Mākslīgā intelekta burbulis un Latvija

Vienā no fondiem investori gribēja izņemt 9,3% kapitāla, bet noteikumi ļāva izmaksāt tikai 5%. Privātā kredīta tirgus tikmēr bija uzaudzis līdz apmēram 1,7 triljoniem dolāru. Taču apakšā viss joprojām balstās uz vecu, labi zināmu principu: ilgtermiņa aizdevumus nevar vienā mirklī pārvērst skaidrā naudā bez zaudējumiem. 

Tas vēl nebija bankrots, bet drīzāk drošinātājs, kas nostrādāja. Tieši tāpēc tas bija tik svarīgi - šis brīdis atsedza, kā sistēma patiesībā darbojas. Kamēr tirgus ir mierīgs, visi runā par ienesīgumu. Tiklīdz sākas nervozitāte, izrādās, ka likviditāte nav garantija. Tā ir privilēģija. Fonds nav banka, un tas nav seifs. Tas ir mehānisms, kas strādā tikai tik ilgi, kamēr cilvēki tic, ka piekļuve naudai būs, kad to vajadzēs - līdz pirmajai panikai. Un tieši no šī punkta jāsāk arī stāsts par BlackRock, AI (mākslīgais intelekts) eiforiju un to, kā tas viss var atsaukties uz Latviju. 

BlackRock nav izņēmums - tas ir loģisks laikmeta rezultāts 

BlackRock neparādījās tukšā vietā. Tas ir 80. gadu Amerikas bērns - laika, kad deregulācija, lētāka nauda un finanšu inženierija sāka jaukt robežas starp banku, tirgu un spekulāciju. Reigana laikmets finanšu pasaulei iemācīja pelnīt ne tikai no uzņēmumiem vai ražošanas, bet arī no paša parāda iepakošanas. Tieši tādā vidē Larijs Finks (vēlāk BlackRock dibinātājs) uz hipotēku vairs neskatījās kā uz ģimenes saistību. Viņš redzēja izejmateriālu finanšu produktam. 

Banka izsniedz kredītu, kredīts tiek pārdots tālāk, tūkstošiem aizdevumu saliek vienā pakā un pārvērš tirgojamā vērtspapīrā. Parāds vairs nav attiecības starp aizdevēju un aizņēmēju. Tas kļūst par preci. Un, kad kaut kas kļūst par preci, sāk darboties pavisam cita loģika. 

Finka domāšanu īpaši izmainīja 1986. gada kļūda. Viņš nepareizi novērtēja procentu likmju virzienu un zaudēja ap 100 miljoniem dolāru. Pēc tam galvenais jautājums vairs nebija "cik var nopelnīt", bet "cik var zaudēt, ja modelis kļūdās". No šīs domāšanas izauga Aladdin - risku analītikas sistēma jeb AI (kā leģendas vēsta mākslīgā intelekta priekštecis), kas necenšas paredzēt vienu nākotni, bet izspēlē vairākus satricinājumus: likmju kāpumu, banku sabrukumus, politiskas krīzes, piegāžu ķēžu pārrāvumus, pat jaunus vīrusus. Finks neuzbūvēja maģisku kristāla bumbu, viņš uzbūvēja riska rūpnīcu. 

Tieši tāpēc BlackRock izauga ne tikai par aktīvu pārvaldnieku, bet par infrastruktūru. Tas kļuva par sistēmu, kas pasaulē pārdod diagnozi, kamēr citi pārdod optimismu. Šodien BlackRock pārvalda apmēram 12,5 triljonus dolāru aktīvu. Tā nav uzņēmuma "paša" nauda - tā ir pensiju fondu, apdrošinātāju, universitāšu fondu un mazo investoru nauda, ko BlackRock pārvalda par komisiju. Un tieši te slēpjas tā spēks: jo vairāk tas pārvalda, jo lielāka nav tikai peļņa, bet arī vara. 

2008. gadā risks nepazuda - tas vienkārši dabūja jaunu nosaukumu 

2008. gada krīzes mehānisms patiesībā nebija tik sarežģīts. Sarežģīts bija tikai iesaiņojums. Aizvien riskantākiem aizņēmējiem tika izsniegtas hipotēkas, arī tā sauktie NINJA kredīti ASV - cilvēkiem bez stabiliem ienākumiem, droša darba vai pietiekama nodrošinājuma. Bankas šos kredītus nepaturēja savās bilancēs. Tās tos sapakoja, sadalīja it kā drošākos slāņos, pārvērta strukturētos vērtspapīros un CDO (“iepako” daudzus parādus vienā produktā), dabūja augstus reitingus un izsūtīja pa visu pasauli kā cienījamus aktīvus. Risks jau nekur nepazuda. Tas tika sadalīts, pārpakots un pārdēvēts. 

Kad sākās defolti, izrādījās, ka viss "drošais produkts" balstījās uz ļoti trauslu mājsaimniecību maksātspēju. Un te parādās BlackRock ironija. Tas bija uzaudzis no tās pašas finanšu kultūras, bet krīzes brīdī tieši tam uzticēja analizēt sabrukušo finanšu milžu portfeļus. Aladdin saņēma pieeju dokumentiem, portfeļiem un visas sistēmas vājajiem punktiem. Pusotra gada laikā ASV finanšu ministrija Finkam zvanīja vismaz 49 reizes. Citi slīka. BlackRock ieguva gandrīz supermena rentgena redzi. 

Pēc 2008. gada BlackRock kļuva par kaut ko vairāk nekā tikai pārvaldnieku. Tas kļuva par tehnokrātisku mezglu, kur satiekas tirgus dati, valsts intereses un institucionālā ietekme. Un drīz pēc tam tas agresīvi nostiprinājās pasīvajā investēšanā, 2009. gadā nopērkot iShares par 13,5 miljardiem dolāru un iegūstot pieeju apmēram 3 triljoniem dolāru aktīvu. Tas nebija tikai labs darījums, tas bija vairāk kā varas lēciens. 

"Lielais trijnieks" un klusais īpašnieku tīkls 

BlackRock nav viens. Kopā ar Vanguard un State Street tas veido tā saukto "Lielo trijnieku" - kluso īpašnieku tīklu, kas ir lielākais institucionālais akcionārs gandrīz katrā lielajā ASV uzņēmumā. Šo trīs pārvaldnieku kopējie aktīvi pārsniedz 27-28 triljonus dolāru, un BlackRock vien pats tuvojas 12,5 triljoniem. 

Salīdzinājumam - ASV federālās valdības kopējie izdevumi 2025. fiskālajā gadā bija 7,01 triljons dolāru. Citiem vārdiem, te vairs nav runa par "lieliem fondiem". Te ir runa par mērogu, kas vairākas reizes pārsniedz pasaules ietekmīgākās impērijas gada izdevumus. 

Šī ietekme kļūst vēl skaidrāka, paskatoties, kur nauda ir sakoncentrēta. BlackRock piecas lielākās pozīcijas ir Nvidia, Microsoft, Apple, Amazon un Meta Platforms. Šīs piecas kompānijas vien veido apmēram piekto daļu visa portfeļa. Un tie paši nosaukumi dominē arī citu lielo pasīvo pārvaldnieku portfeļos. 

Tātad pasīvā investēšana praksē bieži vien nav nekāda lielā izkliede. Tā ir koncentrācija uz dažiem megaugsmes stāstiem. Mazais investors, kurš pērk S&P 500 ETF (fonds, kas seko 500 lielākajiem ASV uzņēmumiem), domā, ka nopērk "visu tirgu". Reāli viņš vēl vairāk stiprina to pašu smaguma centru - Nvidia, Microsoft, Apple, Amazon, Meta un citus līdzīgus milžus. 

Un te sākas būtiskākais. Ja tehnoloģiju megakompānijām sākas problēmas, tā vairs nav tikai Volstrītas nelaime. Tā kļūst par pensiju fondu, apdrošinātāju, universitāšu fondu un miljonu uzkrājēju problēmu. 

AI burbulis: tehnoloģija ir īsta, bet arī pārspīlējums ir īsts 

Mākslīgais intelekts nav izdomājums. Tehnoloģija ir reāla. Bet tirgus cenas ap to nereti ir drīzāk nākotnes priekšapmaksa, nevis auksts aprēķins. AI nozarē šobrīd pārdod ne tikai tehnoloģiju, bet arī peļņas stāstu, kas daudzos gadījumos vēl nav pierādīts. 

Ja serveru un AI infrastruktūras nolietojuma termiņus pagarina, papīros izmaksas sarūk un peļņa izskatās glītāka. Ja milzīgus kapitālieguldījumus pasniedz kā gandrīz garantēti atpelnāmus, akciju cenas var ilgi dzīvot augstāk, nekā to pamatotu reāla monetizācija. Tā burbuļi arī veidojas - tehnoloģija ir īsta, bet cena sāk dzīvot savu dzīvi. 

Visa šī AI stāsta centrā ir "Magnificent 7" (milzīgi ASV tehnoloģiju/izaugsmes uzņēmumi, kas nesamērīgi stipri ietekmē tirgu un indeksus ) tipa uzņēmumi, kuru svars indeksos jau pats par sevi ir sistēmisks. Ja sašūpojas kaut viena šī kodola daļa, trieciens aiziet pa visu pasīvo investēšanu. Tāpēc risks nav tikai jautājumā, vai kāds AI uzņēmums izpildīs savus solījumus. Risks ir arī tajā, ka finanšu sistēma jau šodien uzvedas tā, it kā šie solījumi noteikti piepildīsies. 

Ironiskais aplis: Microsoft, OpenAI, Nvidia un nauda, kas griežas pati ap sevi 

Bīstamākais punkts AI ekosistēmā ir savstarpējā finansēšana. Un te aina reizēm kļūst gandrīz absurda. Nvidia 2025. gada septembrī paziņoja, ka ieguldīs līdz 100 miljardiem dolāru OpenAI datu centru attīstībā, lai palīdzētu izbūvēt vismaz 10 GW jaudu. Pēc tam nāca vienošanās ar AMD: OpenAI iegūst iespēju pirkt 160 miljonus AMD akciju par simbolisku cenu, bet pretī uzņemas apmēram 90 miljardu dolāru vērtas GPU iegādes saistības. Tālāk seko Broadcom darījums ap 350 miljardiem dolāru, Oracle ap 300 miljardiem, Microsoft ap 250 miljardiem, Amazon ap 38 miljardiem un CoreWeave ap 22,4 miljardiem. Kopā tie ir aptuveni 1,15 triljoni dolāru infrastruktūras saistību piecu gadu laikā. 

Te svarīgs nav tikai apjoms. Svarīgs ir pats mehānisms. Microsoft investē OpenAI un vienlaikus pārdod tam Azure. OpenAI ar šiem resursiem pērk Microsoft pakalpojumus un serveru jaudu. Microsoft, lai to visu apkalpotu, pērk Nvidia GPU. Nvidia savukārt palīdz finansēt OpenAI, lai tas turpinātu būvēt infrastruktūru un uzturētu pieprasījumu pēc čipiem. 

Citiem vārdiem - viena uzņēmuma ieņēmumi kļūst par cita uzņēmuma izdevumiem, un šie izdevumi vienlaikus tiek pasniegti kā trešā uzņēmuma izaugsmes pierādījums. Tas nenozīmē, ka AI ir tukšs māns. Tas nozīmē, ka daļa pieprasījuma ir savstarpēji uzpumpēta bilances kustība, nevis tīrs gala tirgus pieprasījums. 

TSMC un Taivāna - viens šaurs kakls visai eiforijai 

Visam AI stāstam apakšā ir ļoti fiziska realitāte: čipi. Nvidia pati čipus neražo, tā tos projektē. Progresīvo 3 un 4 nanometru čipu masveida ražošana lielā mērā ir koncentrēta TSMC (Taiwan Semiconductor Manufacturing Company) Taivānā, mazākā mērā Samsung. Un tas nav kaut kas, ko var ātri pārnest citur. 

Lai ražotu šādus čipus, nepietiek nopirkt dažas iekārtas. Vajadzīga ārkārtīga precizitāte, gadiem būvēta kompetence, specializētas piegādes ķēdes un nenormāli dārgs aprīkojums. Viena ASML (ražo pusvadītāju ražošanas iekārtas, īpaši fotolitogrāfijas aparatūru) sistēma vien var maksāt ap 300-400 miljoniem dolāru. Rezerves alternatīvu te faktiski nav. 

Tāpēc Taivāna nav tikai ģeopolitisks virsraksts Ķīnas kontekstā. Tā ir visas AI ekonomikas pudeles kakls. Ja TSMC piegādes tiek būtiski traucētas, apstājas ne tikai Nvidia čipi. Tiek ietekmēti arī Apple procesori un visa ķēde tālāk - Amazon, Microsoft, Meta, Google, Tesla un citi uzņēmumi, kas šobrīd velk tirgus indeksus uz augšu. 

Un te AI burbulis kļūst ļoti konkrēts. Ja nav čipu, nav arī izaugsmes stāsta, uz kura balstās milzīgie vērtējumi. 

Ko tas nozīmē Latvijai 

Latvijai tas viss nav nekāds abstrakts Volstrītas seriāls. Latvija ir maza un ļoti atvērta ekonomika, kuras izaugsme balstās uz ārējo pieprasījumu, investīcijām un finanšu noskaņojumu Eiropā. Latvijas Banka paredzēja 1,7% IKP pieaugumu 2025. gadā un 2,8% izaugsmi 2026. gadā. Tātad - nevis pārkaršanu, bet salīdzinoši mierīgu atkopšanos. Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda, ka 2025. gadā Latvijas IKP pieauga par 2,1%. Vienlaikus Latvijas Banka norādīja, ka kreditēšana 2024. un 2025. gadā sāka atdzīvoties. Tas nozīmē, ka Latvija iespējamā globālā satricinājumā neieiet ar milzīgu iekšējo rezervi. 

Latvijas atvērtība nozīmē arī jutību pret ārējiem triecieniem. Oficiālā statistika rāda, ka galvenie Latvijas preču eksporta galamērķi ir Lietuva, Igaunija un Vācija. Dažos mēnešos Lietuvas īpatsvars sasniedz gandrīz piekto daļu eksporta, Igaunijas - vairāk nekā desmito daļu, Vācijas - ap 7%. Citiem vārdiem, Latvija nedzīvo no milzīga iekšējā tirgus. Tā dzīvo no tā, kas notiek Baltijā, Ziemeļeiropā un eirozonas rūpniecībā. 

Ja AI un tehnoloģiju burbulis sāk sist pa Vācijas, Skandināvijas un plašākas ES investīcijām, Latvija to sajutīs ļoti ātri - caur pasūtījumiem, rūpniecību, transportu un loģistiku. 

Kāpēc Latvijai tas var būt citādi nekā 2008. gadā - un tomēr ļoti sāpīgi 

Šodienas Latvija nav precīza 2008. gada kopija. Banku sistēma ir disciplinētāka, valsts ir eirozonā, un pirmskrīzes kredītu pārkaršanas modelis vairs nav tik izteikts. Bet tas vēl neko negarantē. Tas tikai nozīmē, ka nākamais trieciens var atnākt pa citu ceļu. 

2009. gadā Latvijas ekonomika piedzīvoja apmēram 18% IKP kritumu, un Eiropas Komisija to raksturoja kā vienu no smagākajiem kritumiem reģionā. Šoreiz mehānisms, visticamāk, nebūtu vietējs kredītu burbulis. Drīzāk - ārēja finanšu korekcija kopā ar ģeopolitisko spiedienu. 

Tāpēc bīstama nav viena atsevišķa problēma. Bīstama ir kombinācija. Pirmais trieciens būtu finanšu bagātības efekts uz leju. Ja globālie indeksi krīt Nvidia, Microsoft, Apple, Amazon un Meta dēļ, sarūk arī indeksu fondu, pensiju uzkrājumu un citu portfeļu vērtība. Otrais trieciens būtu ārējā pieprasījuma kritums - Eiropas uzņēmumi atliek investīcijas, samazina importu un pasūtījumus. Trešais - kredīta sadārdzināšanās un lielāka piesardzība bankās. Ceturtais - sociālā psiholoģija. Cilvēki redz, ka nākotnes uzkrājumi sarūk un darba drošība kļūst vājāka. Tieši no šādas kombinācijas ekonomikas sajūta var kļūt tikpat smaga kā 2008. gadā, pat ja pats mehānisms būs citāds. 

Ģeopolitika Latviju padara ievainojamāku nekā 2008. gadā 

Te ir galvenā atšķirība. Latvija šodien dzīvo daudz saspringtākā drošības vidē. Krievijas agresija pret Ukrainu Baltiju ir padarījusi par NATO priekšējās līnijas telpu, nevis perifēriju. Latvijas Aizsardzības ministrija norāda, ka 2026. gada aizsardzības budžets sasniegs 2,16 miljardus eiro jeb 4,91% no IKP. NATO savukārt norāda, ka Kanādas vadītā daudznacionālā brigāde Latvijā līdz 2026. gadam tiek pilnībā ieviesta, un vien Kanādas kontingents plānots līdz aptuveni 2200 karavīriem. Brigādē kopumā iesaistīti 14 sabiedrotie. No vienas puses, tas palielina drošību. No otras - skaidri parāda, ka reģions tiek uztverts kā augsta riska zona. 

No ekonomikas skatpunkta tas nozīmē riska piemaksu. Ja vienlaikus saasinās spriedze ap Taivānu un turpinās Krievijas radītā militārā un hibrīddrošības nestabilitāte Eiropas austrumos, Latvija var nonākt dubultas nervozitātes laukā. Pat bez tieša kara tas nozīmē dārgāku apdrošināšanu, nervozākus investorus, piesardzīgākus kredītdevējus un mazāku gatavību uzņemties ilgtermiņa riskus. Mazai atvērtai ekonomikai ar ierobežotu iekšējo tirgu tas ir nopietni. 

Kā AI burbulis var sist tieši pa Latviju 

Latvijai AI burbulis pats par sevi nav svarīgs tāpēc, ka mums te būtu milzu Silīcija ieleja. Tas ir svarīgs tāpēc, ka šis burbulis šobrīd uztur globālās sistēmas noskaņojumu. Tas palīdz turēt augstu tehnoloģiju akciju cenas, indeksu vērtību, datu centru investīcijas, infrastruktūras pasūtījumus, elektroenerģijas un iekārtu pieprasījumu. 

Ja šis dzinējs sāk buksēt, Latvija to sajutīs nevis caur kādu tālu Kalifornijas drāmu, bet caur ļoti piezemētām sekām: mazāku eksportu, piesardzīgākām bankām, vājāku darba tirgu un sliktākām budžeta ieņēmumu perspektīvām. Citiem vārdiem, Latvijai AI burbulis galvenokārt ir ārējā pieprasījuma un kapitāla plūsmu risks. 

Piemēram, ja TSMC piegādes apstājas vai būtiski kavējas, bremzējas Nvidia, Microsoft, Amazon un citu tehnoloģiju milžu investīciju programmas. Ja tās bremzējas, sarūk pieprasījums pēc iekārtām, loģistikas, būvniecības, rūpniecības komponentēm un korporatīvajiem pakalpojumiem. Tas nepaliek Amerikā. Tas aiziet cauri visai Eiropai, īpaši Vācijai, Ziemeļvalstīm un Baltijas reģionam, kuriem Latvija ir cieši piesaistīta. Tāpēc Latvijai AI burbuļa plīsums nav vienkārši "ASV akciju korekcija". Tas ir ārējā pieprasījuma un finanšu noskaņojuma šoks. 

Pesimistiskākais scenārijs Latvijai 

Pesimistiskākajā variantā notikumu ķēde varētu izskatīties šādi. Spriedze ap Taivānu saasinās Ķīnas agresijas dēļ, un TSMC ražošana tiek traucēta. Nvidia un Apple saskaras ar progresīvo čipu deficītu. Microsoft, Amazon un Meta vairs nespēj izvērst AI infrastruktūru plānotajā tempā. OpenAI tipa triljona līmeņa saistību kalns sāk izskatīties nevis pēc izaugsmes, bet pēc pārspīlētas nākotnes priekšapmaksas. Tad krīt Nvidia, Microsoft, Apple, Amazon un Meta akcijas. Tā kā šie uzņēmumi ir globālo indeksu smaguma centrs, kritums izplatās caur ETF (fonds, ko var pirkt biržā kā akciju), institucionālajiem portfeļiem un pensiju uzkrājumiem. Vienlaikus uzņēmumi sāk apcirpt kapitālieguldījumus. 

Latvijai tas nozīmētu ārējā pieprasījuma kritumu, lēnāku kreditēšanu un vēl lielāku piesardzību mājsaimniecībās. Ja pasūtījumi no Eiropas partneriem sarūk, pirmais sitiens iet pa rūpniecību, transportu, noliktavām, ostām, kokrūpniecību un visu eksporta pakalpojumu ķēdi. Ja uzņēmumi kļūst piesardzīgi, algas aug lēnāk vai apstājas, investīcijas tiek atliktas un mājsaimniecības atliek lielus pirkumus. Ja tam klāt nāk augstāka reģionālā riska piemaksa ģeopolitikas dēļ, sadārdzinās arī finansējums. Šādā brīdī Latvijas nekustamā īpašuma tirgus, visticamāk, nevis sabrūk uzreiz, bet sasalst - mazāk darījumu, piesardzīgākas bankas, mazāka pārliecība par nākotni. 

Un no cilvēka dzīves sajūtas skatpunkta tas var būt tikpat smagi kā 2008. gadā, varbūt pat smagāk. Ne jau tāpēc, ka bankas obligāti būtu tikpat vājas, bet tāpēc, ka šoreiz vairāki triecieni nāktu vienlaikus: sarūk uzkrājumu drošības sajūta, darbs kļūst nedrošāks, kredīts nekļūst vieglāks, un fonā vēl ir pavisam reāla ģeopolitiskā spriedze.  

2008. gadā galvenās bailes bija par naudu un darbu. Tagad klāt nāk arī piegādes, enerģija, reģiona stabilitāte un valsts spēja vienlaikus uzturēt gan aizsardzību, gan sociālo noturību. Tāpēc pesimistiskā scenārijā Latvijai draud nevis "vēl viens 2008", bet cita tipa krīze - tāda, kas var justies kā 2008 plus drošības trauksme. 

AI burbulis Latvijai nav Silīcija ielejas stāsts 

Galvenais secinājums ir skarbs, bet diezgan skaidrs. AI burbulis Latvijai nav tikai tehnoloģiju ziņa. Tas ir stāsts par to, cik trausla ir kļuvusi globālā kapitāla arhitektūra. BlackRock un citi lielie pārvaldnieki nav vienkārši "ļoti bagāti fondi". Tie ir mehānismi, caur kuriem pasaules uzkrājumi ir sakoncentrēti dažos mezglos. Ja šie mezgli sāk lūzt, seku vilnis aiziet līdz pensiju uzkrājumiem, darba vietām, eksportam, kredītam un valsts budžeta darbības pamatmehānismam. 

Latvijai tas ir īpaši svarīgi tāpēc, ka mēs neesam liels iekšējais tirgus, kas var mierīgi pārlaist pasaules vētras aiz savām robežām. Mēs dzīvojam krustpunktā - starp ārējo pieprasījumu, kapitāla uzticību un drošības ģeogrāfiju. Tāpēc īstais jautājums Latvijai nav tikai par to, vai AI tiešām mainīs pasauli. Jautājums ir cits: cik dārgi mums izmaksās brīdis, kad tirgus sapratīs, ka ne katrs nākotnes stāsts ir pelnījis šodienas cenu. 

Un pesimistiskākajā variantā atbilde ir skarba - Latvijai tas var sist vienlaikus pa eksportu, uzkrājumiem, darba tirgu un valsts budžetu. Tieši tāpēc AI burbulis mums nav tāla spekulācija. Tas ir viens no ļoti iespējamiem nākamajiem ārējiem satricinājumiem. 

Novērtē šo rakstu: