Iesaki rakstu: 
Pēdējos gados Latvijā arvien vairāk iesakņojas tiesiskai valstij nepieņemamā pārliecība, ka augstas ranga valsts amatpersonas var pieņemt citas personas skarošus prettiesiskus lēmumus bez kādām negatīvām sekām sev pašiem. Tomēr neatkarīgi no politiskās atbildības un tā, ka kaitējums nodarīts, veicot amata pienākumus, jebkurš par savu rīcību ir atbildīgs likuma priekšā. Citējot senos romiešus: Dura lex, sed lex – Likums ir skarbs, bet tas ir likums.
Pēdējos gados pieņemts valsts amatpersonu lēmumus, kas balansē uz tiesiskuma robežas vai pat to pārkāpj, attaisnot ar sabiedriskā labuma vai attiecīgā brīža politiskās konjunktūras nepieciešamību. Lielākoties amatpersonas ir patiesi izbrīnītas, uzzinot, ka ar savām darbībām pārkāpušas likumu vai konkrēta indivīda cilvēktiesības.
Latvijas valstij reizi pa reizei nākas saskarties ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas (retāk – Eiropas Vispārējās tiesas) spriedumiem, kuros līdztekus secinājumiem par pret iesniedzēju pieļautajiem pārkāpumiem, tiek piespriesta arī kompensācijas izmaksa. Šādos gadījumos valsts atver maku un maksā, lai gan attiecīgos zaudējumus regresa kārtībā būtu jāsedz tām amatpersonām, kuru rīcības rezultātā minētā situācija radusies.
Tiesību doktrīna nošķir valsts augstāko amatpersonu politisko un juridisko atbildību. Politiskā atbildība attiecas uz visu, ko valsts amatpersona veic savu pilnvaru laikā, savukārt juridiskā atbildība attiecas uz gadījumiem, kad konkrētā amatpersona pārkāpj likumu, un tam ir tiesiskas sekas, proti, iestājas krimināla, administratīva vai civiltiesiska atbildība.[1]
Latvijas Republikā spēkā esošie normatīvie akti visai strikti reglamentē valsts amatpersonu atbildību. Valsts pārvaldes iekārtas likuma 71.panta pirmā daļa nosaka, ka amatpersona, likumā noteiktos gadījumos, par pārvaldes lēmumu ir atbildīga civiltiesiski, krimināltiesiski, administratīvi, bet normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos — arī disciplināri. Ministru kabineta iekārtas likuma 4.panta trešā daļa paredz, ka, neatkarīgi no politiskās atbildības, Ministru kabineta loceklis par savu rīcību ir atbildīgs arī saskaņā ar krimināltiesisko, administratīvo vai civiltiesisko atbildību reglamentējošiem normatīvajiem aktiem.
Civillikums paredz atbildību par tādu personas darbību vai bezdarbību, kura neatbilst prasītajam rūpības līmenim un kuras rezultātā aizskartas citas personas tiesības, nodarot kaitējumu.[2]
Atbilstoši Ministru kabineta iekārtas likuma 4.panta trešajai daļai un Augstākās tiesas (Senāta) judikatūrā atzītajam: "Neatkarīgi no politiskās atbildības Ministru kabineta loceklis par savu rīcību ir atbildīgs arī saskaņā ar krimināltiesisko, administratīvo vai civiltiesisko atbildību reglamentējošiem normatīvajiem aktiem. Tādējādi likumdevējs nav pilnībā izslēdzis iespēju prasīt civiltiesisku atbildību no Ministru kabineta locekļa kā fiziskas personas (salīdzinājumam, piemēram, attiecībā uz tiesnešiem likuma "Par tiesu varu" 13.panta piektajā un sestajā daļā tiešā tekstā norādīts, ka par zaudējumiem, kas nodarīti, tiesnešiem pildot tiesas spriešanas funkcijas, tiesneši nav mantiski atbildīgi)."
Atliekot malā jautājumu par atbildību saistībā ar iestādes administratīvo darbu, nedaudz vēl pievērsīšos politisko amatpersonu – ministru izņēmuma tiesībām pārņemt savā kompetencē savas ministrijas amatpersonas lietu. Ministrs šīs tiesības var izmantot, lai efektīvi vadītu savu ministriju, taču paturēsim prātā, ka atsevišķos gadījumos administratīvajam aktam, kaut gan tas ir juridisks, nevis politisks akts, plašākā kontekstā var būt politiska nozīme, kuru ministrs grib izmantot atbilstoši saviem (tiesiskajiem un leģitīmajiem) politiskiem priekšstatiem.[3]
Ministrs uzņemas ne vien politisko, bet arī juridisko atbildību par pārņemto lietu un tās ietvaros pieņemtajiem lēmumiem. Tomēr šis aspekts nereti paliek aiz valsts augstāko amatpersonu uzmanības loka un tradicionāli iesakņojusies nelāgā tendence par ministru vai valdības vadītāja kļūdām sodīt zemāka ranga ierēdņus (pēdējā laika spilgtākie piemēri – bijušā Valsts kancelejas vadītāja Jāņa Citskovska un Satiksmes ministrijas bijušās valsts sekretāres Ilondas Stepanovas gadījumi). Parasti amatā pazeminātie vai atlaistie ierēdņi vēršas tiesā, lielākoties to arī vinnē, bet kompensācija par darba piespiedu kavējumu tiek pasmelta no nodokļu maksātāju kabatām.
Augsta ranga ierēdniecības, politiķu, arī ministru pilnvaras ir pietiekami plašas, tomēr tās nenozīmē visatļautību un šauri politisku interešu īstenošanu paša politiķa, viņa pārstāvētā politiskā spēka vai vēl kādas trešās grupas interesēs. Bet, ja kaitējums tomēr nodarīts, par to jāuzņemas likumā noteiktā atbildība. Saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 33.panta pirmo un otro daļu iestādei ir pienākums izvērtēt un regresa kārtībā piedzīt no amatpersonas zaudējuma atlīdzinājumu, ja amatpersona ir tīši rīkojusies prettiesiski vai savā rīcībā pieļāvusi rupju neuzmanību. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja privātpersonai kādas ministrijas amatpersonas prettiesiskas rīcības, veicot amata pienākumus, rezultātā radīts zaudējums, kuru atlīdzinājusi Latvijas Republika, valstij ir regresa prasības pret attiecīgo amatpersonu.[4]
[1] Jurcēna L., Spale A. Komentārs Latvijas Republikas Satversmes 28.pantam. Grām.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. II nodaļa. Saeima. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2020, 450.lpp.
[2] Senāta Civillietu departamenta 2022.gada 4.oktobra spriedums lietā SKC-8/2022 (C33642915), 14.1.punkts.
[3] Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2013.gada 23.augusta spriedums lietā SKA-651/2013, 19.punkts.
[4] Administratīvās rajona tiesas 2024.gada 27.maija spriedums lietā A420141823, 15.3.punkts.
Seko mums 
Mūsu valsts prezidents Edgars Rinkēvičs pirms vairākiem gadiem, vēl būdams ārlietu ministrs, no Saeimas tribīnes saistībā ar Brexit citēja Vinniju Pūku. Toreiz tas daudziem 12 Saeimas deputātiem lika pasmaidīt, bet trāpīja mērķī.
Vienreiz iemaldās drons, to laikus nepamana, neziņo sabiedrībai, pēc tam klaji melo. Otrreiz iemaldās drons, nu centīgi stāsta, ka nopeilēts, bet, kamēr ar auto braukuši pretīm, tas jau uzsprādzis. Un tāpat melo, vieniem sakot, ka tas ukraiņu, otriem – ka nezināms. Trešo reizi pat neiemaldās: garām valsts robežai palido drons – izziņo brīdinājumus pierobežā un daudziem arī tālu no tās esošajiem, bet… izrādās, ka izslavētā 112 aplikācija tādā brīdī uzkaras…
1. Latvijas Sabiedriskais medijs (LSM) ar savu rīcību visos šos gadus veicinājis divvalodību un divkopienas sabiedrības uzturēšanu Latvijā. Šādi, iespējams, apzināti grauta sabiedrības integrācijas politika.
Latvijas ekonomika 2026. gadā atgādina cilvēku, kurš ir iemācījies dzīvot piesardzīgi. Viņš zina, kā izturēt aukstumu, kā sadalīt spēkus, kā neizšķiest to, kas ir. Taču jautājums paliek atklāts – vai viņš vispār vēl sapņo?
Latvijas iedzīvotāju saliedēšana, dažādu grupu integrēšana un, no pretējās puses, satraukums par sabiedrības “sašķeltību” ir tēma, kas sabiedriskajā telpā ir bijusi klātesoša un nereti pat centrāla kopš Trešās atmodas laikiem 1980. gados, kad latvieši reāli varēja sākt cerēt uz politiskās neatkarības atjaunošanu. Jēdzieni “saliedēšana” un “integrācija” šajās garajās desmitgadēs ir parādījušies gan valdības līgumos, gan stratēģiskajos un rīcībpolitikas dokumentos. 2001. gadā Latvijā nodibināts Sabiedrības integrācijas fonds – Ministru prezidentam pakļauta iestāde, kurai integrācijas uzdevumu veikšanai 2025. gadā novirzīti EUR 35,4 miljoni (no tiem 40% no Latvijas valsts budžeta).
Kad valsts saņem vairāk nekā atdod atpakaļ, tā vairs nav politika. Tas ir bizness. Bizness “Jaunās Vienotības” stilā.
Ziniet ko, gudrinieki? Beidziet apd...st Hermani.. Es viņa saturisko stostīšanos klausos daudz labprātāk nekā visu to eviku, laumiņu, hosamu, zandiņu, briškenu un pārējās rinkija kompānijas gludo, tekošo, bezsaturīgo vāvuļošanu.
Latvijas Raido „Krustpunktā” pie Aida Tomsona bija Alvis Hermanis. Cilvēks ar milzīgu potenciālu. Viņš atnāca ar savu ideju, savu redzējumu. Tomsona kungs neizdarīja neko, lai atvērtu intervējamo. Intervijai bija tikai viens mērķis - Tomsona kungs man atgādināja farizeju, kurš mēģināja pieķerties pie sīkām, nesvarīgām detaļām.
Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (turpmāk – SEPLP), ņemot vērā Satversmes tiesas lietā Nr. 2024-30-01 – par mazākumtautību valodu lietošanu sabiedriskajos elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos – 2026. gada 30. martā pasludināto spriedumu, pauž gatavību iesaistīties izmaiņu sagatavošanā tiesiskajam regulējumam par mazākumtautību valodām sabiedriskajā medijā. SEPLP neredz nepieciešamību šobrīd mainīt 2026. gada sabiedriskā pasūtījuma plānu, kā ietvaros šogad uzsākta jauna pieeja mazākumtautību satura veidošanā, kas ir saskanīgs ar Satversmes tiesas atziņām minētajā spriedumā par mazākumtautību valodu sabiedriskajos medijos. Šie principi tiks ievēroti, arī strādājot pie sabiedriskā pasūtījuma plāna sagatavošanas 2027. gadam.
