Liberālās demokrātijas apdraudētība kā tās leģitimitātes pamats
Jāzeps Baško, juniors09.11.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ir viena uzskatu pārbaude, kas būtu jāveic ar sevi katram pilsoniski aktīvam cilvēkam. Tātad jums — šīs slejas lasītājam — ar sevi. Ir jāatbild uz jautājumu. Vai jums šķiet, ka valsts drīkst izvaicāt cilvēku, lai noskaidrotu viņa uzskatus, un ar šādu metodi atklātu nepareizu uzskatu gadījumā viņu drīkst paņemt ciet un saukt pie atbildības? Ja atbilde ir jā, tad jūs esat pretinieks cilvēkbūšanai, pretinieks domas un vārda brīvībai, pretinieks tiesiskumam, pretinieks klasiskajam liberālismam.
Šis jūsu uzskats, ka valstij ir tiesības noskaidrot tās pilsoņu uzskatus un par tiem disciplinēt, ir tiesiskai, demokrātiskai valstij un pilsoniskai sabiedrībai bīstamāks, nekā jebkurš uzskats, kura piekritējus jūs censtos izravēt, sekojot savai pārliecībai. Jūs esat ietvara pretinieks. Vai es uzskatu, ka jūs jāņem ciet par šādu uzskatu? Nē, nebūt ne! Un par to ir viss šis ieraksts — kā tas nākas, ka jūs nedrīkst ierobežot par ideju, kas ir pretēja visa ietvara strukturālajai pamatidejai!
Pārliecība, ka jūs par šādu pašu ietvaru iznīcinošu uzskatu neesat sašņorējams, atstāj iespēju jums un jūsu domubiedriem sagraut liberālo ietvaru. Proti, jūs varat sapulcināt partiju, kura nolemj saskaņā ar ietvara noteikumiem iegūt varu, grozīt konstitūciju, aizliegt to pašu vārda brīvību un punkts. Es saku, ka jums ir visas tiesības to darīt. Jo tieši tur slēpjas ietvara leģitimitāte. Tieši jūsu brīvprātīgā, darbos paustā piekrišana spēles noteikumiem un tieši jūsu reālā iespēja izrādīt nepiekrišanu un spēli pārtraukt padara spēli godīgu. Stabila, nenogāžama valdība, neatlaižams parlaments, nenomaināms valdnieks, nesarīkojams referendums — tās visas ir neleģitīmu ietvaru pazīmes.
Cilvēka brīvībai nav nekā bīstamāka par simtprocentīgi drošu sistēmu.
Ar šo ieraksta pamatdoma ir izsmelta, un steidzīgs lasītājs tālāk var nelasīt. Tomēr, ja kāds saskata šajā formulā faktisku neiespējamību aizsargāties pret jebkādas valsts (ietvara konkretizācijas) unikālās esamības apzinātu iznīcināšanu, tad visam augstāk teiktajam ir svarīgs “bet”. Valsts, lai tā pastāvētu, var represīvi aizstāvēt un neļaut mainīt tās īpatnējos, unikālos esamību veidojošos elementus (no citām tātad nodalošos), ja šie elementi nav saistīti ar augstāk aprakstīto leģitimitāti nodrošinošo ietvara vaļīgumu. (Pats par sevi saprotams, ka valsts var aizsargāties no tai nepiederīgo dalības valsts likteņa noteikšanā, taču ir jābūt ļoti uzmanīgiem, lai par nepiederīgiem nesāktu saukāt visus savus idejiskos pretiniekus.)
Valsts var nodefinēt negrozāmo īpatnējo kodolu. Latvija var būt represīva attiecībā uz latviešu valodas aizsardzību. Latvijas valsts drīkst pamatot noteiktas represīvas darbības kā latviešu valodas un kultūras aizsardzības pasākumus. Bet valsts nedrīkst izmantot liberālo ietvaru kā pamatojumu noteiktu liberālu brīvību ierobežošanai! Piemēram. Nedrīkst aizliegt populistu pulcēšanos, “lai aizsargātu demokrātiju”. Nedrīkst noraidīt kāda likumdošanas priekšlikumus vai prasības kādā tiesā, “lai nodrošinātu tiesiskumu” u.tml. Nedrīkst neļaut kandidēt kandidātiem, kas ir pret demokrātiju kā tādu (piemēram, Egils Levits ir faktiski pret demokrātiju kā tautas varu, un tas viņam netraucē būt par demokrātiskas valsts prezidentu).
Ja arī kāds liek uz nobalsošanu likumprojektu par opozīcijas atlaišanu, tad vairums domu apmaiņas rezultātā bez spaidiem nonāk līdz slēdzienam, ka to nedrīkst darīt. Un tā ir visa ietvara leģitimitāte! Nevis kāds varas pārspēks, piemēram, bruņoti tiesneši, armija vai satrakojies pūlis, bet kopīga izpratne, ka tur nedrīkst iet un aiz brīvas gribas tur neejam. Leģitimitātes sāls ir tieši vaļībā, kas paliek neizmantota. Leģitimitātes sāls ir vairākuma ticībā šai pašu izdarītajai izvēlei ievērot ietvara nerakstītos uzstādījumus, lai gan nekāds fizisks pārspēks neliek to darīt. Bez šīs leģitimitātes liberālās demokrātijas atšķirība no tirānijas ir tikai varas nesēju daudzskaitlībā.
Salīdziniet idealizētu priekšstatu par Rietumu demokrātijām ar demokrātijām Ziemeļkorejā, Krievijā un Baltkrievijā. Pirmās no otrajām atšķir tas, ka pirmajās vismaz šķietami ir vairākuma bez spaidiem pieņemts lēmums respektēt kārtību, kamēr otrajās tas pats lēmums ir pieņemts zem spaidiem. Tajā dienā, kad pirmajās liberālo kārtību nodrošina represijas, tās ne ar ko īpašu neatšķiras no otrajām.
Kas ir jādara konkrētas liberālās demokrātijas aizstāvībai? Ir strikti jānodala valstij piederīgie no tai nepiederīgajiem, tātad ir jāsargā robežas. Gan fiziskās, gan virtuālās. Ir jāapzinās valsts unikālās pastāvēšanas elementi, kuri ir visiem iespējamiem līdzekļiem, tai skaitā represīviem, jāaizstāv. Ir jāpielūko, lai šajā ziņā netiktu izdarīti pārāk plaši un subjektīvi izvedumi par to, kas kalpo kā unikālo elementu aizstāvība. Un ir īpaši jāpielūko, lai nevienā šajā represīvajā darbībā netiktu zaudēta ietvara leģitimitāte, proti, lai represijas netiktu attaisnotas ar paša liberālisma un tiesiskuma ietvara uzturēšanu.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
