Liberālā agonija jeb ideāli, kas ātri var izzust

Ja ne gluži precētiem, tad tīri formāli lai viņiem ir sava kopdzīve un miers, citas orientācijas jau fiziski neaizliegs - ja jau pat virknē musulmaņu valstu, kur par homoseksualitāti ir nāvessods, atrodas tie, kurus sodīt. Tas vienkārši atvieglotu noteiktai sabiedrības daļai dzīvi, un citiem no tā kaitējuma nebūtu, jo tāpat tādi pāri ir.

Tas pats attiecas uz noteiktām psihotropām vielām un to dekriminalizāciju, jo tomēr, ja cilvēks lieto noteiktas vielas, bet vienlaikus neveic to izplatīšanu, kā arī neveic cita veida noziedzīgas darbības, cik vien šo vielu iegādi un lietošanu, tad elementāri loģiski būtu šādus cilvēkus nepakļaut tiesībsargājošo iestāžu spiedienam un varētu koncentrēt vairāk resursus uz tādu noziegumu apkarošanu, kur jau notiek aktīva kaitniecība pret citu personu mantu, veselību un dzīvību.

Daudzās valstīs to dara, jo tā ir niša, no kuras var daudz iekasēt nodokļos, ja tirgus tiek regulēts, nevis norisinās pagrīdē. Protams, ka arī tam jānotiek ar mēru, jo daudzās valstīs saskaras ar problēmu, ka netiek jau atrisināta atkarību problēma pašā saknē, kāpēc vispār cilvēkam vajadzētu apreibināties, jo jebkurā gadījumā būs indivīdi, kas to darīs.

Var par šiem jautājumiem strīdēties, piekrītu vairākos punktos arī konservatīviem cilvēkiem, jo tomēr - neaizmirsīsim demokrātijas vairākuma principu, un, ja sabiedrības vairākums ir pret kaut ko, tad nu nav viņiem jāuzspiež pieņemt lietas kā pašsaprotamas, ja viņi to nevēlas - politika tomēr balstās uz sabiedrības un tās sašaurinātā lokā ievēlētu pārstāvju no partijām vēlmju sabalansēšanu.

Diemžēl šo vairākuma principu līdz pēdējam sākuši kropļot jaunākās raudzes liberāļi, kas novedis lielā mērā pie tā, ka ASV prezidents ir Donalds Tramps, un arī novedīs pie tā, ka Eiropā pie varas aizvien vairāk nokļūs konservatīvi, nacionāli, reizēm arī izteikti populistiski spēki.

Liberāļu gājieni un ideāli ir kļuvuši līdz absurdam uzbāzīgi, klaji naidīgi un rīda savā starpā jau dažādas sabiedrību grupas, pat vienu dzimumu pret otru. Lielu artavu jaunākajos gājienos par sieviešu tiesībām deva ASV demokrāti, spekulējot uz emocijām ap sievieti kā tādu, virzot prezidentes amatam Hilariju Klintoni - līdzīgi kā ar Baraku Obamu sāka cilāt rasu jautājumus - daļēji pamatoti, daļēji ar lielu devu fantāzijas.

Tas viss ir PR, un ar to nodarbojas visi pirms vēlēšanām, kur tiek attiecīgi piemeklētas aktuālas tēmas un atlasīts potenciāls elektorāts. Nu jau ASV ir populāri piesaukt, ka augstskolās eksistē teju vai izvarošanu tradīcijas ar neskaitāmiem nesodītajiem varmākām, kopumā sieviešu tiesības esot katastrofālā stāvoklī, viņām maksājot krietni zemākas algas, ekspluatējot un tā tālāk.

Protams, ja papēta statistikas datus, tad sievietēm ir zemākas vidējās algas - bet šādas statistikas izmantošana ir visai absurda, jo neņem vērā tomēr visai būtiskas, jau abos dzimumos fundamentāli esošas atšķirības un dati nav sadalīti pa jomām, darba stundām, pievienoto vērtību darbiem, kurus veic.

Protams, ka liberāļiem un feministiem patiks ar tādiem argumentiem iziet uz to, ka tas ir gadu tūkstošiem valdošais patriarhāts, kas licis sievietēm strādāt vairāk sociālajā jomā, kā mācībspēkiem mazākiem bērniem, auklītēm, mazumtirdzniecībā, kas tomēr vidējo atalgojuma statistiku krietni dzen uz leju.

Šādos argumentos pilnībā pazūd fakti, ka vīrieši veic fiziski smagākos darbus, visvairāk darbos cieš negadījumos vai iet bojā, visvairāk cieš no atkarībām, visvairāk izdara pašnāvības, visvairāk spiesti būt faktiski 100% ģimenes apgādātāji. Traktēt var dažādi, un no katras puses teju vai katrs indivīds saskatīs “pa savam”. Problēmas sākas ne tik daudz faktā, ka šīs atšķirības ir, bet - vai tās fundamentāli ir apzināti radītas, lai kādam dzimumam nodarītu apzinātu kaitniecību.

Vēl karsta tēma ir prostitūcija, kas viennozīmīgi tiek pasludināta kā vardarbība pret sievieti, bet kā tad tas sasaucas ar sieviešu tiesībām, ja ir tādas, kuras to izmanto kā savu peļņas avotu, kurām nav nekādu suteneru, kuras pašas meklē klientus tādiem nolūkiem dažādos interneta portālos un to neveic uz ielas vai pie “klientiem”, bet pašu īrētās telpās (kā tas ir Latvijā bieži sastopama parādība)? Tātad sanāk, ka jāatzīst tādas sievietes par vardarbības upuriem, atņemot viņām, iespējams, vienīgo ienākumu avotu, lai cik tas citiem šķistu amorāls.

Saprotams, ka ir arī tā kategorija, kas to darīs uz ielām, jo bieži vien ir nonākušas vai nu cilvēktirdzniecības upuru lomā, vai arī tām netiek no valsts puses ierādīti citi veidi, kā gūt līdzvērtīgus ienākumus, kombinācijā tas nāk ar alkoholismu un narkomāniju. Šāda veida prostitūcija loģiski ir nosodāma, bet, formāli to aizliedzot, tā netiek iznīcināta, ja netiek jau pašos pamatos iznīcināti tie sociālie faktori, kas tās sievietes līdz tam noveduši.

Tāpat diametrāli pretēji “ielenēm” ir arī eskorta sievietes, kuras par diezgan prāvām naudas summām ir pavadones un reizēm arī seksuāli partneri attiecīgiem klientiem, tehniski tā pati prostitūcija, bet faktiski tas neatšķiras arī no dažu cilvēku attiecību modeļiem, jo, būsim godīgi, cilvēki ir tomēr dažādi.

Kāpēc neņem vērā būtisku prostitūcijas cēloni, ka tā ir iespēja bez piepūles un bez attiecīgas sevis demonstrēšanas vīrietim, apmaiņā pret samaksu tikt pie dzimumtieksmes apmierināšanas? To arī šīs sievietes saprot un zina, ka gribētāju netrūks - tas ir visprimitīvākais sevis nodrošināšanas veids, spekulējot uz zemākajiem instinktiem, ne velti vēsturiski var atrast šādu darbību pēdas teju it visās kultūrās.

Kaut kādā formā šādas darbības jebkurā gadījumā eksistēs, vienalga, kā tās aizliedz vai regulē, un izvarošanu skaitu varētu mazināt, kaut vai no mazotnes mācot elementāru cieņu pret sievieti, kā arī sodus par tādām darbībām padarīt ievērojami bargākus. Bet apgalvojumi, ka eksistē vesela izvarošanu glorificējoša kultūra, ir pavisam no gaisa rauti, bet tiek atkārtoti konstanti kā mantra progresīvajās partijās. Cietumos, piemēram, izvarotājus nevar ciest, arī sabiedrībā kopumā tomēr cilvēks, kas būs veicis tādas darbības, tiks bargi nosodīts.

Tāpat aktuāls ir jautājums par to, kādas darbības no vīriešu puses pret sievieti tiek traktētas kā seksuāla uzmākšanās. Skaļi tiek skandināti saukļi, bet noteikts, kuras darbības konkrēti liecina par to, ka vīrietis ir potenciāls varmāka, nav. Protams, ka ir pašsaprotami uzmākšanās gājieni kā nevēlami pieskārieni attiecīgās vietās un bez otra piekrišanas, bet nu jau tajā pašā ASV ir aizgājis un arī Eiropā tas ienāk, ka tādi žesti, kurus agrāk uzskatīja par flirta žestiem, jau ir pielīdzināmi vardarbībai. Tas nonācis tik tālu, ka cilvēki par to ņirgājas “meme” veidos, un attiecīgi rodas tāds absurds, ka, it kā cīnoties sieviešu tiesību vārdā, izraisa pretējo efektu, un rodas radikāla pretestība tādām idejām gan no sieviešu, gan vīriešu puses.

Tas, protams, nenozīmē, ka ir pieņemami, ka vīrietis sāk gar sievieti grābstīties bez uzaicinājuma un nevietā, bet arī te pamazām izmaiņas varētu panākt, dzimumu savstarpējo uzvedības kultūru mācot skolās, un tomēr nodefinēt, kāda uzmākšanās bez piekrišanas ir administratīvi un kāda ir krimināli sodāma. Arī te jāsaka, ka lielu lomu arī nospēlētu mācīšana sabiedrībai, ka tomēr ir jāiesaistās situācijās, kur skaidri redzams, ka kāds kādai sievietei uzmācas bez viņas piekrišanas, netrūkst, protams, arī īstu vīriešu, kurus tādas situācijas neatstāj vienaldzīgus. Jāteic, ka Latvijā kā jau emocionāli aukstākai ziemeļnieku valstij tomēr pat tādi atklāti gājieni uzmākties sievietēm ir retāk sastopami, pat neierasti liekas, ka vīrietis pirmais sievieti uz ielas uzrunā un aktīvi cenšas viņas interesi iegūt, kā to, bieži vien, dara dienvidnieki.

Pats atbalstu to, ka dzimumu lomas sabiedrībā netiek uzspēlētas, balstoties uz novecojušiem ideāliem, bet cilvēki arī laikiem mainās līdzi - reti kur Rietumu pasaulē vai kaut mūsu pašu Latvijā atradīsiet vīriešus, kuri uzstājīgi un ar vērā ņemamiem panākumiem teiktu, ka sievietei īstā vieta ir pie plīts vai tās nedrīkst vienlīdzīgi novērtēt pēc to snieguma profesionālajā jomā - kā tad liberāļi un feministi izskaidros kaut vai Vairas Vīķes-Freibergas slavu vai citu panākumiem bagātu un augsta līmeņa vadītāju-sieviešu esamību?

Pat zīmīgākās valdnieces Lielbritānijā ir bijušas Elizabete I, Viktorija un nu jau Elizabete II - ja jau reiz ir tik šausmīgi uzspiests patriarhāts, tad vai visas gan tagad, gan vēsturiski nozīmīgas sievietes tikai ar vīriešu īpašām atļaujām kaut ko spējušas panākt? Kur tad radās Merkele, Tečere un citas? Faktiski tiek radītas neesošas problēmas un meklēti risinājumi, kas savukārt vairo esošas problēmas.

Protams, ka liberāļi, kā jau savā augstākajā ārprāta pakāpē, sākuši nonākt absurdās situācijās, kur tiek pieļauta virkne kļūdu attiecībā uz tām pašām sieviešu tiesībām un to, kā tās korelē ar transpersonām - sanāk, ka bioloģiskam vīrietim, kurš sevi uzskata par sievieti, būtu jābūt pielīdzināmam sievietei. Ja loģiski pajautāsiet, ar kādām tiesībām uz sievietēm paredzētām telpām būtu tiesības doties vīrietim, kurš pasaka, ka ir sieviete vīrieša ķermenī, tad atbildē saņemsiet ļoti rupjus komentārus par savu “transfobisko” stāvokli, ticamākais, ka jūs sūtīs uz augstskolu, jo esat neizglītots, ticamākais alkohola atkarīgs.

Būtiskākā pretruna ir, ka, ja iestājas par sieviešu tiesībām, tad ko darīt sievietēm, kurām nebūs pieņemami, ka saunā vai tualetē atrodas vīrietis, kas sevi par sievieti uzskata, jo, kā jau zināms, - cilvēki ir dažādi un ne visiem viss “jaunais” patīk vai ir pieņemams. Protams, ka te nu neietilpst tādi, kas veikuši teju pilnīgas dzimumu maiņas operācijas un veic hormonu terapijas - tehniski lai viņi nu ir, kas viņi ir. Turklāt šī grupa, kas sevi arī uzskata par otra dzimuma pārstāvjiem, ir tik ārkārtīgi niecīga, ka tiem par labu vērstus likumus tikai paslepus virzītu uz Rietumiem orientētu apsvērumu dēļ, lai ideoloģiski pielīdzinātos, bet tie strauji zaudē un zaudēs aktualitāti līdz ar daudz nozīmīgākām sociālām un ekonomiskām problēmām, par kurām tuvāko mēnešu laikā biežāk dzirdēsim.

Skaidrs kļūst tas, ka mūsdienu liberāļi jau sākuši pārkāpt jebkādas saprāta robežas, viņu skatījumā pasaule ir utopija, kur visi pret visiem ir ideāli toleranti, ja neesat, tad, ticamākais, jūs bargi jāsoda par to. Nu nebūs sabiedrība kādreiz pilnīgi ideāla, tam jau politika paredzēta, lai balansētu visu cilvēku vēlmes, nevis uzgāztu kādas grupas koncentrāta idejas visiem - tā dara diktatūras.

Nākamais ir bēgļu, patvēruma meklētāju jautājums. Šī ir tā lieta, kas ir visvairāk mobilizējusi nacionālos spēkus Eiropā un ar ļoti tālejošām sekām. Faktiski tiek pieļauta vietējās kultūras un tradīciju sakropļošana, jo rodas iespaids, ka cilvēki nav vienlīdzīgi, jo iebraucējam ir vairāk tiesību izpausties, it kā dodot tādas pašas brīvības. Tie var iebilst publiski pret vietējo kultūru, kaut vai Francijā ziemeļu un centrālās Āfrikas imigranti burtiski to pārpludina un sāk izteikt dažādas prasības, bet, ja vietējais iebildīs pret viņu atrašanos tur vai mēģinājumiem ieviest savas “tradīcijas” attiecībā pret tām pašām sievietēm vai reliģiskas galējības, kur jau tiek apdraudētas cilvēku dzīvības, tad to nodēvēs par naida kurināšanu, jo, redz, ne jau visi tie iebraucēji ir radikālā flanga pārstāvji, un loģiski, ka to iebraucēju skaits jau ir pārsniedzis to robežu, kur ierobežojošas darbības var atsaukties negatīvi gan uz tautsaimniecību, gan sabiedrisko kārtību.

Fundamentāla problēma ir tajā, ka viņi nav gatavi kaut elementāri asimilēties, jo labi apzinās, ka gadu desmitu gaitā līdz ar tagadējo kursu vietējā kultūra kļūs par minoritāti. Protams, ka nodēvēt par radikāliem visus arī ir izteikti nelīdzsvaroti. Man personīgi gan nav izprotams, kāpēc šādiem virzieniem aktualitāte būtu pagaidām Latvijā piemērojama, jo nav pagaidām jāoperē ar tādu imigrantu plūsmu, un ticamākais, ka mums tā arī nenāks no musulmaņu valstīm, bet gan vairāk no Ukrainas, Baltkrievijas un mazāk no Bulgārijas un Rumānijas puses. Šajā ziņā arī Eiropā “solidaritātes” politika un kvotu jautājums bēgļu ziņā ir izgāzies.

Uzskatu, ka liberālisms ir miris, tam bija daudzsološs sākums ar tām pašām sieviešu tiesībām, dažādu mazāku sabiedrības grupu aizstāvību, bet tagad tas sasniedzis jau galēji vājprātīgu pakāpi, kur tiek uzspiesti ideāli, kurus sabiedrība demokrātiskā ceļā nekad neakceptētu kā pašsaprotamus, pat tādas valstis, kas ilgstoši bijušas izcili liberālas, kombinējot visu iepriekš minēto ar vēl samilzušām sociālām un ekonomiskām problēmām, iet strauji uz populistisku, konservatīvu un vairāk nacionālu virzienu.

Ticamākais, ka tieši attieksmē pret sāpīgiem jautājumiem riebums pret liberāļiem vainagosies ar aizvien radikālāku nacionālismu un tradicionālo vērtību pieaugumu, jo aizvien pārspīlētākas liberālās idejas aizvien vairāk mobilizē pretējo flangu, to arī lieliski izmanto Krievijas propaganda, balstoties uz to, ka Eiropa ir lēnām pieradināta pie daudzām šīm lietām, bet vecā PSRS ietekmes sfēra tās saņem kā šoka terapiju.

Jāņem arī vērā ilgtermiņa politikā demogrāfiskā situācija, jo pārsvarā gados jaunu cilvēku aizplūšanu Latvijas pēdējo Saeimas vēlēšanu rezultātos lieliski var novērot. Te gan arī jāpiebilst, ka ne visi jaunieši ir izteikti liberāli vai pat radikāli liberāli, jo politiskās pārliecības arī mēdz mainīties gadu gaitā individuāli, bet kopumā, uz Latviju skatoties, tā atbilstoši savam iedzīvotāju sastāvam tomēr lēnām, bet droši balansējas savā kursā, bet radikāli liberāla tā diez vai kļūs, jo partijām ar tādiem uzstādījumiem, elementāri, ir sarūkoša grupa vēlētāju.

Novērtē šo rakstu: