Maisu zinātņu kandidāta piezīmes, 3. turpinājums

Droši vien atsēdēt cietumā par kādu nodarījumu ir labāk, nekā zaudēt savu cilvēcisko saturu. Kā brīviem cilvēkiem mums pieder pasaule. Kā labi situētiem vergiem mums nepieder nekas, mūsu vērtība ir nulle pat vergu īpašnieku acīs. Rodas savstarpēja necieņa, naids un ķildas, ko stimulē un maskē ar ārišķīgu glamūru, priekiem un publicitāti mēdijos. Tomēr galvenais ir tas, ka zūd pašcieņa. Kad prieki ir beigušies, mūža nogalē atveras bezgalīgs biedējošs tukšums.

Pirmā epizode notika orientējoši 1987. gadā, kad mani izsauca uz Latvijas Valsts universitātes (LVU) kadru daļu. Kad parādījās mans intervētājs, kadru priekšniece Eberliņa nostājās miera stājā. Tagad tas šķiet komiski, bet toreiz joki nebija prātā. Līdzīgās situācijās vervētāja augstais statuss tiek sevišķi izcelts. Viņš droši vien stādījās priekšā, bet toreiz viņa vārdu neuztvēru. Vēlāk pēc fotoattēliem atpazinu kādreizējo LVU prorektoru Grigoriju Lučanski.

Sarunā lāgā nevedās. Ja atceros pareizi, viņa interese bija iesaistīt mani savos projektos. Vai man neesot apnicis niekoties universitātē? Vai es nevēlos nodarboties ar īstu lietu? Toreiz par pašu Lučanski un viņa lietām neko nezināju. Runāju kaut ko par aspirantūru un disertāciju, kas izraisīja smieklus. Acīmredzot viņš saprata, ka runā ar idiotu, un saruna ar to beidzās.

Laika gaitā pēc sarunas sapratu, ka manai karjerai LVU ķīmijas fakultātē ir pārvilkts trekns krusts, ko attiecīgi pārdzīvoju. Šodien, pārdomājot notikušo, rodas daudz jautājumu. Piemēram, varētu pajautāt, kāds bija Lučanska statuss LVU minētās sarunas laikā? Saskaņā ar viņa paša autobiogrāfiju tajā laikā viņš bija atbrīvots no apcietinājuma un pilnā sparā nodarbojās ar PSRS ķīmiskās rūpniecības objektu celtniecību.

Ja kāds zina atbildi, lūdzu, uzrakstiet. Tomēr pēc būtības astoņdesmito gadu beigās Lučanskis bija kļuvis par PSRS mēroga uzņēmēju, kam Latvijā visas durvis bija vaļā. 1989. gadā agrofirmai "Ādaži" tika dota atļauja veikt ārējo ekonomisko darbību, un Lučanskis kļuva par starptautiska mēroga uzņēmēju. Sekoja "Nordex" epopeja, viņš kļuva par miljardieri un cīņās ar pasaules vadošajiem specdienestiem daļēji saglabāja imunitāti pret centieniem sevi ierobežot.

Minētais piemērs parāda dažus apstākļus, ko nemēdz afišēt. Pirmkārt, mūsu valsts Latvijas Republikas statuss ir tāds, ka tā ir objektīvi bezspēcīga atrisināt vairākus ļoti svarīgus jautājumus. Varbūt es kļūdos, bet piemērs varētu būt situācija tranzīta biznesā. Vai nebeidzamās šausmas Ventspilī vainagosies ar kādām šausmīgām beigām? Varbūt tomēr tad būtu jāiesaista attiecīgā biznesa īstie saimnieki no PSRS laikiem. Maz ticams, ka tādi darboņi kā Grigorijs Lučanskis kādā brīdī būtu labprātīgi atteikušies no kontroles pār pašu radītā biznesa nozīmīgu daļu.

Otrkārt, Lučanska loma Latvijā ir bijusi lielāka, nekā par to ir pieņemts runāt. Interesentiem iesaku veltīt dažas minūtes, lai iepazītos ar viņa autobiogrāfisko materiālu. Redzamais darbības mērogs tur ir aprakstīts, bet patiesais nojaušams.

http://www.grigoryluchansky.org/russian/index.html

Tiktāl par pirmo vervēšanas mēģinājumu. Mēs dzīvojam laikā, kad visa reālā vara un pārvalde ir slepena. Tāpēc tikšanās ar greizās aizspogulijas iemītniekiem ir bīstama un var novest pie smagām sekām. Ja jums liek tur iebāzt degunu, tad ir divi iespējamie varianti. Pirmais ir, ka jūs aiz deguna ievelk iekšā, un tad jūs paliekat tur uz visiem laikiem. Otrs variants ir tāds, ka jūs ar sitienu pa degunu nosūta atpakaļ realitātē.

Otrajam vervēšanas mēģinājumam bija vēl smagākas sekas. Tas notika orientējoši 1989. gada sākumā, kad jau darbojos LTF vēlēšanu centrā un biju piedalījies dažās vēlēšanu sapulcēs. Mani izsauca uz Jelgavas kara komisariātu. Vervētājs bija tērpies civilā, runāja krieviski un pirms sarunas izdzina no telpas dežurējošo virsnieku. Viņš runāja kaut ko par valsts noslēpumiem, bet kopumā saruna bija nesakarīga, bez konkrētiem piedāvājumiem. Teicu, ka strādāju LVU, darba vietu mainīt nevēlos un gribu šo sarunu izbeigt.

Saruna beidzās visai ļaunos toņos, ja pareizi atceros. Toreiz man nebija šaubu, ka iemesls ir mana darbība saistībā ar vēlēšanām. Baltijas kara apgabala (BKA) komandieris ģenerālis Fjodors Kuzmins aktīvi piedalījās vēlēšanās un bija faktiskais interfrontes līderis. Interesanti, ka aptuveni tajā pašā laikā man bez redzama iemesla piešķīra augstāku rezerves dienesta pakāpi ar BKA komandiera pavēli. Par to ir saglabājies ieraksts.

Kopumā vērtējot, neuzskatīju šos notikumus par kaut ko īpašu. Tajā laikā jau sāku pierast pie sarežģītām situācijām un smagām sarunām. Tomēr uzskatīju par nepieciešamu izstāstīt notikušo Mārim Steinam, ar kuru toreiz kopā strādājām pie vēlēšanām.

Reiz mēs braucām kaut kur Māra žigulī, un, runājot par šo un to, es pieminēju minēto epizodi Jelgavas kara komisariātā. Teicu, ka es vervētāju pasūtīju, bet mani ļoti izbrīnīja Māra reakcija. "Tu nepareizi viņiem atbildēji. Tev vajadzēja paprasīt, cik?" Nodomāju, ka neesmu pareizi saklausījis, un pārjautāju vairākas reizes. Māris likās izsists no sliedēm un divreiz apgrieza riņķī automašīnu uz tukšā ceļa. Manis teiktais viņu ļoti satrauca un kaitināja. "Viss ir vienkārši! Tikai viens jautājums - cik?"

Minētā epizode bija viena no apstākļiem, kamdēļ pret mani sāka izturēties ar neuzticību un aizdomām LTF vidē. Vēl jo vairāk, pret mani sāka izturēties kā pret iesūtītu aģentu un spiegu. Man lika doties uz dīvainām vietām, it kā lai piedalītos vēlēšanu pasākumos. Tur nonācis, atklāju, ka tā ir armijas daļa bez attiecīgas izkārtnes, bet sastaptie cilvēki izturas pret mani kā pret labu paziņu. Visa šī ākstīšanās bija ar apslēptu jēgu, bet jēga bija tā, ka esmu krievu spiegs, no kura nevar tikt vaļā un kura klātbūtnē jāizturas uzmanīgi.

Vēlāk šī reputācija izplatījās ne tikai Latvijas, bet arī ārvalstu iestādēs un uzņēmumos. Bija traģikomiskas situācijas, piemēram, šī iemesla dēļ mani bez jautājumiem pieņēma darbā vienā no rietumvalstu vēstniecībām. Vēlāk atjēdzās, ka neesmu čekists, un izmeta ārā. Tomēr no mana viedokļa humora šeit ir maz. Aizmuguriskais apmelojums nolika manu turpmāko dzīvi uz būt / nebūt robežas, un tā es dzīvoju līdz šim. Domāju, ka tā ir manu nesekmīgo vervētāju atriebība.

Daudzus gadus vēlāk, kad jau gatavojos atstāt Latviju, bija mēģinājums izplatīt informāciju, ka neesmu oriģinālais Rids Bruners, bet cits cilvēks. Tā sakot, esmu kaut kad juku laikos nomainīts ar citu. Šim nolūkam nozaga visus manus dokumentus no PSRS laikiem, ieskaitot dzimšanas apliecību, PSRS pilsoņa pasi un izglītību apliecinošos dokumentus. Maskavas Valsts universitātes diplomu atjaunot izdevās tikai esot Lielbritānijā, šim nolūkam nolīgstot advokātu. Maniem skolas biedriem un Latvijas universitātes paziņām bija aizliegts ar mani kontaktēt, netiku lūgts uz skolas salidojumiem un līdzīgiem pasākumiem.

No dokumentiem man atstāja tikai PSRS karaklausības apliecību. Divas zīmīgas lapiņas no šī dokumenta pievienoju rakstam.

Vai 30 gadu vecu notikumu apraksts neož pēc naftalīna? Diemžēl ne, piemēra pēc varētu aplūkot neseno ņirgāšanos par ārstu no ASV Uģi Gruntmani. Viņš gribēja izveidot pie Rīgas Stradiņa universitātes endokrinoloģijas centru. Izcilajam speciālistam lika mācīties kopā ar studentiem, pārbaudīja angļu valodas zināšanas un nez ko vēl. Ārstam tomēr nācās atgriezties ASV, jo ar vietējo kodlu vienoties neizdevās.

Izskatās pēc vietējo priekšnieciņu tieksmes pašapliecināties, bet ne tikai. Lielā atšķirība ir tā, ka ārsts Gruntmanis ir brīvs cilvēks, bet Latvijas ministri un lielie naudas pelnītāji tādi nav. Ne jau ar Viņķeli un Dr. Ērgli vajadzēja runāt. Turpat Stradiņos ērti iekārtojušies bijušie augsta ranga policisti, ar kuriem vienojoties, rezultāts būtu ievērojami labāks. Ko universitātē dara izbijis cietuma osobists? To pašu vien dara.

Mūsdienās materiālie labumi ir augstākā vērtē nekā brīvība un garīgās vērtības. Varbūt kāds, izlasījis šo rakstu, meklēs, kur savervēties? Parasti gan vervētāji izvēlas vervējamos, bet jebkurā gadījumā katram pašam ir tiesības izdarīt savu izvēli. Mans mērķis ir izvēlēšanās gaitu veicināt.

Novērtē šo rakstu: