinis, vardarbība un velni ir lietas, kas nes nelaimi, sāpes un ciešanas, un tieši šīs DNS uzstādīšanas dēļ līdzsvarots cilvēks intuitīvi izvairīsies no visām šīm lietām savā dzīvē.

No otras puses, mums ir Brektes kungs, kurš pret asinīm, vardarbību un velniem izturas ar neticamu siltumu. Brekte simtiem stundu sava laika, uzmanības un enerģijas tērē asinīm, velniem un vardarbībai, gleznojot šīs lietas gandrīz visās savās gleznās. Arī mākslinieka izskats liek domāt, ka viņam patīk uz sava ķermeņa attēlot sātanisko kultūru.

No visa tā mēs varam secināt, ka Brektes kunga psihe uztver asinis, velnus un vardarbību kā absolūti normālas lietas, kas viņa prātā neizraisa nekādas negatīvas emocijas. Visa šī tumsa acīmredzami Brekti nebiedē un neatgrūž.

Pats par sevi saprotams, ka viņam ir visas tiesības to visu darīt. Tomēr no tās pašas psihoterapijas viedokļa tāda uzvedība liecina par vienu vai vairākām emocionālām novirzēm - emocionālu rupjumu, emocionālu aukstumu vai apātiju. Un šīs emocionālās novirzes savukārt ir pazīmes, ka cilvēks, iespējams, cieš no kādas šizofrēnijas pakāpes.

Ņemot vērā, ka mākslas vēsturē ir pietiekami daudz piemēru tam, kā garīga slimība kaitīgi ietekmējusi atsevišķu mākslinieku darbu, varbūt arī Latvijas radošajai sabiedrībai vajadzētu pievērst uzmanību līdzīgiem gadījumiem savā “cehā”? Galu galā, ja Brekte patiešām cieš no nopietnas garīgas slimības, tad varbūt ļaut viņam "izklaidēt" skolēnus ar savām bildēm nav tā racionālākā ideja?

Novērtē šo rakstu: